Andrejs Veisbergs

Svešvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā ir bijis ilgu diskusiju un eksperimentu objekts, bet pretējais process – latviešu īpašvārdu atveide citās valodās – ir saistījis daudz mazāk uzmanības. To lielā mērā noteicis fakts, ka, izņemot vācu un krievu valodu, šī virziena saskarsme ar citām valodām bijusi sporādiskāka un bieži vien pilnīgi nekontrolējama no pašu latviešu puses.
Iesaistoties pasaules un Eiropas norisēs, paplašinoties kontaktiem ar citām valodām, šis jautājums kļūst aktuālāks. Pirmām kārtām tas attiecas uz angļu valodu kā globālu starptautiskās saziņas valodu, ar kuras starpniecību arī latviešu valodas elementi, fakti, informācija un literatūra iziet lielajā pasaulē.
Galvenā problēma īpašvārdu pārnesē ir mīkstinājuma un garuma zīmju atveides jautājums, arī atsevišķu burtu atveide, piemēram, j, c, o, daļēji arī i, kā arī galotne -s, kas zināmos gadījumos, piemēram, lats, var radīt daudzskaitļa iespaidu.
No praktiskā viedokļa atveidei ir divas sfēras, proti, daļu tekstu angļu valodā veido latvieši (Latvijā un ārzemēs), un vismaz teorētiski šajos gadījumos mums pašiem būtu iespēja regulēt šo procesu. Otru daļu veido nelatvieši anglofonajās un citās zemēs, un šeit ietekmes iespējas ir mazākas.
Atveidojot latviešu īpašvārdus, parasti vērojamas šādas pieejas (katra rada arī zināmas problēmas).
1. Tiek saglabāta oriģinālrakstība: Ikšķile, Cēsis. Problēmas rada diakritisko zīmju atveide iespiešanā vai internettekstos, kur lasītāja PC var parādīties visdažādākie simboli, kvadrātiņi, jautājuma zīmes utt. Diakritiskās zīmes nezinātājam var sagādāt arī grūtības izrunā.
2. Diakritiskās zīmes tiek noņemtas: Ikskile, Cesis. Problēmas rada atšķirība no oriģināla, potenciāli atšķirīga izruna.
3. Notiek vārda transkripcija, pamatojoties uz latvisko izrunu: Ikshkyile, Tseesis. Problēma – iespējama ļoti atšķirīga angliskā rakstība, turklāt dažāda īpašvārdu atveide dažādās valodās.
4. Pieejas tiek kombinētas: Ikshkile, Tsesis. Problēma – juceklis un nenoteiktība.
Praksē tiek izmantotas visas pieejas. Pirms Latvijas valsts dibināšanas latviska satura informācija angļu valodā parasti nonāca ar krievu vai vācu valodas starpniecību. Īpašvārdi tika pārņemti šīm valodām raksturīgajās formās. Pirmās brīvvalsts laikā, kad starp latviešu un angļu valodu veidojās arī tiešie kontakti, dominēja pirmais un otrais princips. Padomju laika angļu tulkojumos bieži tiek lietota transkripcija (ņemot vērā krievu valodas kā starpniekvalodas ietekmi). Pēdējā desmitgadē pamazām uzvar oriģinālrakstības vai zīmju atmešanas princips. Jāatzīst, ka nopietnos iespieddarbos, arī tajos, kas izdoti ārzemēs, arvien biežāk tiek izmantota oriģinālrakstība, piemēram, pat tādā vārdā kā Rīga. Tāpēc latviešiem nevajadzētu lieki censties “atvieglot” ārzemnieku dzīvi, pašiem vienkāršojot savus īpašvārdus. Cits jautājums, ko šajā ziņojumā neskaršu, ir paradokss starp vēlmi redzēt citās valodās neskartu latviešu īpašvārdu oriģinālrakstību un pašā latviešu valodā praktizēto transkripciju.