– Vai komandieris var kara apstākļos nemitīgi domāt par savu padoto drošību, jo kaujas uzdevumi arī jāizpilda?
– Atbildību par saviem karavīriem komandieris nedrīkst piemirst ne brīdi arī šeit Latvijā, bet misijā mana atbildība bija daudz sakāpinātāka, jo manā redzes atmiņā bija stipri iespiedusies mācību centra aktu zāle, pilna ar karavīru mātēm, sievām un tuviniekiem. Atvadīšanās brīdī man šķita, ka viņu acis, kas nekautrējās asaru, skatījās uz mani kā uz cilvēku, kuram uztic savu tuvāko. Ja man priekšlaicīgi sāks parādīties kāds sirms mats, tad tas ir mullas apdziedāts.
– Vai no minaretiem muedzinu skaļruņos iegaudotais aicinājums uz lūgšanu līdz ar saullēktu un rietu nekrita stipri uz nerviem?
– Protams, sevišķi agri no rītiem, kad tikko bijām devušies pie miera pēc nakts patruļām. Bet viņu reliģija bija jārespektē. Mošejās nedrīkstēja ieiet, ja neesi musulmanis, ar ieročiem lielajām svētvietām nedrīkstēja iet tuvāk par simts metriem. Īpašs bija ramadāna laiks, kad no saules lēkta līdz rietam viņi nedrīkstēja ne ēst, ne dzert, ne...Pēc saules rieta pilsētiņa pamira, tad visa ģimene sēdēja mājās pie vakariņām. Likumi atļauj daudzsievību. Katram vīrietim varēja būt ne vairāk kā četras sievas. Grūti iedomāties, kā šo “vienību” paēdināt!
– Tie lielie svētki sākas tad, kad ramadāns beidzas. Vai tikāt ielūgts kādā ģimenē?
– Jā, tomēr ramadāna laikā es negāju, aizbildinoties, ka tie ir jūsu svētki. Bet citreiz biju. Viņu viesmīlība tiek izrādīta ar tējas ceremoniju. Tā tiek dzerta no mazām glāzītēm, ļoti stipra, karsta un salda, un nosaukums bija līdzīgs pazīstamajam “čai”. Otrs populārs dzēriens ir “Pepsi”. Korāns stingri aizliedz alkoholu, bet paslepus viņi šo bausli pārkāpa.
– Kā jūs meklējāt un atradāt kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem?
– Amerikāņi, atstājot mūsu pārziņā atbildības rajonu, mani iepazīstināja ar tā sauktajām atslēgas personām, es savukārt viņu loku paplašināju. Sākumā mēģināju izzināt un analizēt viņu īpatnības, paražas, mentalitāti. Rotai bija vietējie tulki, kas par samaksu strādāja angļu valodā, mēs atradām cilvēku, kas bija mācījies Maskavā un runāja krieviski. Mums bija papildu uzdevums sagatavot irākiešu civilās pārvaldes vienības, kam nākotnē paredzēta kārtības uzturēšana. Šajā darbā piedalījās daudz karavīru, un krievu valoda lieti noderēja.
– Austrumu tautas nekur nesteidzas, var stundām pie tējas pļāpāt par vispārzināmām lietām. Vai tā nebija velta laika nosišana?
– Man bija svarīgi iegūt viņu labvēlību. Cilšu un grupējumu hierarhijā valda stingra disciplīna. Ja vecākais pasaka – tiem neuzbrukt, tad tā arī būs. Kaut arī mēs visi – amerikāņi, poļi – bijām svešinieki viņu zemē, šīs pūles tomēr nebija veltas. Kad izrunāju dažas frāzes arābu valodā, viņiem tas dikti patika. Centos parādīt, ka cienu viņu kultūru, valodu, reliģiju. Sarunās ar irākiešiem vajadzēja prast atraisīties, viņi par vienkāršiem jokiem var smieties locīdamies.
– Vai, iegūstot draugus, jūs viņus izmantojāt militārās izlūkošanas nolūkos?
– Tas arī bija viens no veidiem, kā iegūt informāciju. Organizētie uzbrukumi nāca no aizrobežas, lai gan Huseina atbalstītāji – sunnīti arī ar to nodarbojās. Mēs bijām dislocēti šiītu apdzīvotā rajonā. Tur tikai neliels skaits iedzīvotāju atbalstīja Huseinu. Jāteic, ka pilnībā uzticēties viņiem nevarēja, austrumniekiem patīk stāstīt pasakas. Iegūto informāciju analizējām, salīdzinājām.

– Vai bija iespējams nojaust, kurš atbalsta Huseina režīmu un kurš stāv par jauno Irāku?
– Diezgan sarežģīti. Vispār arābi, musulmaņi ir ļoti viltīgi. Tavā priekšā būs smaidīgs draugs, bet ej nu sazini, ko perina viņa prāts. Katrs no viņiem cenšas iegūt kādu labumu jebkurā situācijā. Iedod sauju munīcijas viņu policistam, bet rīt jau viņš prasīs divas. Jāprot balansēt. Par katru devumu jāliek manīt, ka viņam arī jāizdara kāds pakalpojums. Tauta ir daudz cietusi, nabadzīga. Ja uz brīdi bija apstājusies patruļa, to ielenca lūdzošu bērnu bars.
– Vai tuvākajā laikā var runāt par Irākas kā demokrātiskas valsts dibināšanu?
– Irākiešiem ir sava izpratne par demokrātiju, tāpēc šaubos, ka tur varētu tuvākajā laikā ieviest ko līdzīgu klasiskās demokrātijas modelim. Jaunas vēsmas ienāk. Notiek televizoru un satelītiekārtu pirkšana, kas līdz šim bija aizliegts. Sievietes sāk uzdrīkstēties ģērbties eiropeiski. Vispār jaunatnei dzīve ir ļoti vienmuļa un garlaicīga, jo nekādu izklaides vietu tikpat kā nav.
– Daži karavīri saņēma apbalvojumu par misijā parādīto īpašo drosmi, pievienojot starptautiskās operācijas medaļai divu sakrustotu zobenu zīmi. Par kādiem nopelniem jūs ieteicāt apbalvošanai šos karavīrus?
– Poļu bataljonā, kura sastāvā atradās mūsu rota, tika smagi ievainoti trīs karavīri. Mūsu rotai bija divi tieši uzbrukumi. Viens bija misijas pirmajā mēnesī, kad tika apšaudīts viens mūsu vads, sašauti divi transporta līdzekļi, otrs uzbrukums bija konvojam. Abi uzbrukumi notika tumsas aizsegā. Pateicoties Dievam, ko mēs bieži pieminam, un mūsu karavīru profesionālajai rīcībai, neviens necieta. Abu vadu komandieru un dažu karavīru drosme un iniciatīva kaujas laikā paglāba personālsastāvu no zaudējumiem.