Frakciju viedokļi

Šodien ir pieņemta virkne likumprojektu, no kuriem gribētu atzīmēt divus. Šodien tika pieņemts ļoti būtisks likums, un tas ir likums “Par Ziemeļatlantijas līgumu” jeb, citiem vārdiem sakot, par NATO līgumu. Tiesa, pašreiz mums ir daudzas citas aktuālas ikdienas lietas, tādēļ varbūt nepietiekami akcentējam šī līguma svarīgumu. Gadiem ilgi strādājām ar domu, ka jāpievienojas šim līgumam, un beidzot šis brīdis ir pienācis.
Visas atjaunotās Latvijas Republikas Saeimas un visas valdības ir atbalstījušas pievienošanos Ziemeļatlantijas jeb NATO līgumam. Jau no paša sākuma ņēmām dalību programmas “Partnerattiecības mieram” ietvaros, kas arī ir Ziemeļatlantijas līguma programma, un 1999.gadā Vašingtonas NATO sammitā tikām atzīti par NATO kandidātvalsti. Savukārt 2000.gada 21.novembrī Prāgas NATO valstu vadītāju sanāksmē tikām oficiāli uzaicināti uzsākt iestāšanās sarunas, kas tika pabeigtas pagājušajā gadā, proti, 2003.gada 6.martā, un tika parakstīts arī papildprotokols Ziemeļatlantijas līgumam par Latvijas Republikas pievienošanos. Tagad ir pagājis gads pēc procedūras. Visas Ziemeļatlantijas līguma valstis ir apstiprinājušas, ratificējušas šo papildprotokolu, un arī mēs tagad otrajā lasījumā to izdarījām. Līdz ar to, tiklīdz šis ratificētais līgums tiks iesniegts valstī, kur glabājas Ziemeļatlantijas līgums, tas ir Amerikas Savienotajās Valstīs, Vašingtonā, ar to dienu mēs arī oficiāli skaitīsimies uzņemti Ziemeļatlantijas līguma valstu vidū. Varbūt ir piemirsts šī līguma 5.pants, kas paredz, ka visas valstis atbalsta un iet palīgā, ja kādai no dalībnieku valstīm ir apdraudējums. Tas ir būtiski gan mūsu tautas, gan valsts sajūtai, lai mēs varētu nodarboties ar ikdienas ekonomiskajiem jautājumiem un rūpēties par cilvēku labklājību.
Šodien 1.lasījumā tika arī izskatīts Tautas partijas iesniegtais likumprojekts “Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru un teātru mākslinieku izdienas pensiju likums”. Šis likums ir nepieciešams tādēļ, ka mēs ļoti cienām savus māksliniekus, bet palaikam aizmirstam, ka mākslinieka darbs ir ļoti sasprindzināts un vienmēr ir jābūt labā formā. Līdz ar to viņi ir pelnījuši iespēju ātrāk sasniegt izdienas pensijas. Un ir ļoti patīkami, ka 1.lasījumā jau šis likumprojekts ir pieņemts un tiks virzīts tālāk.

Šodien Saeima 2.lasījumā kā steidzamu pieņēma likumu “Par Ziemeļatlantijas līgumu”, pievienojoties Ziemeļatlantijas valstu aliansei. Līdz ar to neatkarība Latvijā faktiski beidzas.
Šodien 1.lasījumā pieņēma arī likumprojektu “Grozījumi Detektīvdarbības likumā”. Šo grozījumu 4.panta 1.punktā ir rakstīts: tas vadītājs un persona, kas ieņem amatu pārvaldes institūcijās, ir Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš nav sodīts par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un kuram nav konstatēta psihiska slimība un alkohola atkarība, kā arī atkarība no psihotropām vai toksiskām vielām.
Toties likumprojekta 6.panta 1.punktā ir rakstīts, ka sertifikātu uz detektīvdarbību ir tiesīgs saņemt Eiropas Savienības dalībvalstu pilsonis un Latvijas Republikas nepilsonis, kuram ir augstākā juridiskā izglītība vai kuram praktiskā juridiskā darba pieredze tiesībsargājošās iestādēs, tiesas, pirmstiesas izmeklēšanas, prokuratūras, policijas vai valsts drošības iestādēs ir ne mazāk kā 5 gadi.
Kur šeit ir pretruna? Vispirms vadītājam un valdes loceklim nav obligāti jābūt augstākajai juridiskai izglītībai un 5 gadus tiesībsargājošās iestādes praksei.
Otrkārt, šeit rakstīts, ka nepilsoņiem arī ir tiesības saņemt sertifikātu uz detektīvdarbību. Bet nepilsoņiem nav tiesības strādāt prokuratūrā, policijā vai citās tiesībaizsardzības iestādēs. Tās, es domāju, ir pretrunas, un tās varētu labot šis likums.
Vēl es gribu teikt, ka Latvijas politiķi palielina spriedzi un sašķeļ sabiedrību sakarā ar valdības veidošanu un izglītības reformu vidusskolās. Manuprāt, tas tiek darīts ar iepriekšēju nolūku. Pirmkārt, lai noņemtu no Saeimas un valdības atbildību par to, kādas sociālās un ekonomiskās problēmas tagad notiek. Par visu preču un pakalpojumu cenu palielināšanu un to, ka cenas palielināsies vēl vairāk pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Otrkārt, tā ir politikas elites neprasme pieņemt atbildību par sarežģītu sociālu, ekonomisku un politisku jautājumu risināšanu. Treškārt, Latvijas Saeimas frakcijas no labējām politiskajām partijām cenšas novelt visu atbildību par savu nevarību un politisku krīzi valstī uz opozīcijas darbību.

Mūsu prioritāte pašreiz ir jaunās valdības sastādīšana, un šajā situācijā mūsu savienība ir apņēmības pilna valdību sastādīt, kuras atbalstam pašreiz ir 46 balsis. Diemžēl mūsu partneri iepriekšējā valdībā – Jaunais laiks – atteicās piedalīties Induļa Emša vadītajā valdībā. Šodien mēs tiksim skaidrībā par apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK galīgo viedokli. Bet mūsu viedoklis šajā jautājumā ir pilnīgi skaidrs. Ja šīs divas partijas neiekļausies mūsu savienībā, valdība tomēr tiks sastādīta, un mēs esam gatavi strādāt mazākumvaldībā. Šī diezgan striktā nostāja ir atrunāta, jo gan Latvijā, gan citās valstīs mazākumvaldība jau ir strādājusi. Mēs piedāvāsim mūsu deputātiem Saeimā, valdībai, valstij, tautai valdības deklarāciju, kurā paredzēsim normas, kas visai Latvijas sabiedrībai un tautai būs pieņemamas.
Es domāju, ka tā pēctecība, kurss un karogs, kas ir pacelts cīņai pret korupciju un kontrabandu, tiks nests tālāk. Ar laiku arī mūsu kolēģi, kas no šīs cīņas grib paiet malā vai cenšas sēdēt ierakumos, varbūt savu viedokli mainīs.
Pašlaik notiek darbs pie valdības deklarācijas, un ļoti būtiski ir punkti, kas skar iepriekš minētos principus. Tikpat skaidri ir arī punkti par valsts fiskālo politiku un punkti, kas skar mūsu reģionālo reformu. Skaidrs, ka atšķirībā no iepriekšējās valdības mēs atbalstīsim brīvprātīgo, nevis piespiedu reformu; reformu, kas ir pastiprināta ar finansiālu atbalstu. Mēs izvirzīsim šajā valdībā profesionālus, zinošus cilvēkus ministru amatos, un šī valdība būs.

Tautas saskaņas partijas frakcija ar pieaugošām bažām konstatē, ka valstī notiek strauja politiskā saspīlējuma eskalācija, kas saistīta ar iecerēto mazākumtautību izglītības reformu. Tā vietā, lai valdošās labējās partijas censtos dialoga ceļā risināt pašu izraisītās mazākumtautību vidusskolu problēmas, tās cenšas šos jautājumus nokārtot no spēka pozīcijām. Par to liecina Saeimā atkal aktualizētie grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” un piedāvātais grozījums Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kura būtība ir ieviest politisko cenzūru publisku pasākumu īstenošanā, kas nozīmē atgriešanos pie totalitāras valsts pārvaldes.
Pēdējie piedāvātie grozījumi ir īpaši absurdi, jo nosaka, ka jebkuri publiski organizēti pasākumi ar jauniešu līdz 18 gadu vecumam piedalīšanos ir iepriekš jāsaskaņo ar pašvaldību un policiju. Tātad arī jebkura skolas organizēta sapulce, arī telpās, un jebkura skolēnu ekskursija vai kolektīvs kāda pasākuma apmeklējums. Šis jau ir solis uz tāda policejiska režīma izveidošanu valstī, kāds pastāv reti kur pasaulē. Naivi ir cerēt, ka, pārejot uz totālo regulāciju un pēc būtības politiski motivētu atļauju sistēmu, Latvijas Republikas Satversmē noteikto miermīlīgu sapulču tiesību īstenošanu, valstī tiks atrisinātas aktuālas mazākumtautību problēmas. Šis nedraudzīgais valsts solis izraisīs jauniešu atbildes pretsoli, un saspīlējums sabiedrībā tikai pieaugs. Mēs varam sagaidīt dienu, kad policija vardarbīgi izdzenās nesankcionētu jauniešu mītiņu.
Vai tādu mēs vēlamies jauniešu politisko aktivitāti? Un kas sekos pēc tam?
Tautas saskaņas partijas frakcija aicina risināt mazākumtautību izglītības problēmas Saeimā un valdībā un nekārtot šos jautājumus no spēka pozīcijām, kas nekad nav novedis nevienu valsti līdz pozitīvam rezultātam.

Šodien bija īsa plenārsēde. Viens no galvenajiem jautājumiem bija likums “Par Ziemeļatlantijas līgumu”. Mūsu frakcijas nostāja ir šāda: Latvijai ir jābūt neitrālai un neatkarīgai valstij. Tāpēc mēs šajā balsojumā atturējāmies.
Otrais būtiskais jautājums manā izpratnē ir likums “Grozījums likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu””. Mūsu piedāvātie grozījumi šajā likumā ir vērsti uz pēc iespējas lielāku Latvijas sabiedrības iesaistīšanu vides jautājumu risināšanā. Pašreizējā likuma redakcija paredz, ka, ja noslēguma ziņojums neatbilst programmai vai nav ņemts vērā kompetentas institūcijas atzinums, tas tiek nosūtīts ierosinātājam pārstrādāšanai. Tātad dialogs notiek tikai starp uzņēmumu un valsts institūciju bez jebkādas sabiedrības iesaistīšanas šajā procesā.
Tajā pašā laikā ļoti bieži noslēguma ziņojumi neatbilst programmai un liecina vienkārši par kaut kādām rupjām kļūdām vai būtiskām izmaiņām, kas sabiedrībai tā arī paliek nezināmas. Šāda lēmuma pieņemšanas kārtība ir laba augsne korupcijai, jo uzņēmums uz ekoloģisko jautājumu un mūsu veselības rēķina var sataupīt milzīgas summas. Mūsu priekšlikums – veikt sabiedrības aptauju arī gadījumā, ja noslēguma ziņojums neatbilst programmai.
Es stipri šaubos, vai dialogs par ūdens kvalitāti un sārmu lietu šķiros kādu pēc nacionālās piederības vai pilsonības. Tāpēc nepieļausim deklaratīvas normas vides aizsardzības likumdošanā un nebaidīsimies uzņēmējiem uzlikt tādus pienākumus, kas vērsti uz vides saglabāšanu mūsu bērniem un mazbērniem. Diemžēl Saeimas vairākums noraidīja šos priekšlikumus.

Šodien Saeimā tiešām bija svarīgs un arī svinīgs brīdis. Šodien Saeima pieņēma likumu “Par Ziemeļatlantijas līgumu” par Latvijas pievienošanos Ziemeļatlantijas līguma organizācijai, pazīstamai NATO organizācijai. Visus pagājušos desmit gadus šis ir bijis viens no Latvijas diviem ārpolitikas galvenajiem mērķiem.
Lai saprastu, kādēļ tas tā ir bijis, jāieskatās tikai mūsu 20.gadsimta vēsturē. Latvijas pirmajā neatkarības laikā bija dažādi centieni izveidot starptautiskas drošības sistēmas, kurās būtu iekļauta arī Latvija, bet visi šie centieni bija nesekmīgi. Otrā pasaules kara priekšvakarā Latvija stāvēja viena, mēģinot palikt neitrāla. Rezultātā mūsu valsti un latviešu tautu ierāva Otrā pasaules kara virpulī un samala starp divu lielvaru dzirnakmeņiem. Mūsu valsts tika okupēta no divām svešām varām. Divas reizes tai vēlās pāri kara fronte. Latvieši cīnījās gan vienā, gan otrā frontes pusē. Cīnījās brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Latvieši tika noslepkavoti, deportēti uz Sibīriju, ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, nosūtīti spaidu darbos uz Vāciju un spiesti doties trimdā. Zeme tika izpostīta. Karam sekoja 45 okupācijas gadi ar sākotnējo brutālo Staļina laika periodu un izmisīgajām partizānu cīņām.
Tagad mēs atveram jaunu lapaspusi Latvijas drošības vēsturē. Pirmo reizi Latvijas pastāvēšanas vēsturē mūsu valsts iegūs kolektīvas drošības garantijas. Par mūsu drošību iestāsies pasaules spēcīgākās un ietekmīgākās valstis – Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Vācija un citas. Iekļaujoties Ziemeļatlantijas aliansē, cerams, mums nekad vairs nebūs jāpārdzīvo tas posts un tās ciešanas, ko Latvija un tās iedzīvotāji pārdzīvoja 20.gadu simtenī. Tādēļ šodien, pieņemot pievienošanos Ziemeļatlantijas līgumam, Saeimā tiešām bija svarīgs notikums.

Daudzi runātāji jau uzsvēra šo notikumu, bet arī es uzskatu, ka šobrīd, šodien un ne tikai šodien, arī šogad, svarīgākais notikums ir noticis Saeimā, kad Latvijas likumdevējs pieņēma likumu par Latvijas pievienošanos Ziemeļatlantijas līgumam. Garajā maratonā uz NATO ir palikuši tikai pēdējie metri, un pavisam drīz septiņas valstis – Bulgārija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Slovākija un Slovēnija – kļūs par pilntiesīgiem NATO biedriem. Šis ceļš ir bijis garš un grūts. Par to ir cīnījušās četras Saeimas, divi prezidenti, politiķi, Ārlietu ministrija, nevalstiskās organizācijas, un par šo progresu liecina NATO apspriežu galadokumenti. 1997.gadā Madridē tikai tika minētas valstis, kas cenšas iestāties NATO, ar to lielā mērā domājot Baltijas valstis. Vašingtonas līgumā jau pilnā vārdā tika nosauktas trīs Baltijas valstis, bet Prāgā 2002.gadā tika nolemts NATO paplašināt, uzņemot vēl septiņas bijušās Padomju bloka valstis.
Es uzskatu, ka pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē Latvijai ir iespēja kopīgi ar citām Ziemeļatlantijas valstīm īstenot kopīgus mērķus un veicināt drošību daudzos pasaules reģionos. Un pašlaik arī NATO piedalās četrās miera misijās dažādās pasaules malās. Lai ieskicētu, kādā virzienā mēs strādāsim, kad mēs būsim NATO dalībvalsts, citēšu NATO ģenerālsekretāra holandieša Šēfera teikto: “Mēs

drīz NATO saimē sveiksim jaunas valstis. NATO ir iesaistījusies dialogā ar Krieviju un Ukrainu. Mēs veidojam partnerību ar Eiropas valstīm līdz pat Kaukāzam un Vidusāzijai. Mēs nostiprinām tiltus uz Ziemeļāfriku un tuvajiem Austrumiem un veidojam stratēģisku partnerību ar Eiropas Savienību.” Šeit jau ir ieskicēti NATO globālie mērķi, un mūsu politiķiem un Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem tagad būs iespēja kopā ar NATO draudzīgajām valstīm strādāt plecu pie pleca.
NATO kontekstā frakcijas “Jaunais laiks” priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš izteicās, ka Latvijas Pirmās partijas frakcija ir kreisa pēc paplašināšanas, un minēja faktu, ka daži no mūsu frakcijas biedriem, jaunpienācēji, ir balsojuši pret NATO līgumu. No savas puses varu pateikt, ka tie ir salti meli. Latvijas Pirmās partijas frakcija vienoti balsoja par NATO līguma ratificēšanu gan atzīšanā par steidzamu, gan pirmajā un otrajā lasījumā.

Valdības nāk un iet. Katrus četrus gadus Saeimu ievēlē no jauna, bet katrs kārtīgs latvietis Latvijas valstij novēl saules mūžu. Šo izvēli mūsdienu sabiedrībā var nodrošināt tikai prasmīga Latvijas sadarbība ar labvēlīgi pret mums noskaņotām valstīm. Tāpēc jau 1991.gadā Latvijas Republikas Augstākā padome izlēma par sadarbības sākšanu ar NATO struktūrām, un tā tālā gada rudenī trīs Augstākās padomes deputāti – Aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāvji Tālavs Jundzis, Mihails Stepičevs un Juris Dobelis – devās uz Madridi un piedalījās Ziemeļatlantijas asamblejas sēdēs. Tolaik saņēmām pirmos NATO pārstāvju oficiālos apsveikumus. Nu ir pagājuši vairāk nekā 12 gadi. Vēsturiskais brīdis pienācis. Turpmāk, protams, mūs gaida krietns ikdienas darbs, kuru veicot būs jāieņem pienācīga vieta NATO sabiedrībā. Svinīgie brīži ir īslaicīgi, taču tie ir padarīto darbu kopsavilkums un turpmāko gaitu sākums. Tāpēc arī šādus brīžus jāprot svinīgi atzīmēt.
Īsi par pašreizējo valdības veidošanas gaitu. Pagaidām apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK neredz iespēju atbalstīt šādu topošo valdību, kurā nedarbojas frakcijas “Jaunais laiks” pārstāvji. “Jaunais laiks” ir uzsācis aktīvu cīņu pret valsts izlaupīšanu. Diemžēl valdība bez frakcijas “Jaunais laiks” līdzdalības nebūs spējīga šādu cīņu turpināt.