ASV Valsts departamenta ziņojums par cilvēktiesību stāvokli Latvijā 2003.gadā

Latvija ir parlamentāra demokrātiska valsts. Ministru prezidents kā izpildvaras vadītājs un Ministru kabinets ir atbildīgi par valdības darbību. Prezidentu kā valsts vadītāju ievēlē Saeima, un Saeima ievēlēja Vairu Vīķi-Freibergu uz otru četrus gadus ilgu termiņu 2003.gada jūnijā. 2002.gada oktobrī notikušās 100 deputātu Saeimas vēlēšanas un referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā septembrī noritēja brīvi un taisnīgi. Satversmē noteikts, ka tiesu vara ir neatkarīga; kaut gan bija daži uzlabojumi tiesu darbībā, saglabājās ievērojamas problēmas, ieskaitot neefektivitāti un aizdomas par korupciju.
Civilās iestādes kopumā saglabāja efektīvu kontroli pār drošības spēkiem, kur ietilpst Valsts policija un citi dienesti, kas ir Iekšlietu ministrijas pakļautībā, Pašvaldības policija, kas ir vietējo pašvaldību kontrolē; militārais pretizlūkošanas dienests un aizsardzības dienests, kas ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā; un Zemessardze, kas ir bruņoto spēku sastāvdaļa. Daži drošības spēku darbinieki, ieskaitot policiju un citu Iekšlietu ministrijas personālu, izdarīja cilvēktiesību pārkāpumus. Ekonomikā lielā mērā valdīja brīvā tirgus ekonomika, kaut gan daži lieli sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji uzņēmumi vēl bija valsts rokās, ieskaitot valsts elektroenerģijas uzņēmumu un dzelzceļus. Valstī ir aptuveni 2,3 miljoni iedzīvotāju. Trīs ceturtdaļas nodarbināto strādāja privātajā sektorā, un 70 procentus no iekšzemes kopprodukta deva privātais sektors. Valsts valūta saglabāja stabilitāti, un tā bija brīvi konvertējama, bezdarba līmenis bija 8,5 procenti, ikgadējā inflācija – 3,5 procenti, un ekonomiskās izaugsmes temps gada pirmajos deviņos mēnešos bija 7,4 procenti.
Valdība kopumā ievēroja pilsoņu un lielās nepilsoņu kopienas cilvēktiesības, tomēr dažās jomās bija problēmas. Drošības spēku darbinieki, ieskaitot policiju un citu Iekšlietu ministrijas personālu, dažreiz lietoja pārmērīgu spēku un slikti izturējās pret atsevišķām personām, un valdība veica disciplinārus pasākumus, lai to novērstu. Apstākļi cietumos bija slikti, bet ilgtermiņa ieslodzījuma vietu stāvoklis uzlabojās. Problēma bija pārāk ilga turēšana apcietinājumā pirms tiesas procesa. Tiesu darbība nebija efektīva, dažreiz tās bija korumpētas un ne vienmēr nodrošināja objektivitāti tiesas spriešanā. Sabiedrībā saglabājās problēma, kas attiecas uz vardarbību pret sievietēm.
Bija arī bērnu ļaunprātīgas izmantošanas un prostitūcijas problēmas. Bija daži ziņojumi par diskrimināciju uz etniskās piederības pamata. Pieauga problēmas, kas saistītas ar sieviešu un meiteņu tirdzniecību prostitūcijas nolūkos.

Nelegālie imigranti tika turēti Olaines nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē. Saskaņā ar Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra ziņojumu, fiziskie apstākļi nometnē bija pieņemami, bet iemītniekiem (to skaits aprīlī bija 34) nebija pieejama informācija par viņu tiesībām, un viņiem bija ierobežotas iespējas atpūsties.
Likums aizliedz piespiedu izsūtīšanu, un netika ziņots, ka valdība būtu to darījusi.
Tiesības uz taisnīgu tiesu
Satversmē noteikts, ka tiesu vara ir neatkarīga, un valdība kopumā īstenoja šo nosacījumu praksē; tomēr, lai arī izglītošanas un atalgojuma palielināšanas rezultātā nedaudz uzlabojās tiesu darba kvalitāte, vēl bija ievērojamas problēmas, ieskaitot neefektivitāti un aizdomas par korupciju.

Satversmē ir paredzētas tiesības uz taisnīgu tiesu, un neatkarīgā tiesu vara šīs tiesības kopumā īstenoja.
Tiesu sistēmā ietilpst rajona (pilsētas) tiesas; apgabaltiesas, kas izskata no rajona tiesām saņemtās apelācijas; Augstākā tiesa, kas ir augstākā apelācijas tiesa; un septiņu locekļu lielā Satversmes tiesa, kas izskata lietas, kuras attiecas uz konstitucionāliem jautājumiem pēc valsts institūciju vai indivīdu lūguma, kas uzskata, ka ir pārkāptas to konstitucionālās tiesības. Smagāku krimināllietu iztiesāšanas gadījumos rajona un apgabaltiesās tiesnesim ir divi piesēdētāji.
Tika apgalvots, ka korupcija tiesu sistēmā ir plaši izplatīta. Ministru prezidents izvērsa korupcijas apkarošanas kampaņu un visu gadu turpināja pievērst uzmanību šim jautājumam. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sāka savu darbību februārī, bet tā efektivitāte bija ierobežota, ko izraisīja vadības maiņas un politiskās nesaskaņas. Divas nozīmīgākās lietas, ko izskatīja KNAB, bija veselības aizsardzības ministra lietas izmeklēšana un pret prokuroru ierosinātās lietas par kukuļņemšanu izmeklēšana. Vairumam tiesnešu nav adekvāta juridiskā izglītība, un tiesu sistēma ir pārāk vāja, tāpēc daudzi no tās lēmumiem nestājas spēkā. Lielas grūtības tiesas lēmumu izpildē rada efektīvas tiesu izpildītāju sistēmas trūkums. Likums pieļauj alternatīvu sodu, ieskaitot sabiedriskos darbus; tomēr tiesas reti piesprieda alternatīvus sodus.
Ilgs un darbietilpīgs tiesas process, nepietiekams skaits tiesnešu un tas, ka nav sistēmas, kas mudinātu uz atzīšanos mazākā noziegumā, lai neapsūdzētu smagākā noziegumā, ir tā pārslogojis tiesas, ka vidēji lietas iztiesāšana ilgst divus gadus, kas bija par cēloni pārāk ilgam pirmstiesas apcietinājumam (skat. 1.d sadaļu). Gada laikā Valsts cilvēktiesību birojs saņēma 273 sūdzības par lēniem tiesas procesiem. Lai atrisinātu šīs problēmas, Ministru kabinets apstiprināja jaunu Kriminālprocesa likumu, kas vēl jāpieņem Saeimai.
Tiesas lēmumi netika sistemātiski publicēti, un tiem, kas bija publicēti, trūka centralizēta rādītāja. Tiesas sēdes var būt slēgtas, ja tas ir nepieciešams, lai netiktu izpausts valsts noslēpums vai lai aizsargātu nepilngadīgo intereses. Visiem apsūdzētajiem ir tiesības nolīgt advokātu, un trūcīgiem apsūdzētajiem valsts sedz izdevumus par advokāta pakalpojumiem. Apsūdzētajiem ir tiesības izlasīt visas apsūdzības, konfrontēt visus lieciniekus, un viņi var uzaicināt lieciniekus un sniegt liecību par labu savai lietai. Viņi var arī iesniegt apelācijas.
Netika ziņots par to, ka būtu politiskie cietumnieki.
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, mājokļa neaizskaramību vai korespondences noslēpumu
Likums aizsargā šīs tiesības, un valdība tās kopumā īstenoja praksē.

2.sadaļa. Pilsoniskās tiesības
Vārda un preses brīvība
Satversme nodrošina vārda un preses brīvību, un valdība kopumā šīs tiesības ievēroja praksē. Likums par presi aizliedz preses vai citu masu mediju cenzūru; tomēr likumā par masu medijiem ir vairāki ierobežojoši nosacījumi, kas regulē raidījumu saturu un valodu. Likumā par radio un televīziju noteikts, ka vismaz 51 procentam no televīzijas raidījumiem jābūt Eiropas izcelsmes, no kuriem 40 procentiem jābūt latviešu valodā, tomēr šie nosacījumi ne vienmēr tika īstenoti.

Gan latviešu, gan krievu valodā iznākošie laikraksti publicēja rakstus, kuros bija visdažādākā politiskā kritika un viedokļi. Lielākā daļa laikrakstu un žurnālu piederēja privātam kapitālam. Daudz neatkarīgu televīzijas un radio kanālu raidīja gan krievu, gan latviešu valodā, kā arī pieauga to personu skaits, kas skatījās satelīttelevīzijas raidījumus.
Valdība kopumā neierobežoja pieeju internetam un neierobežoja akadēmisko brīvību.
Pulcēšanās un biedrošanās brīvība
Satversme paredz pulcēšanās brīvību, un varas iestādes nedrīkst aizliegt sabiedrības pulcēšanos, tomēr demonstrāciju organizētājiem par to ir iepriekš jāinformē vietējā pašvaldība, kas var mainīt pulcēšanās laiku un vietu tādu iemeslu dēļ kā bailes izraisīt masu nekārtības. Likumā arī noteikts, ka protestētājiem jāpaliek noteiktā attālumā no ārvalstu diplomātiskajām misijām, Saeimas, prokuratūras un citām noteiktām sabiedriskajām institūcijām. Neatkarīgas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas apgalvoja, ka likuma nosacījumi ir pretrunīgi un grūti saprotami. Neraugoties uz to, gada laikā notika daudz demonstrāciju, kas noritēja mierīgi un bez valdības iejaukšanās.
Septembrī Rīgas dome atteicās izsniegt atļauju demonstrācijai pret ierosinātajām valodas reformām skolās. Šīs reformas paredz samazināt priekšmetu skaitu, ko māca krievu valodā skolās, kur mācības notiek krievu valodā. Demonstrācijas organizētāji pārdēvēja savu pasākumu par “politiskās partijas” sanāksmi, kam atļauja nebija vajadzīga. Demonstrācija noritēja mierīgi, un tajā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Vēlāk Saeimas deputāti no nacionālas partijas ierosināja no likuma izslēgt nosacījumu, kas atļauj politiskas partijas masu sanāksmes; līdz gada beigām lēmums par šo priekšlikumu netika pieņemts.
Reliģijas brīvība
Satversme paredz reliģijas brīvību, un valdība kopumā ievēroja šīs tiesības praksē.
Nav vienas oficiālas valsts reliģijas; tomēr valdība atšķir “tradicionālās” reliģijas (luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju) no “jaunām” reliģijām.
Kaut gan valdība neizvirza prasību reģistrēt reliģiskās grupas, likums piešķir reliģiskajām organizācijām noteiktas tiesības un privilēģijas, kad tās ir reģistrētas, tādas kā atsevišķas juridiskas personas statusu, kam ir tiesības uz īpašumu un tiesības veikt citas finansiālas darbības, kā arī ziedotāji var saņemt nodokļu atvieglojumus. Reģistrācija arī atvieglo likuma par sabiedrības pulcēšanos ievērošanu.
Saskaņā ar Tieslietu ministrijas amatpersonu apgalvojumu lielākā daļa reģistrācijas pieteikumu tiek apmierināti pēc tam, kad tiek iesniegti atbilstoši dokumenti; tomēr likums neļauj vienlaikus reģistrēt vairāk nekā vienu reliģisku apvienību (baznīcu) vienā konfesijā, un, pamatojoties uz to, valdība ir noraidījusi pieteikumus.
Vīzu izsniegšanas noteikumi prasa reliģiskajiem darbiniekiem uzrādīt vai nu ordinācijas apliecību, vai dokumentu par reliģisko izglītību, kas atbilst Latvijas bakalaura grādam teoloģijā. Vīzu saņemšanas process bija apgrūtinošs; tomēr problēmas šajā jomā samazinājās, kad amatpersonas pielika pūles, lai situācija uzlabotos. Valdība palīdzēja atrisināt vairākus sarežģītus gadījumus, lai misionāri varētu saņemt vīzas.
Ārvalstu evaņģēlistiem un misionāriem ir atļauts noturēt sapulces un pievērst jaunai ticībai, bet likumā noteikts, ka tikai vietējās reliģiskās organizācijas var uzaicināt viņus veikt šādas aktivitātes. Ārvalstu reliģiskās konfesijas kritizēja šo nosacījumu.
Likumā noteikts, ka valsts skolās skolēniem reliģiju var mācīt, vadoties pēc brīvprātības principa, tikai evaņģēliskās luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu un ebreju konfesiju pārstāvji. Valsts finansē šo izglītību. Valsts atbalstīto nacionālo minoritāšu skolās skolēni arī var saņemt izglītību par reliģiju, kas ir “raksturīga šai nacionālajai minoritātei”, vadoties pēc brīvprātības principa. Citas konfesijas var sniegt reliģisko izglītību tikai privātajās skolās.
Attiecības starp dažādajām reliģiskajām kopienām bija kopumā draudzīgas. Ekumenisms vēl aizvien ir jauns jēdziens valstī, un tradicionālajām reliģijām ir atturīga attieksme pret to. Kaut gan valdības amatpersonas mudināja uz jauno reliģiju plašāku izpratni un akceptēšanu, pret jaunākajām netradicionālajām ticībām izturējās ar aizdomām.
17.septembrī vandāļi apgāza kapakmeņus un izdarīja antisemītiskus uzrakstus uz sienām Rīgas Jaunajos ebreju kapos; valsts amatpersonas nosodīja šo vandālisma aktu, un pilsētas varas iestādes ātri novērsa postījumus.
Detalizētāku izklāstu var atrast 2003.gada Starptautiskajā ziņojumā par reliģijas brīvību.
Pārvietošanās brīvība valsts iekšienē un no vienas valsts uz otru, emigrācija un repatriācija
Satversme nodrošina šīs tiesības, un valdība kopumā tās ievēroja praksē.
Likumā noteikts, ka reģistrētajiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem nepilsoņiem ir tiesības izvēlēties un mainīt dzīvesvietu, izbraukt no valsts un atgriezties valstī, kā arī paredz ārvalstu ceļojumiem derīgu dokumentu izsniegšanu nepilsoņiem, kas apliecina šīs tiesības, tomēr ir tiesības, kas nepilsoņiem ir liegtas (skat. 3.sadaļu). Viņiem nav atļauts strādāt par bruņotiem sargiem vai krimināllietu advokātiem. Nepilsoņi var iegūt privātīpašumā zemi tikai pēc sarežģītas procedūras, un viņi nevar nopirkt zemi valsts robežjoslās. Valdība ir uzņēmusi atpakaļ nepilsoņus, kam bija bēgļa statuss kādā ārvalstī vai kas brīvprātīgi bija pametuši savu pastāvīgo dzīvesvietu, bet pēc tam nolēma atgriezties valstī, lai tur dzīvotu un strādātu. Nepilsoņiem, kas izbrauca no valsts kā bēgļi padomju varas gados, nebija nekādu grūtību atgriezties ar bēgļu ārvalstu ceļojumiem derīgiem dokumentiem biznesa vai ģimenes apciemošanas nolūkā. Valdība arī nodrošina aizsardzību nepilsoņiem, kas dodas ārzemju ceļojumos.
Likums paredz bēgļa vai patvēruma meklētāja statusa piešķiršanu personām, kas atbilst bēgļa definīcijai, kas dota 1951.gadā pieņemtajā ANO “Konvencijā par bēgļa statusu” vai 1967.gadā pieņemtajā “Protokolā par bēgļa statusu”. Praksē valdība nodrošināja aizsardzību pret atkārtotu ļaunprātību un piešķīra bēgļa statusu vai patvērumu; tā nodrošināja īslaicīgu aizsardzību atsevišķiem indivīdiem, kas neatbilda bēgļa vai patvēruma meklētāja statusa definīcijai. Valdība sadarbojās ar ANO augsto komisāru bēgļu jautājumos un citām humānās palīdzības sniedzējām organizācijām, lai palīdzētu bēgļiem, īpaša imigrācijas policija un robežsardzes vienības palīdz izskatīt patvēruma meklētāju lūgumus. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumus var pārsūdzēt Tieslietu ministrijas Bēgļu lietu departamentā. Piecas personas no Gruzijas un divas personas no Krievijas lūdza patvērumu, bet saņēma atteikumu, un astoņām personām valstī bija bēgļa statuss.
Valsts robežsardze ziņoja, ka uz robežas tika aizturētas 989 personas. Tika aizturēti 162 nelegālie strādnieki. Gada laikā 178 nelegālie imigranti brīvprātīgi izbrauca no valsts, bet deportēja 301 nelegālo imigrantu. Valdība ir vērsusies pie Krievijas un Baltkrievijas valdībām, lai noslēgtu līgumus par bēgļu atpakaļuzņemšanu, un šādu līgumu trūkums bija galvenais šķērslis efektīvai austrumu robežas kontrolei; šādi līgumi līdz gada beigām netika noslēgti.

3.sadaļa. Politiskās tiesības: pilsoņu tiesības mainīt savu valdību
Satversme nodrošina pilsoņiem tiesības mainīt savu valdību mierīgā ceļā, un pilsoņi var praksē īstenot šīs tiesības, piedaloties periodiskās, brīvās un taisnīgās vēlēšanās, kas notiek, pamatojoties uz vispārējām vēlēšanu tiesībām. 2002.gada oktobrī notika brīvas un taisnīgas Saeimas vēlēšanas, un tajās piedalījās 72,5 procenti no balsstiesīgajiem vēlētājiem. Saeimas vēlēšanām savus kandidātus bija izvirzījušas 20 partijas, un kandidāti no 6 partijām, kas pārstāv plašu politisko spektru, tika ievēlēti Saeimā. Jūnijā Saeima ievēlēja Valsts prezidenti. Pateicoties valstī veiktajām politiskajām un ekonomiskajām reformām, Latvija 2002.gadā tika uzaicināta iestāties Eiropas Savienībā 2004.gada maijā.
Vēlēšanu likumā noteikts, ka vēlētus amatus nevar ieņemt personas, kas turpināja darboties komunistiskajā partijā vai citās prosovetiskās organizācijās pēc 1991.gada janvāra, un tie, kas strādāja tādās institūcijās kā agrākā padomju laika Valsts drošības komiteja. Tiesības piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās ir tikai pilsoņiem. Daudzi etniskie krievi ir pilsoņi un var piedalīties vēlēšanās (skat 5.sadaļu). Nepilsoņi var apvienoties un veidot politiskas partijas, bet partijā ir jābūt vismaz 200 pilsoņiem, un vismaz pusei no kopējā biedru skaita ir jābūt pilsoņiem (skat. 2.b. sadaļu). ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja rekomendēja valstij apsvērt iespēju piešķirt nepilsoņiem, kas ir ilgi pastāvīgie iedzīvotāji, tiesības vēlēt pašvaldību vēlēšanās.
Aprīlī Eiropas Cilvēktiesību komisija piekrita izskatīt lūgumu, ko iesniedza cilvēktiesību aizsardzības un politiskās kustības aktīviste, bijusī komuniste Tatjana Ždanoka, kas apgalvo, ka tika pārkāptas viņas cilvēktiesības, kad viņai neļāva izvirzīt savu kandidatūru Saeimas vēlēšanām. Bez tam, tā kā Tatjana Ždanoka nevarēja izvirzīt savu kandidatūru Saeimas vēlēšanām, 1999.gadā tika anulēts viņas mandāts Rīgas domē.
No 100 Saeimas deputātiem 18 bija sievietes, un Saeimas priekšsēdētāja bija sieviete. No 15 Ministru kabineta locekļiem 3 bija sievietes. Par Valsts prezidenti ievēlēja sievieti.
Nav etnisku ierobežojumu tiesībās ieņemt politiskus amatus. Neetniskie Latvijas iedzīvotāji, ieskaitot etniskos krievus un poļus, darbojās dažādās vēlētās institūcijās.

4.sadaļa. Valsts attieksme pret iespējamo cilvēktiesību pārkāpumu izskatīšanu starptautiskās un nevalstiskās institūcijās
Arvien lielāks skaits vietējo un starptautisko cilvēktiesību aizsardzības grupu pielika pūles, lai izpētītu un sniegtu palīdzību cilvēktiesību jautājumos, ieskaitot apstākļus cietumos un sieviešu un bērnu tiesības, un šīs grupas varēja kopumā darboties bez valdības ierobežojumiem. Vairākas organizācijas nodarbojās ar jautājumiem, kas interesēja nepilsoņus un citus neetniskos Latvijas iedzīvotājus, un sniedza ziņojumus par to tiesām un presei. Valdība iesaistījās dialogā ar nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojās ar cilvēktiesību jautājumiem, un kopumā bija atsaucīga, uzklausot to viedokļus.

Valsts cilvēktiesību birojs ir neatkarīga valstiska institūcija, kurai ir pilnvaras sekmēt cilvēktiesību ievērošanu, sniegt informāciju par cilvēktiesībām, izskatīt individuālas sūdzības un sākt savu izmeklēšanu iespējamo cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos. Birojs darbojās kā ombudsmena institūcija sociālajos jautājumos un izskatīja dažādas individuālās sūdzības, galvenokārt par grūtībām sociālo pabalstu saņemšanā.

5.sadaļa. Diskriminācija uz rases, dzimuma, invaliditātes, valodas vai sociālā statusa pamata
Saskaņā ar Satversmi visi pilsoņi likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Satversme nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju uz rases, dzimuma, valodas vai invaliditātes pamata.
Sieviešu tiesības
Lai gan nebija pieejama vispārēja statistika, novērotāji ziņoja, ka vardarbība pret sievieti ģimenē, kas bieži ir saistīta ar pārmērīgu alkohola lietošanu, bija nozīmīga un maz aktualizēta problēma. Policijas statistikas dati par vardarbību ģimenē bija sagrupēti vispārīgās kategorijās, tādās kā fiziska aizskaršana. Kriminālkodeksā izvarošana ir atzīta par kriminālnoziegumu, bet tas nav attiecināts uz gadījumiem, kad izvarotājs ir dzīvesbiedrs. Gada laikā tika ziņots par 106 izvarošanas gadījumiem. Šīs vardarbības upuri bieži nebija informēti par savām tiesībām un nevēlējās meklēt aizstāvību ar tieslietu sistēmas palīdzību. Cilvēktiesību aizsardzības grupas apgalvoja, ka tieslietu sistēma, ieskaitot tiesas, ir tendēta samazināt ģimenē notikušas vardarbības nopietnību un ka policija reizēm ne visai labprāt arestē vainīgos šādos gadījumos.
Nebija īpašu patversmju, kas paredzētas sievietēm, kuras cietušas no vardarbības. Rīgā bija viena patversme, kur sievietes bezpajumtnieces, kurām ir bērni, var uzturēties līdz 2 mēnešiem. Nav īpašu telefona līniju, lai varētu paziņot par izvarošanu vai uzbrukumu; tomēr NVO izdevās panākt, lai būtu divi telefona numuri, pa kuriem piezvanīt krīzes gadījumos. Prostitūcija ir legāla (kaut gan sutenerisms nav), bet Valsts cilvēktiesību birojs ziņoja, ka pilngadīgās prostitūtas nav tiesiski aizsargātas. Prostitūcija bija plaši izplatīta un bieži bija saistīta ar organizēto noziedzību. Saskaņā ar valdības sniegto informāciju valstī bija 3000 prostitūtu. Nebija nekādu valsts institūciju, kas sniegtu palīdzību prostitūtām; tomēr privāta organizācija, kas nodarbojas ar dzimtes problēmām, sniedza medicīnisko palīdzību un sociālo atbalstu prostitūtām. Notika tirdzniecība ar sievietēm prostitūcijas nolūkos (skat. 6.f.sadaļu).
Seksuāla uzmākšanās sievietēm darbavietā, kaut gan tā ir nelikumīga, bija bieži sastopama. Kultūras faktori bieži atņēma sievietēm drosmi publiski paziņot par vardarbību, iesniedzot sūdzību.
Sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem. Darba likums aizliedz diskrimināciju nodarbinātībā; tomēr praksē sievietēm bieži jāsastopas ar diskrimināciju pieņemšanā darba un samaksā par darbu, sevišķi privātajā sektorā. Darba likums arī aizliedz sievietēm strādāt smagu fizisku darbu vai darbu veselībai kaitīgos apstākļos, kas ir precizēts sarakstā, par ko vienojās Ministru kabinets un arodbiedrības.
Darba likums aizliedz diskrimināciju darbā un atlīdzībā par darbu uz dzimuma pamata un prasa, lai darba devēji noteiktu vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu. Likums aizliedz arī diskrimināciju darbavietā uz dzimuma pamata.
Palielinājās sieviešu tiesību aizstāvības grupu lielums un skaits, un tās nodarbojās ar darba meklēšanu sievietēm, centās panākt sociālo pabalstu palielināšanu un palīdzēja sievietēm, kas bija cietušas no vardarbības ģimenē.
Bērnu tiesības
Likums par bērnu tiesībām un konstitucionālie nosacījumi attiecībā uz bērniem nodrošina dažāda veida aizsardzību, ieskaitot veselības aprūpi un tiesisko aizsardzību pret fizisku aizskaršanu; tomēr šie nosacījumi netika pilnībā īstenoti. Deviņu klašu izglītība vecumā no 7 līdz 16 gadiem ir obligāta, un divpadsmit klašu izglītība vecumā līdz 18 gadiem ir bezmaksas. Neraugoties uz to, ka ir likumi par obligātu izglītību, skolas neapmeklēšana bija plaši izplatīta un vēl palielinājās. Darbojās Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, dažas bērnu tiesību aizstāvības grupas aktīvi darbojās, sevišķi lobējot likumus par bērnu tiesību aizsardzību un par bērnu pabalstu palielināšanu.
Ir pierādījumi, kas liecina, ka bērnu pamešana un vardarbība pret bērniem, ieskaitot seksuālu izmantošanu, bija plaši izplatīta. Tiesībsargājošās iestādes ir ar tiesas spriedumu palīdzību atņēmušas vecāku tiesības vecākiem, kas dara pāri saviem bērniem, un panākušas notiesāšanu bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos.
Rīgā “Dardedze”, centrs pret vardarbību, turpināja sniegt atbalstu bērniem, kas cietuši no vardarbības. Centrs piedāvāja dažāda veida medicīnisko palīdzību un rehabilitāciju no vardarbības cietušajiem bērniem un viņu ģimenēm. Centrā ir arī tiesu medicīnas interviju telpa, kur no vardarbības cietušos var izjautāt drošos apstākļos un viņu liecības var tieši pārraidīt uz tiesas telpām.
Bija sastopama arī bērnu prostitūcijas problēma. No 12 līdz 13 procentiem prostitūtu bija vecumā no 8 līdz 18 gadiem. Konstitucionālā un ar likumu noteiktā bērnu aizsardzība bērnu prostitūcijas gadījumos bija sporādiska.
Notika tirdzniecība ar jaunām meitenēm prostitūcijas nolūkos (skat. 6.f.sadaļu).

Invalīdu tiesības
Satversme nodrošina invalīdiem aizsardzību pret diskrimināciju; likums nosaka, ka ir jānodrošina invalīdiem iespēja iekļūt sabiedriskās vietās. Darba likumā un citos likumos ietvertie nosacījumi aizsargā invalīdus no aizspriedumiem darbavietā un diskriminācijas darbā. Netika konstatēti valdības sabiedrības aizspriedumi pret invalīdiem. Valdība finansiāli atbalstīja speciālās skolas invalīdiem un invalīdiem domātas informatīvas rokasgrāmatas publicēšanu.
Likumā noteikts, ka ēkām jābūt pieejamām invalīdiem ratiņkrēslos; tomēr valdība šo likumu pilnībā neīstenoja un lielākajā daļā ēku invalīdiem ratiņkrēslos nebija iespējams iekļūt. Tomēr dažās lielākajās pilsētās, ieskaitot Rīgu un Ventspili, tika īstenota plaša programma ratiņkrēsliem domātu slīpņu izveidošanai trotuāru malās ielu krustojumos.
Nav neviena likuma, kas dokumentētu garīgi slimo personu tiesības, kā arī nav mehānisma, kas regulētu garīgi slimo personu piespiedu ārstēšanu. Martā Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs un Budapeštas Garīgi slimo personu tiesību aizsardzības centrs paziņoja, ka tiesas procedūra ievietošanai slēgta tipa iestādē uz garīgās slimības pamata neatbilst cilvēktiesību standartiem, ka kritēriji piespiedu ievietošanai psihiatriskajā slimnīcā ir pārāk izplūduši un ka nosacījumi par piekrišanu ārstēties neatbilst starptautiskiem principiem. Valsts cilvēktiesību birojs paziņoja, ka šādi pacienti cieš no tiesību ierobežojuma, kas liedz tiem korespondenci ar radiniekiem un patvaļīgi ierobežo brīvu komunikāciju.

Nacionālās /rasu/ etniskās minoritātes
Notika sabiedrības debates par diskrimināciju, kuras pamatā ir etniskā piederība, sevišķi attiecībā uz valsts valodas likumiem un izglītības reformām, ko publiski kritizēja krieviski runājošās minoritātes grupas.
ANO komiteja rasu diskriminācijas novēršanai rekomendēja, lai valsts pārdomā, kā atvieglot integrācijas procesu, dodot nepilsoņiem, kas jau ir ilgi pastāvīgie iedzīvotāji, iespēju piedalīties pašvaldību vēlēšanās. ES 2002. gada ziņojumā par valsts sasniegto progresu uzņemšanai ES teikts, ka tiek ievērotas EDSO rekomendācijas, bet uzsvērts, cik svarīgi ir nepārtraukti pievērst uzmanību sabiedrības integrācijai.
Aptuveni 1 miljons Latvijas iedzīvotāju nav etniskie latvieši, ieskaitot 677 000 etnisko krievu, 92 000 etnisko baltkrievu, 61 000 etnisko ukraiņu un 58 000 etnisko poļu. Vairāk nekā 74 procenti valsts iedzīvotāju ir pilsoņi, ieskaitot gandrīz 400 000 cilvēku, kas pieder pie nacionālām vai etniskām minoritātēm. Latvijā ir 494 000 nepilsoņu, no kuriem 67 procenti ir krievi, 13 procenti – baltkrievi, 9 procenti – ukraiņi un procentuāli mazāks skaits poļu, lietuviešu, ebreju, čigānu, tatāru, igauņu un armēņu. “Pateicoties” pārkrievošanas politikai, kas tika īstenota padomju varas laikā, etniskie latvieši ir tikai 58,5 procenti no iedzīvotāju skaita un 78 procenti no pilsoņu skaita, un mazāk nekā 50 procenti no iedzīvotāju skaita četrās no valsts septiņām lielākajām pilsētām, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu.
Valsts čigānu kopiena gandrīz pilnībā tika iznīcināta holokausta laikā. Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra gada ziņojumā novērtēts, ka čigānu populācija ir starp 13 000 un 15 000. Kaut gan čigānu kopiena saņēma atbalstu no valdības, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra ziņojumā ir norādīts uz augsto bezdarba līmeni un analfabētismu čigānu vidū. Vairāk nekā 40 procentiem čigānu ir četru klašu vai zemāka izglītība un vairāk nekā 95 procentiem nav pastāvīga darba.
Pilsoņu pasēs vairs nav norādīta pases īpašnieka etniskā piederība. Ja pases īpašnieks to vēlas, etnisko piederību var norādīt pases otrajā lapaspusē.
Pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā pilsonība tūlīt tika piešķirta tikai tām personām, kas 1940.gadā bija neatkarīgās Latvijas Republikas pilsoņi, un viņu tiešajiem pēcnācējiem. Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni 670 000 cilvēku, galvenokārt etnisko krievu, statuss mainījās, no Padomju Savienības pilsoņiem kļūstot par Latvijas nepilsoņiem. Kopš 1995.gada 69 288 personas ieguvušas pilsonību naturalizācijas ceļā. 10 403 personas tika naturalizētas pagājušajā gadā. Pēc referenduma par iestāšanos ES pagājušā gada septembrī ievērojami palielinājās naturalizācijas pieteikumu skaits. Lai atvieglotu un sekmētu naturalizācijas procesu, valdība ievērojami samazināja maksu par naturalizāciju, akceptēja valodas zināšanu līmeņa novērtējumu vidusskolas izsniegtajā izglītības dokumentā kā atbilstošu naturalizācijas nolūkam, kā arī organizēja kampaņu naturalizācijas popularizēšanai.
Latvijas Pilsonības likumā ir iekļautas latviešu valodas zināšanas un rezidēšanas prasības tiem, kas vēlas naturalizēties, kā arī ierobežojumi naturalizācijā bijušajam padomju izlūkdienesta un armijas personālam. Likums arī prasa, lai personas, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, atteiktos no iepriekšējās nelatviskās pilsonības, zinātu Latvijas Satversmi un vēsturi un apliecinātu savu lojalitāti Latvijas valstij. Gandrīz 95 procenti no tiem, kas bija iesnieguši pieteikumus pilsonības iegūšanai, izturēja pārbaudījumus pilsonības iegūšanai pirmajā reizē. Nepilsoņu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1992.gada augusta, ir tiesības iegūt pilsonību, iesniedzot pieteikumu. Starptautiskie novērotāji atzinīgi novērtēja, ka valdība izveidojusi kompetentu un profesionālu Naturalizācijas pārvaldi, kuras nodaļas ir visā valstī, lai īstenotu Pilsonības likumu un lai šo likumu piemērotu taisnīgi. Tomēr starptautiskie eksperti, valdības amatpersonas un valsts cilvēktiesību ievērošanas uzraudzītāji atzīst, ka valstij jāturpina pievērst lielu uzmanību un jāatvēl pietiekami lieli resursi, lai Pilsonības likums tiktu īstenots taisnīgi un objektīvi un tiktu sekmēta sabiedrības integrācija.
Valodas likums regulē valodas lietošanu tur, kur tas ietekmē sabiedrības drošību, veselības aprūpi, patērētāju tiesību aizsardzību un strādājošo tiesības, un prasa, lai valdībai iesniegtie dokumenti, ieskaitot uzņēmumu ziņojumus un oficiālo dokumentāciju, būtu tulkoti latviešu valodā, izņemot ārkārtas gadījumus. Sabiedriskos notikumos, kas organizēti ar valsts līdzdalību, vienai no darba valodām jābūt latviešu valodai. Pārdodamo preču un lietošanas pamācībām jābūt latviešu valodā, kaut gan var lietot arī citas valodas.
Valdība atbalstīja izglītību gan latviešu, gan krievu valodā, kā arī astoņās citās minoritāšu valodās. Tomēr saskaņā ar papildināto Izglītības likumu valdība turpināja īstenot bilingvālās izglītības programmu īstenošanu pamatskolas līmenī ar mērķi, lai līdz 2004.gadam vairāk nekā puse no mācību kursa satura krievu valodas vidusskolās tiktu pasniegta latviešu valodā. Kaut gan bija paredzēts, ka visi latviski nerunājošie skolēni valsts skolās iemācīsies latviešu valodu un apgūs minimālu skaitu priekšmetu latviešu valodā, nebija pietiekami daudz kvalificētu skolotāju. Valsts finansētās augstskolās izglītība bija latviešu valodā, un tiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, iestājoties augstskolā, jākārto iestājeksāmens latviešu valodā. Vairākas privātās augstskolas piedāvāja augstāko izglītību krievu valodā.

6.sadaļa. Darba ņēmēju tiesības
Tiesības uz asociāciju
Likumā noteikts, ka darba ņēmējiem, izņemot militāro personālu, ir tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties arodbiedrībās pēc brīvas izvēles; tomēr valdības spējas aizsargāt privātā sektorā strādājošo tiesības organizēties bija vājas. Arodbiedrības biedru skaits turpināja samazināties, un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kurā pārstāvētas 25 organizācijas, apvienoja 170 000 biedru no aptuveni 1 miljona lielā darbaspēka. Brīvo arodbiedrību savienības vadību ievēlē brīvās vēlēšanās ik pēc četriem gadiem.
Arodbiedrībām ir tiesības brīvi apvienoties konfederācijās, un valstī bija viena šāda konfederācija. Arodbiedrībām ir arī tiesības starptautiski apvienoties, un tās ir izveidojušas kontaktus ar Eiropas arodbiedrībām un citām starptautiskām arodbiedrību organizācijām.
Tiesības organizēties un vienoties par darba samaksu
Arodbiedrībām ir tiesības kolektīvi vienoties par darba samaksu, un sarunas ar darba devējiem parasti notiek bez valdības iejaukšanās. Kolektīvās vienošanās līgumi bija plaši izplatīti, un par to vienojās ar uzņēmumiem vai firmām. Likums aizliedz diskrimināciju pret arodbiedrību biedriem un vadītājiem.
Likums neierobežo tiesības streikot, bet gada laikā lielu streiku nebija. Likums aizliedz atlaist no darba darbiniekus, kas ir ierosinājuši izmantot tiesības streikot. Nebija ziņojumu par šāda veida atlaišanas gadījumiem.
Eksporta pārstrādes zonu nav.
Piespiedu vai obligāta darba aizliegums
Likums aizliedz piespiedu vai obligātu darbu, un tas attiecas arī uz bērniem; tomēr bija ziņojumi par sieviešu un bērnu tirdzniecību seksuālai izmantošanai (skat. 6.f.sadaļu).
Labklājības ministrijas Darba departaments bija atbildīgs par šī likuma īstenošanu.
Bērnu nodarbināšana un minimālais vecums bērnu nodarbināšanai
Likumā noteikts, ka minimālais vecums bērnu nodarbināšanai ir 15 gadi, kaut gan bērni vecumā no 13 līdz 15 gadiem drīkst strādāt

noteiktus darbus no mācībām brīvajā laikā. Likums paredz ierobežojumus to bērnu nodarbināšanā, kas ir jaunāki par 18 gadiem, piemēram, viņiem ir aizliegts strādāt nakts maiņā vai virsstundas.
Valdība nav ratificējusi starptautiskās Darba organizācijas 182.konvenciju par bērnu ekspluatāciju.
Piemēroti darba apstākļi
Ar likumu noteiktā mēneša minimālā alga bija 124 ASV dolāri (70 latu), kas ir daudz mazāka nekā minimālais iztikas minimums un ir nepietiekama, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīves līmeni darba ņēmējam un viņa ģimenei. Faktiskā vidējā mēneša izpeļņa (kuras aprēķināšanā ietverta nepilna darba laika strādājošo un lauksaimniecībā nodarbināto izpeļņa) bija 348 ASV dolāri (197 lati).
Darba likumā ir noteikta maksimālā 40 stundu darba nedēļa ar vismaz 42 stundu garu atpūtas laiku katru nedēļu, 4 nedēļu ikgadējo atvaļinājumu un palīdzības programma strādājošām mātēm, kam ir mazi bērni. Likumā noteikts, kādiem jābūt minimālajiem veselības aizsardzības un drošības standartiem darbavietā. Gada pirmajos 6 mēnešos bija 11 nāves gadījumi darbavietā, un 601 persona ieguva traumas darbavietā. Strādājošiem ir tiesības atteikties strādāt riskantos darba apstākļos, nebaidoties zaudēt darbu; tomēr praksē šie standarti bieži netika ievēroti.
Cilvēku tirdzniecība
2002.gadā pieņemtais likums aizliedz cilvēku tirdzniecību; tomēr lielākā daļa, kas nodarbojās ar cilvēku tirdzniecību, tika apsūdzēta pēc agrāk pieņemta likuma, kas aizliedz personu nosūtīšanu uz ārvalstīm seksuālai izmantošanai. Taču bija problēmas, kas saistītas ar sieviešu tirdzniecību prostitūcijas nolūkos. Valdības rīcības plānā ir paredzēts ratificēt agrāk parakstīto ANO protokolu par cilvēku tirdzniecības novēršanu, apspiešanu un sodīšanu un protokolu pret migrantu kontrabandu, kā arī valsts likumu saskaņošana ar Eiropas un citiem starptautiskajiem likumdošanas standartiem.
23 personas tika notiesātas par noziegumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, lielākajai daļai no viņiem piesprieda 3 gadus ilgu vai īsāku cietumsodu, sešiem – 4 gadus ilgu cietumsodu, bet vienam – 7 gadus ilgu cietumsodu. Vissmagākajā cilvēku tirdzniecības lietā vainīgajam piesprieda 13 gadu ilgu cietumsodu. Taču daži prokurori un tiesneši neuzskatīja, ka cilvēku tirdzniecība būtu smags noziegums, un apelācijas tiesa dažus no piespriestajiem sodiem samazināja. Uzlabojās sadarbība starp robežsargiem, policiju un nevalstiskajām organizācijām, kas palīdzēja palielināt valsts robežrajonu kontroles efektivitāti. Starptautiskajā noziegumu izmeklēšanā un lietu ierosināšanā bija sekmīga sadarbība ar Dāniju un Vāciju, bet apgrūtinoša ar Spāniju. Robežsardzes dienests izmantoja informācijas datu bāzi, lai konstatētu cilvēku tirdzniecības tendences.
Pēdējo divu gadu laikā valdība piešķīra vairāk līdzekļu cilvēku tirdzniecības apkarošanai. Darbojās augsta līmeņa darba grupa, un Iekšlietu ministrija, kurā ietilpst Valsts policija un Pilsonības un migrācijas pārvalde, bija galvenā ministrija, kas nodarbojās ar cilvēku tirdzniecības problēmu risināšanu. Darba grupā piedalījās pārstāvji no Ārlietu ministrijas, Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un no Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra. Oktobrī starpministriju darba grupa iesniedza apstiprināšanai attiecīgajām ministrijām rīcības plānu cilvēku tirdzniecības apkarošanai. Valdība ir piešķīrusi līdzekļus, lai varētu palielināt policistu skaitu cīņai pret prostitūciju un cilvēku tirdzniecību.
Latvija bija galvenokārt cilvēku tirdzniecības upuru vervēšanas vieta un tranzīta punkts. Galvenās valstis, uz kurām cilvēku tirdzniecības upuri tika nosūtīti, bija Vācija, Dānija un Spānija, nedaudz mazāk uz citām Rietumeiropas valstīm. Bija nedokumentēti ziņojumi, ka tirdzniecība ar sievietēm (ieskaitot nepilngadīgās), nosūtot prostitūcijai uz ārvalstīm, palielinājās (skat. 5.sadaļu). Kaut gan saskaņā ar Eiropas policijas dienestu statistikas datiem cilvēku tirdzniecības sieviešu upuru skaits no Latvijas palielinājās, Vācijas policijas ziņojumos bija norādīts, ka šādu upuru skaits no Latvijas ir samazinājies no četrdesmit 2001.gadā līdz divdesmit četriem 2002.gadā. Aptuveni 500 sievietes (ne visas no tām iesaistītas cilvēku tirdzniecībā) tika deportētas atpakaļ uz Latviju 2002.gadā. Cilvēku tirdzniecība notika arī pašā valstī, un sievietes no nabadzīgiem rajoniem tika bieži pārdotas seksuālai izmantošanai Rīgā, Liepājā un Ventspilī.
Cilvēku tirdzniecības organizētāji, galvenokārt organizētās noziedzības grupas, parasti pievilināja savus upurus ar nepatiesiem darba piedāvājumiem Eiropas valstīs. Liels skaits upuru bija no ekonomiski depresīvajiem rajoniem valsts austrumu reģionos. Kaut gan daži no upuriem tika savervēti ar darba sludinājumu vai modeļu un tūrisma aģentūru palīdzību, lielākā daļa sieviešu tika savervētas ar tiešu kontaktu palīdzību, piedāvājot labu darbu Rietumeiropā. Vervēšana parasti notika kafejnīcās un klubos, un savervētie upuri paši savervēja jaunus upurus cilvēku tirdzniecībai.
Bija dažas palīdzības programmas, ko galvenokārt noorganizēja nevalstiskās organizācijas un Starptautiskā migrācijas organizācija. Tomēr savā rīcības plāna projektā valdība atzina, ka šajā jomā ir jāveic vairāk pasākumu. Kad upuri atgriežas Latvijā, viņus nepakļauj valdības vai sabiedrības nosodījumam vai ļaunprātībai un viņi var atgriezties mājās. Martas resursu centrs sievietēm un Jaunatnes veselības centra padome (sadarbībā ar starptautiskām organizācijām pusaudžu jautājumos) sāka nodarboties ar pusaudžu izglītošanu par cilvēku tirdzniecības jautājumiem. Starptautiskā migrācijas organizācija un vairākas nevalstiskās organizācijas sponsorēja konferences par cilvēku tirdzniecību, kā arī tika rīkoti daudzi izglītojoši pasākumi par šiem jautājumiem. Turklāt Starptautiskā migrācijas organizācija un citas organizācijas sponsorēja agresīvu reklāmas kampaņu, kas brīdināja par briesmām, kādas draud, pieņemot vilinošus darba piedāvājumus no ārvalstīm. Šīs plašās izglītojošās kampaņas galvenais pasākums, ko finansiāli atbalstīja Starptautiskā migrācijas organizācija un citas organizācijas, bija projekts, kas aicināja vidusskolu un augstskolu studentus noskatīties filmu “Vienmēr Lilija” (“Lilya 4-Ever”), kas attēlo jaunas meitenes cilvēku tirdzniecības upura dzīvi.