Sadale nav saimnieciski
lietderīga

No jauna tiek runāts par “Latvenergo” sadalīšanu atsevišķos saimnieciskajos formējumos. Jāapšauba dažu amatpersonu apgalvojums, ka 2000.gada referendumā par “Latvenergo” kā vienotu un neprivatizējamu esot bijis jautājums tikai par neprivatizēšanu, nevis par “Latvenergo” saglabāšanu kā vienotu veselu. Šā viedokļa paudējiem būtu lietderīgi iepazīties ar 2000. gada 23. februārī 7. Saeimas ārkārtas plenārsēdē sniegto galveno ziņojumu un citu debatētāju uzskatiem. Šajā ārkārtas plenārsēdē apsprieda lēmuma projektu “Par “Latvenergo” attīstības stratēģiju un privatizācijas nosacījumiem (lietderību)”.
Līdzīga argumentācija tika izvirzīta arī 7. Saeimas 2000. gada 11. aprīļa ārkārtas plenārsēdē, kur izskatīja jautājumu “Par 2000. gada 22. februāra Ministru kabineta rīkojumu Nr. 82 “Par privatizējamās valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” pārstrukturēšanas un privatizācijas nosacījumiem” darbības apturēšanu līdz tautas nobalsošanas rezultātu noskaidrošanai par balsstiesīgo pilsoņu iesniegto likumprojektu “Grozījumi enerģētikas likumā””.
Kā zināms, Centrālā vēlēšanu komisija savulaik informēja, ka līdz 2000.gada 30.jūnijam par tautas nobalsošanu šajā jautājumā bija savākts jau 300 531 paraksts (22,4% no balsstiesīgajiem), lai gan pēc likuma pietiktu ar 10%, tas ir, 134 195.
Tātad pirms vairākiem gadiem, kad valdība nolēma uzņēmumu privatizēt un sadalīt, Saeimas opozīcija kategoriski iestājās pret to un savāca nepieciešamo iedzīvotāju parakstu skaitu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par šo jautājumu. Valdošā koalīcija piekāpās un ierakstīja likumā, ka “Latvenergo” ir neprivatizējams un vienots uzņēmums.
Tātad šis jautājums vairākkārt tika apspriests Saeimā un virzīts uz tautas nobalsošanu (līdz galam tomēr nebija jāiet, jo opozīcijai Saeimā izdevās panākt atbilstošos grozījumus “Enerģētikas likuma” 20.pantā un papildināt pārejas noteikumu 4.punktu). Bet sākums viedokļu sadursmei radās ar Latvijas Republikas un Starptautiskā valūtas fonda Ekonomiskās politikas memoranda parakstīšanas brīdi 1999. gada 8. novembrī. Ministru kabineta pilnvarojumā toreiz to parakstīja finanšu ministrs Edmunds Krastiņš un Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Memoranda 23.pantā bija teikts: “Ir nepieciešami arī vairāki grozījumi energolikumdošanā, kas ļaus turpināt “Latvenergo” privatizācijas procesu. Būs nepieciešams grozīt energolikumdošanu arī tādēļ, lai varētu veikt hidroelektrostaciju privatizāciju.” Taču šādam viedoklim nebija ekonomiska pamatojuma un tam sekoja atbilstoša iepriekšminētā rīcība.
Var piekrist “Latvenergo” prezidenta Kārļa Miķelsona tagad paustajam viedoklim, ka arī pašreiz “Latvenergo” sadale nav saimnieciski lietderīga, saistības ir kopīgas, kredīti iegūti uz izdevīgiem nosacījumiem kā lielai kompānijai, nav mākslīgu starpslāņojumu saimnieciskajās attiecībās, uzņēmuma tirgus vērtība ir krietni lielāka nekā uzrādītie 400 miljoni latu u.tml.

Jo lielāks, jo labāks

Pērn “Latvenergo” investēts ap 70 miljonu latu, šogad paredz ieguldīt ap 100–110 miljonu latu. Ne katrs saimniecisks iestādījums var ar to līdzināties. Liela uzņēmējsabiedrība var lētāk aizņemties naudas līdzekļus kapitālieguldījumiem. Atzīstams arī variants, ja mēģinātu izlaist eiroobligācijas (ap 100 miljonu eiro), kas būs lētāk, nekā aizņemties bankās un ar iespēju arī pārkreditēt kādu no esošajiem aizdevumiem.
Tas viss kompleksā atsauksies uz uzņēmuma konkurētspējas tālāku nostiprināšanos un elektrības tarifu stabilizāciju pēc maksas par elektrību paaugstināšanas, sākot ar šā gada sākumu. Kā zināms, šie tarifi bija nemainīgi pēdējos sešus gadus – kopš 1998. gada.
Arī citu valstu analīze rāda, ka energosabiedrības sadalīšana daudzos neatkarīgos uzņēmumos galveno sadalīšanas mērķi nesasniedz – nerada konkurenci. Šāda sadalīšana neatkarīgos uzņēmumos veicināja tarifu nepārtrauktu pieaugumu. Nelieli uzņēmumi vairs nespēj konkurēt ar spēcīgajām energosabiedrībām. Piebildīsim, ka “Latvenergo” apgrozījums 2003. gadā sasniedza ap 200 miljonu latu, bet šajā gadā apgrozījumu plānots palielināt līdz 230 miljoniem latu, lai gan apkārtējās valstīs – Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā – energokompānijas ar šādu nelielu apgrozījumu, pēc starptautiskā vērtējuma, nemaz nav tik viegli atrast (līdzīgi pēc uzstādītām ģenerējošām jaudām, kuras Latvijā ir ap 2 tūkstošiem megavatu, bet par optimālo uzskata 4000 mW). Arī ASV veiktajos pētījumos atzīts, ka jebkurā štatā vertikālā integrācija palielinot energosistēmas vērtību par 5 līdz 25 procentiem.
Pārlūkojot tendences enerģētikas sektorā Eiropā un pasaules valstīs, var novērot, ka uzņēmumu organizatorisko formu veidošana orientēta uz izteikti vertikāli integrēta uzņēmuma struktūru. Mūsu apstākļos vēl otrādi – izskatot pat iespējas energosabiedrībai, piemēram, piesaistīt (iegūstot akcijas) dabasgāzes piegādes un uzglabāšanas uzņēmējsabiedrībās, tas ir, “Latvijas gāzē”. Energosistēmas jaudas palielināšana nākamajos desmit gados Latvijā varētu balstīsies uz dabasgāzes izmantošanu, un šeit mūsu pazemes gāzes krātuves (gan esošā Inčukalna, gan no jauna apgūstamās) var saglabāt būtisku nozīmi.
Mēs esam liecinieki tam, ka, lai saglabātu konkurētspēju, notiek liela mēroga uzņēmumu apvienošanās un iegāde, panākot līdzekļu ekonomiju konsolidāciju (gan horizontālu, gan vertikālu) ceļā.
Vienots uzņēmums ir spējīgs arī labāk novērst dabas stihijas postījumus. Pretējā gadījumā dabas stihijas postījumi būtu jāsedz no valsts budžeta. Līdz šim pietiekami operatīvi tiek novērstas krīzes situācijas, ko izraisījusi dabas stihija. Vienotības trūkums enerģētiskā kompleksa funkcionēšanā vairāk izraisa arī nekoordinētu rīcību elektroenerģijas padevē – lai atceramies nepatīkamos starpgadījumus pēdējos gados ar elektroenerģijas apgādi ASV, Kanādā, Lielbritānijā un Itālijā.

Tieši otrādi – ne sadalīt, bet diversificēt savu ražošanu, pakalpojumus. Pēdējā laikā “Latvenergo” plāno darbu arī telekomunikāciju jomā – datu pārraides, interneta un balss telefonijas pakalpojumus. 2003. gadā ir saņemta licence telekomunikāciju pakalpojumiem. Izmantojot šīs iespējas (kopā ar “Eesti energija” un “Lietuvos energija”), piemēram, “Hansabanka” var rīkot videokonferences, netērējot naudu un laiku ceļojumiem, lai apspriestu darba jautājumus. Kā norāda K. Miķelsons, nākotnē jaunbūvēs varēs piedāvāt ierīkot ne tikai elektrību, bet arī interneta pieslēgumu un telefona līniju.
Arī daži Eiropas elektroenerģijas uzņēmumi (Endes, PowwerGen, Scottish Powwer, Fortum u.c.) agresīvi paplašina savu darbību enerģijas tirgū. Tie vadās no šādiem principiem: jo lielāks, jo labāks, panākot mēroga efekta sasniegšanu; ar darbības diversifikāciju – saimniekojot gāzes un ūdens apgādes jomā, ķīmiskajā rūpniecībā, komunikācijās; izmantojot dabīgo saikni starp ražošanas un sadales biznesa jomām.

Dr.habil. oec. Arnis Kalniņš