No lobisma
nav jākaunas

Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieks, Latvijas Universitātes lektors Valts Kalniņš lobēšanu uzskata par privātpersonu (tai skaitā sabiedrisko, juridisko, ar uzņēmējdarbību saistīto un nesaistīto organizāciju) sadarbību ar valsts institūcijām, lai pārstāvētu savas intereses, ietekmētu lēmumu pieņemšanu un politikas veidošanu sev labvēlīgā virzienā. Kā arī lai norādītu uz problēmām un darbības virzieniem kādā politikas nozarē. “Domāju, ka tas ir likumīgs un abpusēji pieņemams process,” atzīst pētnieks.
Līdz šim valstī nav atsevišķa lobēšanu jeb noteiktu interešu aizstāvēšanas pieļaujamo pozīciju aprakstoša normatīvā dokumenta. Tiesa, pastarpinātā formā lobēšana, ar to saprotot atsevišķus lobēšanas elementus, likumdošanā ir reglamentēta. Valts Kalniņš skaidro, ka pamats tai ir noteikts Satversmē, kas norāda katram dotās cilvēktiesības vērsties valsts institūcijās un saņemt atbildes. Ja ar to saprotam nepieļaujamu rīcību, likums par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā norāda pieļaujamos dāvinājumu un citādu labumu veidus, arī personīgās ieinteresētības robežas.

Negatīvisma ēna –
korupcija

Līdzšinējā pieredze diemžēl, lobēšanai mijiedarbojoties ar kukuļdošanu un korumpētību, ir novedusi pie negatīvām sekām. “Tas liecina, ka tiek pārkāpta pieļaujamā lobēšanas robeža. Amatpersonu vai politisko partiju uzpirkšana ir viena no cerētā rezultāta ātrākas sasniegšanas metodēm. Turklāt arī viena no iedarbīgākajām. Tomēr tas vienlīdz ir arī primitīvākais veids, kā panākt uzklausīšanu,” saka V.Kalniņš.
Par cīņu ar korupciju Latvijā runā sen. Cīņai pret šo sērgu, pēc ES ieteikumiem, izveidots īpašs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Tas pirms neilga laika pārsteidza sabiedrību ar atklāto nesakārtotību partiju finansēšanas lietās. Bet pēdējais redzamākais solis korupcijas novēršanas vēlmē un sakārtotības virzienā ir Saeimas vienprātība, pieņemot grozījumus Politisko partiju finansēšanas likumā.

Vai vainojams lobiju
likuma trūkums

Jāatzīst, ka interešu ietekmēšanā pieļaujamo un ierobežojošo normu sadrumstalotība dažādos tiesību aktos visai bieži kļuvusi par klupšanas akmeni. Varbūt ceļš uz lakonismu, pieņemot vienu likumu lobēšanai, kā tas ir Lietuvā, dotu divus ieguvumus. Pirmkārt, novērstu pārpratumus jēdzienu skaidrojumā. Otrkārt, apkopotu pieļaujamās un aizliegtās darbības savu interešu pārstāvniecībā. V.Kalniņš norāda, ka šādu vēlamo rezultātu var panākt dažādi. “Tiklab to var noteikt atsevišķā likumā, kā Saeimā regulēt ar papildinājumiem Kārtības rullī vai pat iekļaut deputātu ētikas kodeksā.”
Kā lietu, kas sabiedrības interesēm būtu daudz nozīmīgāka un šobrīd vēl Latvijā nepietiekami ieviesta, V.Kalniņš min atklātības un caurskatāmības noteikšanu. “Ja Saeimā, piemēram, atrodas kāds likumprojekts, kuru dažādas personas ar atsevišķu deputātu vai politisko partiju starpniecību cenšas sev labvēlīgi virzīt, sabiedrība par trešo personu darbību nezina gandrīz neko. Ne vienmēr interešu aizstāvjiem ir tikai savtīgas intereses. Taču par to nerunā, jo nav pieņemts. Pat ja galīgais lēmums būs labvēlīgs, vēlētājs, īpaši neinteresējoties, neuzzinās, kurš bija lobijs, kas rezultātu panāca.” Pētnieks norāda, ka nav nepieciešams izgudrot jaunu kārtību. Šajā jomā jau ir Eiropas pieredze: lobijus reģistrē vairākos Eiropas valstu parlamentos.
Otrs ieteikums būtu iesniegto likumdošanas labojumu anotācija. Tajā norādīt priekšlikumus, kas veidojušies, balstoties uz noteiktu uzņēmumu interesēm. Patlaban šādas prakses nav. “Tas nozīmē, ka deputāts var priekšlikumu iesniegt, bet netiek prasīts paskaidrot, kāpēc priekšlikums radies, uz ko tas balstīts. Atklātība šādā formā nebūtu peļama. Nav jau nekas nosodāms, ka izmaiņas likumā ierosinātas kāda noteikta uzņēmuma interesēs,” norāda V.Kalniņš.
Leģendāro piemēru par veiksmīgu lobēšanu, pieņemot grozījumus Alkohola aprites likumā, kurā noteikts, ka alus nav alkoholisks dzēriens un tā tirdzniecība pēc pulksten desmitiem vakarā ir atļauta, V.Kalniņš sauc par Latvijas lobēšanas mācību grāmatā ierakstāmu. Līdzīgus piemērus Latvijas pieredzē iespējams minēt arī azartspēļu jomā. “Deputātiem būtu jādomā, lai tie ar pašu pieņemtajiem lēmumiem nekļūtu smieklīgi vēlētāju acīs. Jācer, ka Latvijas politikā nostiprināsies princips, kad atkārtotas ievēlēšanas mēraukla būs padarītie darbi, nevis vēlētāju apstulbināšana ar efektīgām reklāmām un public relations kampaņām. Virzība, kas notikusi partiju finansēšanas jomā, domāju, sekmēs politisko partiju atbildību vēlētāju priekšā.”

Pieredze aug

Lobiju pieredze Latvijā aug. To apliecina likumprojektu izskatīšanas ceļš. V.Kalniņš atzīst – dažbrīd rodas priekšstats, ka likums tiek raustīts starp dažādu lobiju interesēm, kam kā filtrs darbojas noteiktas politiskās partijas. Saskaņā ar Satversmi ir noteikts ierobežots to subjektu loks, kas var iesniegt grozījumus vai priekšlikumus likumdošanas uzlabošanā. Tādēļ noteikta kārtība, kas atklātu lobiju ietekmi, būtu ļoti vēlama. “Ja kāds no lobijiem tiešām profesionāli sagatavo likumprojektu vai grozījumus likumā, būtu nepieciešams šo lobiju atklāt. Tad deputāts vai partija publiski apliecinātu savu atbildību par šā lobija ieteikta dokumenta iesniegšanu un virzīšanu.”
Lobiju darbību Saeimā, pēc V.Kalniņa domām, daļēji iespējams redzēt komisiju darbā. Ja līdzīgi kā Saeimas sēžu stenogrammas, būtu publiski pieejamas arī komisiju sēžu stenogrammas vai protokoli, atklātos daudz pilnīgāka aina likumdevēja un interešu pārstāvja attiecībās.

Skaidrošana –
ceļš uz mītu graušanu

Lai Latvijas sabiedrībā mēģinātu lauzt negatīvo priekšstatu par lobēšanu kā vienīgi nelikumīgu darbību, jēdzienam būtu vajadzīgs latvisks vārds. Mēģinājumi, ko pētnieks V.Kalniņš uzskata par pietiekami veiksmīgiem, jau ir. Proti, interešu pārstāvniecība un interešu pārstāvis. Skan daudz jaukāk. Bet līdz šim ar šiem jēdzienam nereti operējam vispārīgi. “Domāju, ka nozīmīgi būtu panākt, lai cilvēki vēlētos ne tikai saņemt rezultātu, bet arī iesaistītos lobēšanas vai savu interešu pārstāvības procesā. Varbūt jāsāk ar to, ka jāparāda visi pieļaujamie ceļi, kā panākt Saeimas deputāta uzklausīšanu un atbildes saņemšanu pēc būtības. Svarīgāka ziņa, kas cilvēkiem ir nododama, – savu interešu pārstāvniecībai nav nepieciešama tikai uzpirkšana.”
Par personīgo pieredzi lobēšanā V.Kalniņš nosauc sabiedriskās politikas centra “Providus” un “Sabiedrības par atklātību – Delna” gatavotos priekšlikumus grozījumiem politisko partiju finansēšanas likumā. “Lobija darbs nav viegls. Ja politiķu uzpirkšana nav līdzeklis, ko vēlamies lietot, tas nozīmē kontaktu meklēšanu ar Saeimas deputātiem, biežas vizītes Saeimā, ilgus skaidrojumus, domu apmaiņu, dialogus, līdz panākta uzklausīšana un top priekšlikumi par likuma grozījumiem. Tas prasa labu sagatavotību, vispusīgu informāciju, spēcīgus argumentus, pētījumus, kuros ieguldīti noteikti resursi. Informācija palēnām kļūst par spēcīgāko leģitīmo lobija resursu.”