Pretim septiņu nedēļu atturības svētkiem

Par gavēņa tradīciju atspoguļojumu latgaliešu rakstos

Pavasaris. J.Trūpa zīmējums. Tuša

Pēc Meteņiem jeb, kā saka Latgalē, Aizgavēņa, nāk Pelnu trešdiena.
“Rītā Pelnu diena, pirmā klusā gavēņa diena. Tad visiem jābrauc uz baznīcu iebērt galvā pelnus. Bet mājā notiek mazgāšana un tīrīšana. Ar sāli berž un skalo traukus un lizejkas, lai visu šķīstītu no gaļas smakas un lai pasargātos no apgrēcības pret gavēni. Jāberž arī soli un grīdas, kas trīs mēnešus nav darīts. No miesta atvedīs siļķes un atvērs kāpostu mucu. Tas būs gavēņa ēdiens. Septiņas nedēļas gaļas ne paost. Tādā pieticībā pavadīdams šo laiku, cilvēks jūtas atjaunots, kā tuvāks Dievam. Bez tās dzīve būtu vienmuļāka. Gavēnis savā ziņā ir septiņnedēļu atturības svētki, jo katru svētku mērķis ir pacelties pāri vienmuļībai un pasargāties no apnikuma.” (Ādolfss Erss. Muižnieki. 1990)
Šis četrdesmit dienu gavēnis, rakstnieces Marijas Andžānes vārdiem sakot, palīdzēja “sasiet galus gadam”, jo viena sajūta ir ēst pieticīgi un pat trūcīgi ar apziņu, ka tas tiek darīts no brīva prāta un tādējādi cilvēks tuvojas Dievam, cita lieta būtu ēst trūcīgi tādēļ, ka pārtikas krājumi iet uz beigām.
Arī Pelnu diena, trešdiena pirms Lielā gavēņa, nebija tikai pelnu kaisīšanas uz galvas, bēdu un nopūtu diena, arī te netrūka senu un jautru izdarību. Pelnu dienai tika sagatavoti nelieli maisiņi, tajos iebēra pelnus un un centās piespraust tos otram pie apģērba, vislabāk to nemanot. Tā bērni uzdrošinājās darīt pat skolotājiem.
Rakstnieka un skolu darbinieka Meikula Apeļa vadītajā žurnālā “Latgolas Škola” atrodami materiāli par tautas tradīcijām, arī par Pelnu dienu, Aizgavēni, Gavēni un Lieldienu gaidīšanu: “Gavēņs. Jau lela dīna. Mes, mozōkī bārni vēl gultā. Vacōkī jir pīsacāluši, losa traukus, mozgoj, teirej vītas, nūvōc skaistumus, kas varātu atgōdynōt kū prīceigu. Īnōk mōte jau nu bazneicas ar svēteitim paļnim, īsītim lupateņā, tyuleņ pēc kōrtas kotram īber golvā, nūpītna, it kai kaidu lyugšonu skaiteidama [..]
Nu jyus sagōjuši tārzojit, bet voi esit kaidus pōtorus skaitējuši, voi gavēņa dzīsmi dzīdōjuši? – kai vaidādama īsarunoj mōte un kai zynōdam, ka naasam, īsōc: “Lai īgōdojam šudiņ ļauds ticeigi…” Par gaļu i pīnu nav kō i dūmōt. Maize, sōļs, kartupeļi, kōpusti, ogūrči, ruduki, seipuli, sutnes, kanepes; alejs (eļļa), siļķes, zivis – pērkti ēdīni reši kod – tod jau nav gavēņs; ōbuli, īvōrejums, mads, syrups, cukrys, teja, keisēļs ir ratumi, kod sastdīnem, kod nu pērts atīt voi školānim dūd leidza školā. Mums, bārnim, taidi syuri ēdīni napateik, bet par mums moza bāda.”
“Lai aizmērstu vysus prīkus, cylvāki gavēnī īsajyudz vyssmogōkā dorbā, kur ryupēs aizmērst vysu. Bārni vuicōs (mācās) skaiteit (lasīt) [..] Gavēņa dzīsmas teik pōrdzīdōtas un atkōrtōtas kotru dīnu tai, ka jōs teik īsamōceitas nu golvas un īīt, īsamīsoj dvēselē, ka teišam esi ar vysu apmīrynōts.”
Stōvi (stelles) klaudz – meitas auž audeklus. Tos balina saulē. Pavasara saulē uz sniega lini vislabāk balinās. Sievietes šuj, gatavo veļu, jo nāks pavasara darbi dārzā, lielie darbi tīrumā – nebūs vaļas. Puiši beidz vest malku, sienu, zāģē un skalda malku, cērt žagarus, kārto, liek grēdās, nokopj pagalmus. Te, protams, viņiem palīdz bērni, cik nu kurš spēj. Viņiem ir arī savi nodomi: dabūt kādu lietaskoku, lai varētu uztaisīt vasarai ratiņus, rotaļu ripu vai ko citu.
Produktīvākais darbs tiek turpināts visu gavēņa laiku līdz pat Pūpolu svētdienai.
Gavēņa laikā parasti iekrīt divas nozīmīgas dienas. 19.marts ir Jezupa diena. Tad meitas steidzas iestādīt puķes, jo tad tās labi augot un ziedot. Otra ir Māras diena – 25. marts. “Šamā dīnā, tai saceit, vysas dzeiveibeņas pasakust, vysa doba itkai atsamūst uz dzeiveibu. Ari vacōkais saimes cylvāks, kurs jau kas zyna, kod navā nu sovas vītas kustējis, pīsaceļ, īsarūš, sasavalk (saģērbjas), aizīt uz klēti, kur vysa maizeite, sākla sabārta, pasarakņoj, pakustynoj sāklu, lai napalīk snaudā, lai byutu spēceiga augšonai.” (J.Kindzulīne. Gavēņs, “Latgolas Škola”, 1932.,7.–9.)
To apstiprina arī Rīgas Latgaliešu biedrības arhīvā atrastais ticējums senlaicīgā latgaliešu valodā. “Marias dinā (25 Marcā) nawajag ilgi gulat, jo tymā dinā (kay lōcis un cyty dzieyiniki celas nu sowas zimas gulieyszonas) wyssa kustunia celas, tod cylwakim atstoy lelu migu”. Tas māca, ka Māras dienā nevajag ilgi gulēt, jo šai dienā, tāpat kā lācis un citi dzīvnieki, no ziemas gulēšanas ceļas visa dzīva radība un cilvēkam atstāj savu lielo miegu.

Ilona Salceviča