Trešajā sējumā – jaunības gadi

Mākslinieces Līgas Dapkunas veidotais “Mūža rakstu” vāka zīmējums saglabā Kārļa Skalbes agrīno autogrāfu (zem burta “S” ir ļipiņa, lai to neizlasītu kā “Z”), tā fons ir gan romantiski sapņains, gan moderni mistisks.
1909.gads. K.Skalbe vēl dzīvo trimdā – Norvēģijā. Kāds kritiķis Skalbi dēvē par “ekstrēmā individuālisma sludinātāju”, cits – par “modes virziena diletantu”, bet šā laika presē ir viņa dzejoļi “Gars” (ar beigu rindu “Ugunīs debeši zib”), “Vēršu dzinējs”, “Ielas puika”, “Katorga”, traģiskais stāsts “Miesnieks”. Kurš dzejnieks visplašāk pārstāvēts E.Treimaņa (Zvārguļa) sastādītajā krājumā “Jūtu Pasaule”? Kura no dāmām – dzīvesbiedre Lizete vai Anna Brigadere – prata labāk lasīt Skalbes dzeju? Ir jautājumi un ir atbildes.
1910.gads. K.Skalbe ir jauns dažādā ziņā. Viņam ir trīsdesmit gadu, šai laikā viņš sareģistrējas ar Lizeti un viņiem piedzimst dēls Jānis, saukts Ģigis. Īslaicīga, bet spraiga ir darbība laikraksta “Rīta Vēstnesis” redaktora krēslā. Liels jaunums mūsdienu lasītājiem ir “Mūža rakstos” ievietotie divdesmit pieci Vakargaiļa humoristiski satīriskie dzejoļi, kas ņemti no periodikas (grāmatā pazīstami tikai divi): “Raganas”, “Tā tā nauda staigā”, “Lamāšanās brīvība”, “Reformas”, “Dzeja un Fonda banka”, “Šeptons” u.c. Tiem pieslienas stāsts “Patagonijas prinča piedzīvojumi”, kurā sacīts tā: “Patagonijā jau pazina baciļus un dažādus ismus, bet kuriem nav neviena kultūra. Bet stiprākais no visiem ismiem Patagonijā bija un palika lakajisms. Tā bija garīga slimība, ar kuru lepojās visas partijas.”
Jaunums ir K.Skalbes darbība teātra kritikā, daļēji – arī publicistikā (“Māksla un aristokrātija”, “Varas iestādījums vai kultūras iestādījums?”, raksti par Ļevu Tolstoju).
1911.gads. Izrādās, ka Skalbe dzīvo tikai šķietamā brīvībā savā zemē. Kad viņš gatavojas kļūt par pasniedzēju Societe Polyglotte kursos, policija pārbauda politisko uzticamību un atceras, ka 1906.gada sākumā viņš izdevis revolucionāru žurnālu “Kāvi”. Aprīlī – apcietināšana, drīz – atsvabināšana pret drošības naudu. Diezgan plaši stāstu par K.Skalbes bezjēdzīgo tiesas prāvu decembrī, tātad par sešus gadus veciem “grēkiem”. Stāstu arī par to, kādi ir pārmetumi, kāds ir advokāts, kā izturas aizturētais... Sākas cietumdzīve.
Raksturīgs ir K.Skalbes stāstu krājuma nosaukums – “Pazemīgās dvēseles”. Vispār šajos trijos gados K.Skalbem iznāca četras jaunas grāmatas.
“Mūža rakstu” trešajā sējumā ievietoti simt septiņi dzejoļi, viens atdzejolis, desmit prozas darbi (arī “Aizklātā dāma”, “Bālas lapas”, “Karaļa krāsnkuris”, “Namiņš zem vītoliem”), divdesmit raksti un astoņpadsmit vēstules.
Ar trešo sējumu apgūta ceturtā daļa no K. Skalbes lieluma. Gandrīz jau sastādīts ceturtais sējums (1912–1914), kas varētu iznākt uz 125.dzimšanas dienu (7.novembrī).
Recenzenti izteikuši vēlējumus, lai katra sējuma beigās būtu personu un K.Skalbes darbu alfabētiskais rādītājs. Tie ieplānoti divpadsmitajā sējumā, lai būtu vienkopus. Vairākas personas, it īpaši tās, kas trimdas un cietuma laika vēstulēs apzīmētas ar vienu burtu (iniciāli), prasa ilgāku noskaidrošanu. Ziņas par atsevišķām personām ir komentāros. Pēc iespējas ātrāk gribam dot lasītājiem paša Kārļa Skalbes tekstus, rādītājus – pēc tam.
Ar katru nākamo sējumu K.Skalbes mūža ilgums palielināsies – viņš kļūs vecāks, bet katrā grāmatā no viņa (un par viņu) būs daudz kā jauna.