Uz Latvijas kulturālās sakopšanas sliekšņa

Par Latvijas vietvārdu
izpratni un sakārtošanu

To uzskatīja par svarīgu valsts un starptautiska mēroga pasākumu, jo daudzu paaudžu darbības gaitā radītie un noslīpētie tradicionālie vietvārdi 1) dokumentos, grāmatās, kartēs, presē, radioraidījumos, arī citos izziņas un saziņas līdzekļos pārstāvēja Latvijas valsti un tās orientāciju uz savas tautas kultūras vērtību saglabāšanu, 2) bija svarīgs avots Latvijas novadu un latviešu tautas kultūras, valodas un vēstures izzināšanai, etniskās, novadnieciskās un valstiskās apziņas celšanai un uzturēšanai, 3) sniedza bagātas ziņas par latviešu un kaimiņtautu kultūrvēsturiskajiem sakariem un kultūru mijiedarbību, 4) administratīvi un idejiski noformēja valsts kultūrainavu ar pašu latviešu radītiem visiem saprotamiem nosaukumiem, kuru senākajai daļai dažviet draudēja aizmiršana.
Esmu atradis ar 1920.gada 3.novembri datētu Izglītības ministrijas Skolu departamenta Terminoloģijas komisijas Vietvārdu sekcijas 663. priekšlikumu par vietvārdu vākšanu un tā pielikumu “Latvijas vietvārdu lietā” (LVVA 5770.f., 1.apr., 36. 1., 505.lp.). Visām apriņķu valdēm adresētajos norādījumos iekļāva: 1) Latvijas vietvārdu stāvokļa vispārēju raksturojumu, 2) lūgumu zinošiem cilvēkiem piedalīties vietvārdu uzrakstīšanā, 3) darba veikšanai nepieciešamos sākotnējos metodiskos norādījumus.

Ne krieviskot,
ne latviskot

Vietvārdu vispārējā stāvokļa raksturojumā lasām: “Vietvārdu lietošanā ieviesušās dažādas nepareizības tiklab laikrakstos, kā arī zemes kartēs, kā arī dažādām iestādēm sarakstoties. Šīs nepareizības parādās pa daļai kļūdainā pareizrakstībā: nepareizs akcenta (garuma) apzīmējums, nepareizs piedēklis vai galotne. Dažās vietās (piem., Latgalē) nereti īsti latviešu vietvārdi pārdēvēti krievu valodā, bet lielākajā Latvijas daļā dažlaba senā latviešu nosaukuma vietā ieviesies vāciskots vietvārds.”
Daži 1920.gada dokumentos minēto nepareizību piemēri: 1) kopš 18.gadsimta pastāvējusī Dundagas darvdeģa sēta “Cepeļleja” pārvērsta par “Cepeleja”, 2) kopš 18.gadsimta zināmā Rīgas līča Kurzemes piekrastes Žocenes ciema sēta “Kāpas” – par “Kāpe”, “Toti” – par “Tote”, 3) kopš 18.gadsimta apdzīvotie Irbes šauruma piekrastes Vaides ciema “Lāži” – par “Lāže”, “Lekši” – par “Lekše”, Dundagas “Laukdingas” – par “Laukding”, arī par “Lauke Ding”, “Rāksti” – par “Rākste”, 4) Piedaugavas “Krustpils” – par “Krisberga”, Ziemeļlatgales “Viļaka” – par “Mariengauzena”, “Latgale” – par “Inflantija”.

Visi aicināti piedalīties

Atzīstot vietējos iedzīvotājus par vislabākajiem pareizo nosaukumu zinātājiem, vietvārdu vākšanas organizētāji rakstīja: “Terminoloģijas komisijas Vietvārdu sekcija griežas pie visiem, kam rūp vietvārdu noskaidrošana, ar lūgumu iesūtīt vietvārdus par tuvāko apkārtni, kuru viņi labi pazīst. Viņa cer, ka uzaicinājumam vispirmā kārtā sekos skolotāji, pagastu rakstveži un citi vietējās inteliģences priekšstāvji.” Sākotnējie metodiskie norādījumi lūdza atzīmēt vietvārda piederību (ciems, draudze, kalns, māja, muiža u.c.), pierakstīt ar to saistītos nostāstus vai teikas, uzskaitīja vispirms iesūtāmo (svarīgāko) vietvārdu secību: pilsētas, miesti, draudzes, pagasti, ciemi, muižas, stacijas, upes, ezeri, lielākie meži, purvi, kalni. Atsevišķu māju un citu mazāku vietu nosaukumus ieteica iesūtīt vēlāk. Ja kādu vietvārdu pareizībā varētu rasties pārpratumi, ieteica tiem uzrakstīt arī vācisko vai krievisko nosaukumu. Tika doti arī norādījumi par skaņu un vārdu pierakstīšanas savdabīgajiem valodnieciskajiem paņēmieniem (apzīmējumiem).
Apriņķu valdes šos priekšlikumus nodeva pagastu valdēm, skaidrojot atbilstoši savām zināšanām un jautājuma izpratnei. Piemēram, Ventspils apriņķa valde 1920.gada 10.novembra vēstulē Dundagas pagasta valdei rakstīja: “Apriņķa valde... liek priekšā pagasta valdei, bet īpaši rakstvedim, kura tiešais pienākums līdz ar skolotājiem un citiem vietējiem inteliģences priekšstāvjiem ir rūpēties, ka tagadējos laikos galīgi tiktu iznīcināts vietvārdu barbarisms, t.i., krievu un vācu nosaukumi un to vietā lietoti vēsturiski pareizi uzrakstīti latviešu vietvārdu nosaukumi... Šis darbs darāms no inteliģences rokām un tādēļ rakstvedim... tas (priekšlikums – S.C.) jāizdala visiem, kuri to darbu pagastā spēj un savā apkārtnē uzņemas izdarīt...” (LVVA 5770. f., 1.apr., 36. 1., 504. lp.).
Man pagaidām nav zināmi aicinājuma panākumi. Valodnieku publikācijās neesmu pamanījis norādes par šiem dotumiem. Droši zinu, ka vismaz daži skolotāji aizsūtīja savus pierakstus. Arhīvā saglabāta Dundagas Ģibzdes pamatskolas pārziņa K.Treuena (varbūt Trenera?) informācija, ka viņš aizsūtījis astoņas vietvārdu kopas: par Ģibzdes muižu un kalpu mājām, par Ūķenes galu, Meģenu, Sumbru, Labdzeru, Sabdagu, Vādzeres un Valpenes ciemiem (turpat, 508.lp.). 30.gados ilggadējais Bejas pamatskolas pārzinis Jānis Zībiņš (mira lielā vecumā ap 1937.gadu) maniem piederīgajiem stāstīja, ka viņš aizsūtījis skolas apkārtnes vietvārdus. Ceru, ka šie un citi iesūtījumi glabājas vēl neapzinātās arhīva lietās.