Grūti spriest par Aizsardzības ministrijas un Iekšlietu ministrijas tālaika sadarbības efektivitāti noziedzības apkarošanā gan uz valsts robežas, gan valsts iekšienē. Droši vien tā bija vēl vājāka nekā tagad.
Daudzos tagadējos likumos, noteikumos, pavēlēs, rīkojumos utt. ir noteikts, ka un kā jāsadarbojas Valsts robežsardzei ar Valsts policijas struktūrvienībām. Diemžēl dzīvē ir citādi.
Valsts policijas struktūrvienībās vislielākā vieta sadarbībā jāierāda policijas iecirkņiem, jo pierobeža ir pašvaldību administratīvā teritorija, kas atrodas Kārtības policijas pārraudzībā, lai nodrošinātu kārtību saskaņā ar likumu. Šajā pašā teritorijā savus dienesta pienākumus pilda arī Valsts robežsardzes darbinieki.
Vai starp šīm institūcijām nepieciešama sadarbība? Noteikti.
Bet tās stabilizāciju un turpmāko attīstību pašlaik kavē vairāki nopietni šķēršļi. Viens no tiem – savstarpēja neuzticēšanās. Cits kavēklis – dažādu augstākstāvošo priekšnieku domstarpības, kad jāizšķiras par noteiktu viedokli. Vēl kāds klupšanas akmens – procentu mānija: kurš pirmais ķers, tas būs varonis, kaut gan darbu ieguldījuši abi dienesti.

No neuzticības
līdz greizsirdībai

Par dienestu sadarbības problēmām kādā preses konferencē runājis arī iekšlietu ministrs Māris Gulbis. Valsts robežsardzes un Valsts policijas sadarbības trūkumi īpaši labi bija redzami, ministram apmeklējot Latvijas Ziemeļvidzemes reģionu – Valkas un Valmieras rajonu, kurus kā valsts robežrajonus iecienījuši kontrabandisti. Pēc M. Gulbja domām, vājajā sadarbībā zināmā mērā vainojama arī resoriskā greizsirdība, taču Valsts robežsardzes priekšnieks Gunārs Dāboliņš par trūkumiem informācijas apmaiņas nodrošināšanā esot informēts un solījis tos novērst.
Tomēr problēma ir ne tikai vienā vai otrā rajonā, tā izpaužas valstī kopumā.
Lai atklātu Valsts robežsardzes un Valsts policijas sadarbības kavēkļus, jāveic analīze – kur un kāpēc tie rodas. Stabilā un veiksmīgā sadarbībā vispirms vajadzētu būt ieinteresētiem pašiem vadītājiem. Jo gadās, ka aizmetņus veiksmīgai sadarbībai aplauž augstākstāvošu priekšnieku nepārprotami mājieni.
Valsts robežsardzes Informācijas pārvaldes analītiskā un operatīvā dienesta darbinieki operatīvo darbību veic atbilstoši Operatīvās darbības likumam un Robežsardzes likuma 15. panta 8. punktam: “veikt operatīvās darbības pasākumus (izņemot pasākumus, kas veicami sevišķā veidā), lai novērstu noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus”.
Var secināt, ka Valsts robežsardzei kā operatīvās darbības subjektam vismaz pagaidām ir ierobežotas pilnvaras, pildot operatīvās darbības pasākumus. Tas nozīmē, ka darba kvalitāte noziedzības apkarošanā nav pietiekami efektīva. Secinājums: starp Valsts robežsardzi un Valsts policijas struktūrvienībām – Kārtības policijas un Kriminālpolicijas dienestiem – vajadzīga cieša sadarbība, kas balstītos ne tikai uz likumu, bet arī uz savstarpēju saprašanos, sekmējot noziedzības apkarošanu. Bet valdības amatpersonām jālemj par drīzāku pilnvaru piešķiršanu Valsts robežsardzes darbiniekiem operatīvās darbības pasākumiem, kas tiktu veikti sevišķā veidā.

Kad plāns izrādās
par plānu

1998. gada 30. janvārī tika izdota iekšlietu ministra pavēle Nr.53 “Par Iekšlietu ministrijas Valsts policijas amatpersonu darbību pierobežas joslā, robežkontroles punktu un robežpārejas punktu teritorijā”. Uz šīs instrukcijas pamata Valsts robežsardze un Valsts policija savā darbībā savstarpēji atbalsta viena otru, lai abpusēji izpildītu uzdevumus atbilstoši savai kompetencei.
Ņemot vērā iepriekš minētās instrukcijas izvirzīto uzdevumu, Valsts policijas un Valsts robežsardzes teritoriālo iestāžu priekšnieki ir izstrādājuši sadarbības plānus.
Taču, aplūkjot dažus šos plānus, kas tapuši pēc 1998. gada 30. janvāra pavēles Nr. 53, jāsecina, ka tie nav īpaši pārdomāti. Piemēram, vienā no plāna punktiem ir norādīts: ja robežsardze konstatējusi noziedzīgu nodarījumu, kas ir policijas kompetencē: 1) ziņo teritoriālās policijas pārvaldes dežurantam; 2) tiek organizēta nozieguma vietas apsardzība līdz policijas darbinieku atbraukšanai; 3) nepieciešamības gadījumā sniedz palīdzību noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā.
Tāda pati rīcība sadarbības plānā noteikta arī tad, ja policija konstatējusi noziedzīgu nodarījumu, kas ir robežsardzes kompetencē.
Tātad gan robežsardzes, gan policijas darbinieki sniegs palīdzību pirmstiesas izmeklēšanas darbībās tikai tad, kad lūgs viena vai otra puse. Bet gan robežsardzes, gan policijas darbinieki mācās un strādā pēc vienādām metodēm un likumiem. Atšķiras tikai specifiskās darbības jomas.
Kāpēc viena vai otra puse konkrētajā gadījumā, neņemot vērā, kā kompetencē atradīsies materiāls, nevar sākt elementāru sākotnējā materiāla vākšanu? Vai tā būtu nezināšana, baidīšanās no atbildības, neuzticība? Piemēram, apskates protokola, cietušo, ja tādi ir, arī aizdomās turamā, liecinieku paskaidrojumu, klātesošo aptauju un citu lietisko pierādījumu vākšanas sākšana palīdzētu gan drīzāk novērst notikuma sekas, gan ātrāk atklāt noziedzīgo nodarījumu. Un viena vai otra puse, kuras kompetencē būs noziedzīga nodarījuma izmeklēšana, vajadzības gadījumā tikai papildinās savāktos materiālus, neņemot vērā, vai tas būs administratīvs vai krimināls materiāls.
Gribu pievērst uzmanību kādam teritoriālo pārvalžu sadarbības plānam. Tā uzdevumos ir teikts, ka jānodrošina ar valsts robežas šķērsošanu saistīto tiesībpārkāpumu profilakse un jānodrošina personālsastāva praktiskā sagatavotība dienesta uzdevumu veikšanā. Apkopojot informāciju, konstatēts, ka starp šīm teritoriālajām pārvaldēm 2003. gadā ir notikuši trīs četri kopīgi profilaktiskie pasākumi. Vai tas ir daudz? Domāju, ka ne! Profilaktiskajiem pasākumiem būtu jānotiek divas trīs reizes mēnesī.

Tos var veikt kopā ar iecirkņa inspektoriem, Ceļu policijas darbiniekiem, Kriminālpolicijas darbiniekiem.
Papētot citu sadarbības plāna uzdevumu, noskaidrots, ka gan robežsardzē, gan policijā katru nedēļu notiek mācības. Tajās darbinieki tiek iepazīstināti ar izmaiņām likumdošanā savā struktūrā, ar kriminogēno situāciju apkalpojamajos iecirkņos. Tas ir labi. Taču viss atkal notiek atsevišķi. Nav kaut vai kopīgu dienesta priekšnieku sanāksmju, tās varētu būt vismaz reizi divās nedēļās. Šo tikšanos laikā varētu savstarpēji iepazīstināt ar grozījumiem būtiskākajos likumdošanas aktos vienā vai otrā struktūrā, veidot kopīgus profilaktisko pasākumu plānus, pārrunāt arī citus jautājumus, kas sekmētu kopīgo mērķu sasniegšanu.
Kā šo problēmu risināt, tas jāizšķir abu tiesībsargājošo institūciju vadītājiem.

Ar dažādiem vilcējiem
starptautiskā arumā

Grūti spriest, kāpēc divu resoru sadarbība līdz šim nav bijusi īpaši veiksmīga. Iespējams, to veicinājusi nesakārtotā likumdošana – tiek izdota funkcionāli nepilnīga pavēle vai instrukcija, uz kuras pamata jāizstrādā, piemēram, kāds sadarbības plāns. Bet tas jau automātiski būs nepilnīgs, ja vien netiks koriģēts pirmais dokuments. Var jau būt, ka ir nepieciešama pat paaudžu nomaiņa, jo, iespējams, bijušā sociālisma iespaidā ir iesakņojušies citi uzskati.
Analizējot laikraksta “Latvijas Vēstnesis” publikācijas, kā arī citus informācijas avotus par noziegumu novēršanu Latvijā, jāsecina, ka tiek pievērsta ļoti liela uzmanība, daudz laika un arī līdzekļu tērēts, lai attīstītu starptautisko sadarbību. Tas galvenokārt saistīts ar gaidāmo pievienošanos Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā. Bet vienlaikus nevajadzētu aizmirst arī vietējo institūciju sadarbību. Raksta, ka Latvijai jāattīsta starptautisks kontaktpersonu tīkls, tas ir pareizi. Bet bez efektīvas vietējo institūciju sadarbības mazāk sekmīga būs noziedzības apkarošana.
Kontaktpersonu tīkls jāizvērš ne tikai starptautiskā līmenī, bet arī starp vietējām institūcijām. Ja, piemēram, Valsts robežsardzē un Valsts policijā būtu prasībām atbilstoša kompetenta persona, kas atbild par sadarbības jautājumiem, tad tie risinātos ar lielāku atdevi un rezultāti būtu daudz vērienīgāki. Šī persona veiktu arī otrā institūcijā ienākošās informācijas analīzi, sniegtu nepieciešamo palīdzību, koordinētu kopīgos profilaktiskos pasākumus, organizētu gan priekšnieku (vienas vai otras iestādes), gan darbinieku sapulces un mācību nodarbības, kā arī citus veiksmīgu sadarbību raksturojošus uzdevumus. Līdz ar to šai personai būtu nepieciešams noteikts amats savā attiecīgajā institūcijā (robežsardzē vai policijā) un vajadzētu noteikt tās pakļautību konkrētajā dienestā. Piemēram, robežsardzē tā būtu pakļauta Galvenās pārvaldes Informācijas pārvaldes Informācijas analītiskajam dienestam, bet teritoriālajās pārvaldēs Informācijas dienesta (nodaļu) priekšniekiem. Savukārt policijā tā varētu atrasties attiecīgo teritoriālo iestāžu Kriminālpolicijas dienestu priekšnieku pakļautībā. Lai veiktu precīzu noteiktu institūciju kontaktpersonu ieteikumu pieņemšanu, būtu jāizstrādā atsevišķs projekts par kontaktpersonu amatu izveidi sadarbības jautājumos konkrētās iestādēs, kas būtu jāiesniedz apstiprināšanai noteiktās valsts varas iestādēs.
Vai šis jautājums tiks risināts, grūti spriest. Manuprāt, tas ir laika jautājums. Jo Latvijai kā nākamajai stabilai Eiropas Savienības dalībvalstij tāda sadarbība, kāda bijusi līdz šim, nevar būt veiksmīga bez sadarbības saskaņošanas valsts iekšējās un visu Eiropas Savienības dalībvalstu drošības garantēšanā.

Arnis Lazdāns,

Latvijas Policijas akadēmijas akadēmisko un profesionālo (komandējošais sastāvs) studiju posma neklātienes nodaļas students