Kā uzsvēra Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks Egils Baldzēns, Latvijā ir viszemākais ar nodokli neapliekamais minimums visās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs – 21 lats, kas ir 22% no iztikas minimuma (janvārī tas bija 95,71 lats). Šī summa ir nemainīga jau kopš 1997.gada.
Runājot par sociālo politiku kopumā, I. Jaunzema uzsvēra, ka jādara viss, lai garantētais iztikas minimums (GMI) attiektos uz iespējami mazāku skaitu strādājošo. Vajadzībai pēc GMI būtu jārodas tikai kādas sociālas krīzes gadījumā, pārējā laikā gan valstij, gan uzņēmējiem ir jānodrošina, lai strādājošie saņemtu normālu samaksu par savu darbu. Kā uzsvēra I.Jaunzema, sociālie partneri ir vienojušies par strauju minimālās algas pieaugumu, 2005. gadā tai sasniedzot 137 latus. Taču, “pateicoties” tam, ka netiek palielināts ar nodokli neapliekamais minimums, no katriem 10 latiem tikai 3 līdz 4 lati paliek strādājošo kabatās. Tas no valsts puses ir sociāli netaisnīgi gan pret algu maksātājiem, gan to saņēmējiem. Konfederācijas ģenerāldirektore arī pauda pārliecību, ka neapliekamā minimuma palielināšana varētu samazināt “aplokšņu” algas.
Straujš algu pieaugums ir iespējams, tikai paplašinot ražoto produktu noieta tirgu. To nevarēs panākt ne tirdzniecības, ne pakalpojumu jomā, vienīgā nozare, kura var paplašināt savu tirgu, ir rūpniecība. Un apgalvojums, ka Latvijā ir zema darba ražība, ir smags akmens uzņēmēju dārziņā, jo produktivitāti var kāpināt tikai ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Taču uzņēmēji no valsts gaida skaidrus spēles noteikumus, kādas tautsaimniecības nozares nākotnē tiks attīstītas.

Pret sociālo dempingu

I. Jaunzema norādīja, ka valstij būtu stingri jāvēršas pret sociālo dempingu, kad, piemēram, atsevišķās nozarēs strādājošie saņem mazāk par valstī noteikto minimālo algu. Darba devēju konfederācijas stingrā nostāja ir – nekāda konkurence uz darba aizsardzības un darba tiesību normu rēķina. Svarīga loma te ir Valsts darba inspekcijai kā uzraudzības institūcijai, kā arī pašu uzņēmēju izpratnei par darba tiesībām.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Jevgenija Stalidzāne pastāstīja, ka Sociālo un darba lietu komisija izveidojusi darba grupu, kas skata ar nodokli neapliekamā minimuma sasaisti ar ģimenē apgādājamiem cilvēkiem.
Komisija uzskata, ka ar nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana jāsaista ar strādājošā apgādībā esošo personu skaitu, tādējādi būtiski uzlabojot materiālo situāciju ģimenēs ar

Visi vienā sasaitē

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja Baiba Brigmane uzsvēra, ka ir nopietni jādomā par darba vietu pieaugumu un investīcijām, jo bez tām iekšzemes kopprodukts nepieaugs. Tādēļ arī tālredzīgs bijis uzņēmumu ienākuma nodokļa samazinājums, par ko arodbiedrības bija noskaņotas skeptiski. Runājot par neapliekamo minimumu, jānoskaidro, vai tas jāpalielina visiem strādājošiem vai tiem, kas audzina bērnus, vai arī jāpalielina pabalsti noteiktām iedzīvotāju grupām. Neapliekamā minimuma paaugstināšana par latu nākamā gada budžetā radītu ieņēmumu samazināšanos par 2,8 miljoniem latu. No tiem divi miljoni latu iztrūktu pašvaldību budžetos, 800 000 latu – valsts budžetā. Ja nodokļu atvieglojums par apgādājamo būtu vienāds ar neapliekamo minimumu, kas ir paaugstināts līdz 30 latiem, tas radītu nodokļu ieņēmumu samazinājumu par 41 240 000 latu. Tādēļ ir ļoti jāizsver, kāds risinājums valstij un iedzīvotājiem būtu visizdevīgākais. Komisija uzskata, ka neapliekamajam minimumam ir jāpieaug reizē ar minimālo algu.
Vairāki konferences dalībnieki, atsevišķu arodbiedrību pārstāvji uzsvēra, ka, palielinot minimālo darba algu, darba samaksa jāpalielina arī kvalificētajam darbaspēkam, lai neiznāktu tā, ka medicīnas māsa saņem to pašu, ko apkopēja.
Konferences noslēgumā tās dalībnieki pieņēma rezolūciju, kurā norādīja, ka Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības stratēģija paredz neapliekamo minimumu tuvināt iztikas minimumam. Un jau šogad ar nodokli neapliekamajam minimumam ir jāsasniedz vismaz puse no minimālās mēnešalgas.