Mājas noveco

Uzsākot privatizācijas procesu, nevienam nevarēja ienākt prātā, ka jaunie privātīpašnieki neredzēs tālāk par sava mājokļa vai dzīvokļa četrām sienām, turklāt šī attieksme laika gaitā nemainīsies. Reta šodien ir tā daudzdzīvokļu māja, kurā visi dzīvokļu īpašnieki – faktiskie mājas saimnieki – kaut ko dara mājokļa pārvaldīšanā: sasauc dzīvokļu īpašnieku sanāksmes, veido mājas remonta vai atjaunošanas plānus, neskaidros jautājumos aicina konsultantus vai meklē informāciju paši, veido projektus un ņem kredītus, piemēram, mājokļa siltumnoturības uzlabošanai. Pagaidām attieksme, ja arī mainās, tad ļoti gausi.
Statistika liecina, ka pašlaik raksturīgs privatizētā dzīvokļa īpašnieks ir vecumā no 40 līdz 60 un vairāk gadiem, kuram sociālisma laikā dzīvoklis pēc ilgas stāvēšanas rindā tika piešķirts. Vecums un nespēja mainīties līdzi laikam acīmredzot vairumā gadījumu ir pamats attieksmei, ka ārpus paša četrām sienām īpašniekam ne par ko nav daļas, nekas nešķiet vērtīgs un saudzējams – kā padomju laikos.
Latvijā nodibināts tikai nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību (DzĪKS) un noslēgts mazāk nekā divi tūkstoši koplīgumu par mājas nodošanu apsaimniekošanā kādam uzņēmumam. Bet jaunie dzīvokļu īpašnieki 38 tūkstošos māju joprojām dzīvo kā vecajos laikos – saskaņā ar individuālu līgumu maksā ierastajai namu pārvaldei lielākoties ne vairs īres, bet apsaimniekošanas maksu. Rūpe par to, ka māja ir vienots veselums, kura uzturēšana prasa īpašnieku mērķtiecīgu līdzdalību un pārdomātu naudas sadali, joprojām izpaliek. Taču mājas noveco, un tas, ko šodien var atjaunot, piemēram, par desmit latiem, pēc gadiem maksās daudz vairāk, jo nekā nedarīšana īpašniekam aizvien nes zaudējumus.

Pirmais solis –
energoefektivitātes
uzlabošana

Pirmais un visiedarbīgākais, ko var darīt, ir energoefektivitātes – gan siltuma noturības, gan siltumpunkta – uzlabošana. Lielākā daļa daudzdzīvokļu namu tika būvēti padomju laikā, kad enerģija bija lēta un tos nepiemēroja Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Mūsu valstī būvnormatīvu noteiktā energopatēriņa norma ir 80 kWh/m² gadā. Veca daudzdzīvokļu māja patērē vidēji vairāk nekā 180 kWh/m² gadā. Būvējot jaunās mājas, normatīvi tiek ievēroti. Bet būvniecības temps ir tikai 0,4 procenti gadā. Latvijā 99,6 procenti māju neatbilst spēkā esošajiem būvnormatīviem, turklāt vecajā apbūvē siltuma noturība ir divas trīs reizes zemāka. Tātad veco daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem divkārt un trīskārt vairāk jāmaksā par patērēto, faktiski – pārtērēto siltumu. Situāciju vēl smagāku vērš dabasgāzes sadārdzināšanās – ikviens gaisā aizlaistais kilovats cirtīs arvien manāmākus robus veco daudzdzīvokļu namu iemītnieku budžetā.
Bet izeju var atrast, turklāt tā nav īpaši sarežģīta. Vienīgais priekšnosacījums – ir vajadzīga visu iedzīvotāju pilnvarota organizācija, kas atbild par mājas apsaimniekošanu un ir tiesīga risināt mājas remonta jautājumus ar aizdevuma palīdzību – tātad DzĪKS vai cits likumdošanai atbilstošs savstarpējas organizēšanās veids.

Veiksmīgi projekti
jau īstenoti

Dzīvokļu īpašnieku pasivitāte izskaidrojama arī ar to, ka daudziem no šiem īpašniekiem, kuri jau ir pusmūžā un nav apguvuši tirgus ekonomikas pieredzi, vienkārši ir bail ielaisties darījumos, kas saistīti ar bankas aizdevumiem. Līdzšinējā DzĪKS pieredze māju siltināšanā, izmantojot aizdevumu Mājokļu kreditēšanas programmas ietvaros, ir uzskatāmākais piemērs, ka bažām nav pamata. Šādi projekti ar iepriecinošiem rezultātiem īstenoti ne vien Rīgā, bet arī citviet Latvijā.
Piemēram, Limbažos, Sporta ielas 14.nama (103.sērijas ēka ar 18 dzīvokļiem un 1000 kvadrātmetru kopējo apkurināmo platību) iedzīvotāji pirms pāris gadiem apvienojās, izveidojot fizisko personu grupu ēkas apsaimniekošanai, kas nolēma ņemt bankas aizdevumu, lai veiktu remontu siltuma patēriņa samazināšanai un uzlabotu mājas ārējo veidolu. Pagājušajā vasarā Hipotēku un zemes banka izsniedza 14 000 latu kredītu uz 12 gadiem ar procentu likmi 8,5 procenti gadā. Šo aizdevumu izmantoja jumta un galasienu siltināšanai, uzstādīja individuālo siltuma mezglu, kā arī veica nepieciešamos remontdarbus, kas novērsa ēkas būvkonstrukciju bojāšanos. Visu ēkas atjaunošanas darbu vidējās izmaksas bija 14 Ls/m². Pirms rekonstrukcijas par apkuri bija jāmaksā 0,55 Ls/m² mēnesī, bet 2002./2003. gada apkures sezonā – Ls 0,37. Izdevumu ietaupījums par siltumnesēju ļāva ne vien atmaksāt bankai kredītu, bet arī samazināt pārējos izdevumus par 0,041 Ls/m² mēnesī.

Jānovērš siltuma
zudumi

Lai ēkas siltināšana notiktu pareizi un ar ekonomiski pamatotām, iespējami zemākām izmaksām, nākamais solis pēc izšķiršanās par ēkas siltināšanu ir energoapsekošana jeb energoaudits, kas jāveic, lai novērtētu, cik daudz siltumenerģijas ēkā tiek nelietderīgi izmantots, cik daudz enerģijas un līdz ar to arī naudas par siltumu var ietaupīt. Tādējādi gūto ietaupījumu var investēt mājokļa remontā, lai faktiski samazinātu mājokļa siltumpatēriņu un vienlaikus – maksu par siltumu mēnesī.
ES izdotajā ēku energoefektivitātes paaugstināšanas direktīvā ieteikts visas ēkas sakārtot tā, lai siltuma zudumi tajās būtu pēc iespējas mazāki. Mājokļu aģentūra ar valsts atbalstu veic vairāku pasākumu ciklu, lai informētu dzīvokļu īpašniekus par to, kā praktiski realizēt mājas siltumnoturības paaugstināšanas projektu, t.i., investēt mājas atjaunošanā to naudas daļu, ko izdodas ietaupīt, īstenojot energoefektivitātes pasākumus.

Īpašniekiem jākļūst
aktīvākiem

Lai aktivizētu dzīvokļu īpašniekus mājas dzīves cikla kvalitātes paaugstināšanai, tai skaitā arī energoefektivitātes palielināšanai, un spertu vēl soli uz priekšu mājokļu problēmas risināšanā, Mājokļu aģentūra daudzviet Latvijā – Rēzeknē, Jelgavā, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Ventspilī, Rīgā un Rīgas rajonā – rīkoja diskusijas par energoefektivitātes nozīmīgumu un energoaudita nepieciešamību, vienlaikus prezentējot grāmatas “Dzīvokļu īpašnieku rokasgrāmata” un “Siltuma un elektrības taupīšana mājoklī”.
Diskusiju cikla gaitā uz pārējo pilsētu fona pozitīvi izcēlās Valmieras pašvaldība ar savu devumu dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas organizēšanā. Aktīvi ietekmējot procesu mājokļu jomā, pašvaldība var panākt, ka īpašumu pārvalda un apsaimnieko tā likumīgie saimnieki – dzīvokļu īpašnieki, kas apvienojušies DzĪKS vai noslēguši koplīgumu.
Lai mudinātu pašvaldībai piederošo dzīvojamo māju īrniekus privatizēt dzīvokļus, Valmieras dome pieņēma nepopulāru, bet tālredzīgu lēmumu – privatizēto dzīvokļu īpašniekiem apsaimniekošanas maksa tika noteikta 0,10 Ls/m², turpretī neprivatizēto dzīvokļu īrnieki maksāja 0,16 Ls/m². Šo pašu metodi izmantoja, lai dzīvokļu īpašnieki dibinātu dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības vai noslēgtu koplīgumu un sāktu pārvaldīt savu īpašumu paši. Apsaimniekošanas maksa tika paaugstināta līdz 0,20 Ls/m². Tas rosināja iedzīvotājus savu īpašumu pārvaldīt un apsaimniekot ekonomiski izdevīgi. Īpašniekiem ir iespēja izvēlēties apsaimniekotāju un iesaistīties visās pašvaldības un valsts institūciju aktivitātēs.