Tās apdzīvo velni un sikspārņi un apciemo drosmīgi pētnieki

Tur nav ne rīta, ne vakara. Tur nav gadalaiku, gaisa temperatūra visu laiku ir apmēram +7^oC. Tur nelīst lietus un nepūš vējš, nav dzirdamas ne putnu dziesmas, ne koku šalkas. Tās ir pazemes alas. Pilnas noslēpumainības, apvītas ar teikām un nostāstiem. Zinātājiem tās sniedz unikālas liecības par to, kā cilvēki dzīvojuši tālā pagātnē, kādi bijuši dabas apstākļi, cik dziļa bijusi jūra, kurā uzkrājušies alās redzamie devona perioda nogulumieži. Latvijas smilšakmens alās pētnieki atraduši bruņuzivju un citu dzīvo organismu pārakmeņojumus (fosilijas), kas ir 360 miljonu gadu vecas. Jau 40 gadus alu apzināšanai un pētniecībai nododas ģeogrāfs Guntis Eniņš. Apgāds “Zvaigzne ABC” savā Latvijas mazo enciklopēdiju sērijā, ko ievadīja ornitologa Viestura Klimpiņa Putnu grāmata, laidusi klajā enciklopēdiju “Alas Latvijā”.
Grāmatas atvēršanas svētki 13.februārī pulcēja pilnu Rīgas Latviešu biedrības nama Balto zāli, jo Guntim Eniņam Latvijas dabas un vēstures pētniecības takās ir daudz sekotāju. Kā teica akadēmiķe Janīna Kursīte, ar savu aizrautīga oratora talantu viņš varētu sacensties ar Fidelu Kastro, bet ar lielo vispusību un prāta gaišumu ir līdzīgs renesanses cilvēkiem. Biedrības valdes vicepriekšsēdis Edgars Mucenieks atgādināja, ka Guntis Eniņš jau no pirmsākumiem rosīgi iesaistījies Māmuļas darbībā un 1996.gadā sarīkojis semināru par latvju valodas un tautas rašanos, kurā piedalījušies 1280 klausītāju. Kupli apmeklēti bijuši arī viņa priekšlasījumi par upurakmeņiem, latviskās identitātes pamatiem un pirms mūsu galvaspilsētas astoņsimtgades – par tēmu “Vai viņi paspēs līdz Rīgas jubilejai visus kokus izcirst?” Pēc viņa iniciatīvas Latvijā tapis sabiedriskais fonds “Dabas retumu krātuve”, kura uzmanības lokā ir gan dižkoki un dižakmeņi, gan ūdenskritumi, klintis, alas un uzraksti uz alu sienām.
Autogrāfus rakstīja Guntis Eniņš, bet par grāmatas līdzautoriem viņš nosauca arī savus līdzgaitniekus Ēvu, Pēteri, Mārtiņu, Didzi un vēl daudzus citus, kas “alās līduši un dzīvi ārā iznākuši”, jo bez viņu līdzdalības nebūtu ne tik daudzas alas izpētītas, ne tik daudzos fotoattēlos tas viss parādīts.
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka kā skaistu grāmatas iezīmi minēja arī to, ka teksts rakstīts pirmajā persona: “Parasti enciklopēdijās tā nenotiek, bet šoreiz tas noteikti attaisnojies - grāmatā jūtama autora personiskā klātbūtne, cilvēciskais tuvums.”
Guntis Eniņš teicās rakstīt vēl lielo alu grāmatu, jo materiālu sakrājies ļoti daudz, bet jāatzīst, ka arī šī “mazā enciklopēdija” ir liela satura plašumā un dziļumā.

Lappusi sagatavojusi
Aina Rozeniece
aina.rozeniece@vestnesis.lv