Cik drošs ir internets?

“Internets nav drošs. Tā ir tāda pati vide, ar tādiem pašiem noteikumiem kā iela.” Šie Informācijas sabiedrības biroja izpilddirektores Inas Gudeles vārdi bija vadmotīvs vakar, 5.februārī, notikušajai diskusijai “Privātās dzīves neaizskaramība un internets”.

Diskusijā piedalījās arī “Microsoft” tirdzniecības vadītājs Baltijas valstīs Sandis Kolomenskis, Datu valsts inspekcijas (DVI) vadītāja Signe Plūmiņa, Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs, koncepcijas “Par bērnu tiesību aizsardzību internetā” darba grupas vadītājs Uldis Ķinis, Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta direktore Baiba Vītoliņa, DEAC (Digitālās ekonomikas attīstības centrs) direktors Jānis Kaģis, “Apollo” tehniskais direktors Gints Kiršteins, “Microlink Latvia” tirdzniecības un biznesa attīstības direktors Latvijā Jānis Rancāns, “Telia Latvija” tirdzniecības un mārketinga direktora vietnieks Edgars Buncis, “Latnet” tīkla pakalpojumu attīstības departamenta direktore Katrīna Sataki, žurnāla “Nedēļa” galvenais redaktors Māris Zanders un portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš.

Surogātpasts nodara
milzīgus zaudējumus

Diskusiju vadīja žurnālists Kārlis Streips, kurš ievadvārdos sacīja, ka viena no interneta ēnas pusēm ir fizisko personu datu aizsardzības biežie pārkāpumi, kas izpaužas kā elektronisko (e–) pastu surogātu izplatīšana (komercpiedāvājumi, reklāmas, bieži arī vīruss), bērnu pornogrāfija, kredītkaršu zagšana. Kā pastāstīja S. Kolomenskis, pēc “Microsoft” korporācijas aprēķiniem, 45% no pasaules elektroniskajiem pastiem ir surogātpasti, mēnesī korporācija saņem līdz pat 16 000 sūdzību par šādiem sūtījumiem. Eiropas ekonomikai šādi nelegālie sūtījumi rada līdz pat 2,5 miljardiem eiro lielus zaudējumus. Tas nav tikai velti patērētais lietotāja laiks, bieži vēstuļu pasta pārslogotības dēļ kavējas nozīmīgi e–sūtījumi, tiek nokavēti dažādi termiņi, zaudēti līgumi utt. Latvijā ik dienu surogātpastu saņem 71% uzņēmumu darbinieku.
“Microsoft” ir izstrādājis četrus ieteikumus cīņai ar nevēlamo parādību. Pirmkārt, interneta pakalpojumu sniedzējam attīstīt tādas tehnoloģijas, ar kurām lietotājs spētu nošķirt legālo elektronisko pastu no nelegālā. Otrkārt, pašu industrijas pārstāvju sadarbība – gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Treškārt, interneta lietotāju izglītošana par elementārākajiem paņēmieniem, kā viņi paši var aizsargāt sevi no nelegālajiem sūtījumiem. Ceturtkārt, likumdošanas pilnveidošana par datu aizsardzību elektroniskajā vidē.

Likumdošana gan
aizsargā, gan traucē

DVI vadītāja S. Plūmiņa pastāstīja, ka interneta lietotāju Latvijas valstī aizsargā Fizisko personu datu aizsardzības likums, Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Ir arī divas Eiropas Savienības direktīvas: “Par elektronisko tirdzniecību” un “Par privātās dzīves aizsardzību un elektroniskajām komunikācijām”. Latvija gan tās vēl nav ieviesusi. DVI ir sākusi veidot Atsacīšanas reģistru. Tajā pēc rakstiska iesnieguma saņemšanas tiks reģistrēti tie interneta lietotāji, kas nevēlas, lai viņu personas datus izmantotu komerciālos nolūkos. Jau šobrīd iespējams ar šādu iesniegumu vērsties DVI.
Kā norādīja diskusijas dalībnieki, nelegālā pasta sūtītājus ir ļoti grūti atrast. Vēl var sameklēt sūtītājus no Latvijas, taču no Maldivu salām gandrīz neiespējami. Turklāt nav likumu, ar kuriem pret šiem cilvēkiem vērsties. Kā atzina K. Streips, surogātpastu sūtīšana ir bizness, kuru varētu salīdzināt ar kandžas tecināšanu vai narkotiku izplatīšanu. U. Ķinis teica, ka šos izplatītājus grūti atrast arī tādēļ, ka interneta pakalpojumu sniedzējam nav pienākums saglabāt un izpaust savu klientu pārraides datus, izņemot gadījumus, kad ierosināta krimināllieta. Taču te veidojas apburtais loks, jo bieži bez šiem pārraides datiem nevar ierosināt lietu. Diskusijā klātesošie interneta pakalpojumu sniedzēji atzina, ka to var risināt tikai uz labas sadarbības pamata.
Visi diskusijas dalībnieki atzina, ka gan pakalpojumu sniedzējiem, gan valstij jāizglīto interneta lietotājs, jo, kā norādīja I. Gudele, viena no smagākajām problēmām ir cilvēku naivums. S. Kolomenskis minēja gadījumu, kad kādas interneta bankas lietotāji saņēma elektronisko sūtījumu it kā no bankas ar lūgumu ievadīt savu karšu paroles “pārreģistrācijai”. Neesot trūcis naivu cilvēku, kas to arī izdarījuši un tikuši apkrāpti. Tiesa gan, vainīgo notvēra.
Kā uzsvēra U. Ķinis, šobrīd visā pasaulē tiek strādāts pie tā, lai likumdošanu pielāgotu kibertelpai, respektīvi, tajā darbotos tie paši likumi, kas dzīvē. Ja autortiesības nedrīkst pārkāpt dzīvē, tad tas nav pieļaujams arī internetā utt.