"Zviedrijas lepnums — karaliene Silvija"

"Subbota"

— 2000. 06.16.

1972.gadā Minhenes Olimpiskajās spēlēs nākamais Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs (tad viņš vēl bija troņmantnieks) sāka romānu ar jauno tulku Silviju Zommerlatu.

Viņa bija Heidelbergas tirgotāja meita, pusē vāciete — pēc tēva, pusē brazīliete — pēc mātes. Dažus gadus, īpaši pēc Kārļa Gustava uzkāpšanas tronī, romānu turēja slepenībā. Bet, kad karalis tomēr paziņoja par savu nodomu precēties ar Silviju, riksdāgam nācās mainīt dažus arhaiskus likumus.

Silvija par Zviedrijas karalieni kļuva 1976.gada jūnijā un ļoti ātri apguva zviedru valodu (pavisam karaliene runā sešās valodās). Šobrīd 56 gadus vecā Silvija Renāta Zommerlata ir vispopulārākā Zviedrijas imigrante. Lielā mērā tieši viņai pateicoties, 64 procenti zviedru iestājas par monarhiju. Zviedru karaļpārim ir trīs bērni: 22 gadus vecā Estergetlandes hercogiene kroņprincese Viktorija, 20 gadu vecais Vermlandes hercogs princis Kārlis Filips un 17 gadu vecā Helsinglandes un Gestriklandes hercogiene princese Madlēna. Karaliene Silvija piekrita sarunai ar žurnālistiem savā vasaras rezidencē un piemoreiz pastāstīja par savas meitas Viktorijas slimību, kura cieš anoreksijas dēļ (anoreksija — ēstribas trūkums — "LV"), kā arī par savu labdarības fondu cīņai ar narkomāniju.

— Kā karalienei izdodas savākt ziedojumu, nepārkāpjot karalisko etiķeti?

— Mūsu dienās galā vakariņas ir modē, bet cilvēku vārdi, kuriem ir noteikts svars, pievelk bagātos ziedotājus. Mēs esam piesaistījuši savam darbam Jordānijas karalieni Nuru, Spānijas princi Felipi un vēl citas nozīmīgas personas.

— Vai jūs esat par vai pret maigo narkotiku legalizēšanu?

— 60.un 70.gados pie mums Zviedrijā bija saudzējoša politika attieksmē pret narkotikām. Kaut kādas no tām pat ārsti izrakstīja, jo uzskatīja, ka tas pazeminās noziedzības līmeni, kas saistīts ar narkotiku realizēšanu. Bet tieši tāpēc, ka šai stratēģijai bija slikti rezultāti, šobrīd mēs ieturam daudz stingrāku līniju.

— Vētrainajos sešdesmitajos, kad narkotikas bija apgrozībā, jūs studējāt svešvalodas Minhenē. Vai jūs pati kaut kad esat smēķējusi marihuānu?

— Personīgi man tādas pieredzes nav, taču es zinu, cik ļoti izplatīti tas bija. Es nenosodīju cilvēkus, kuri lietoja narkotikas, taču es redzēju, ka viņi paši pārsvītro savu dzīvi, es biju vairāku pašnāvību aculieciniece.

— Savā kvēlajā 1996.gada runā jūs aicinājāt bargāk sodīt par bērnu pornogrāiju. Vai jūsu vārdiem ir bijis kāds efekts?

— Tajā laikā juridisko nepilnību dēļ Japāna bija galvenā bērnu pornogrāfijas piegādātāja. Tagad tur pieņemts likums, kas aizsargā bērnus. Tomēr pašlaik bērnu pornogrāfija uzplaukusi internetā. Un tur maz ko var izdarīt — policija tikai bezpalīdzīgi noraugās uz visu to.

— Vai jūs pati strādājat internetā?

— Karaliskie īpašumi ir pilnībā datorizēti, taču baidos, ka es slikti orientējos datoros, nezinu pat, kuras podziņas jānospiež.

— Jūsu kolēģis Hannoveres Ernsts nopelnījis "kauslīgā prinča" titulu. Ko jūs jūtat, kad dzirdat, ka viņš atkal zaudējis aukstasinību un piekāvis kādu paparaci?

— Atļaujiet uzdot jums jautājumu. Kā jūs jutīsities, ja paparaci pastāvīgi ielauzīies jūsu personīgajā dzīvē? Protams, fiziska rīcība ir nepieņemama, taču nevajag atklāti medīt publiskas personas. Bez jebkādām šaubām, Monako princesei Karolīnai un viņas vīram (Hannoveres Ernstam — "LV) ir tiesības uz privāto dzīvi. Ja es nofotografētu jūs dušā, diez vai jūs būtu laimīgs...

— Anglijā karaliskās ģimenes locekļi pārdod "iekšējo" informāciju presei. Vai Zviedrijā notiek tas pats?

— Paldies Dievam, zviedru prese uzvedas cildeni. Mūsu bērniem nekad nav uzmākušies, lai izvairītos no tā, mēs vienkārši devām žurnālistiem iespēju tikties ar mūsu bērniem.

— Kad jūsu meita Viktorija slimoja ar anoreksiju, jūs dusmojāties uz presi: "Interesanti, kādiem mērķiem kalpo nepievilcīgu uzņēmumu publicēšana?!"

— Kad runa ir par manu bērnu labklājību, es pārvēršos par tīģerieni. Es diezgan ilgi svārstījos, paziņot vai ne par Viktorijas slimību, bet viņas anoreksija bija pārāk acīs krītoša. Un vēl man gribējās uzmundrināt arī citus cilvēkus, kuri slimo ar to pašu slimību. Bez psiholoģiskas palīdzības ar to nav iespējams cīnīties. Līdz tam es par anoreksiju nekā nezināju, nevarēju izskaidrot Viktorijas slimības iemeslus, taču to nevarēja izskaidrot arī profesionāļi, ar kuriem es konsultējos. Anoreksija vienmēr piemeklē spilgtas, talantīgas meitenes, no kurām daudz prasa un kuras ir ļoti prasīgas pret sevi.

— Jūs gribat sacīt, ka esat bijusi pārāk prasīga pret savu meitu?

— Dabiski, kā māte es vaicāju sev, kur esmu kļūdījusies. Taču šīs slimības iemesli ir tik daudzveidīgi un neskaidri, ka es tā arī nenonācu pie noteiktas atbildes.

— Princese Viktorija pašlaik studē politiku, vēsturi un arhitektūru Jēlā. Kā viņa jūtas?

— Lai slavēts Dievs, viņai ir daudz labāk. Taču vajadzīgs vēl laiks un miers, lai viņas stāvoklis pilnībā stabilizētos.

— Kādēļ jūs atļāvāt meitai mācīties tik tālu prom no mājām?

— Publiskas personas, ja vien tās nav Holivudas zvaigznes, ASV var dzīvot gandrīz normālu dzīvi. Lūk, kādēļ mēs atļāvām viņai mācīties Amerikā. Tur viņu pastāvīgi neuzmana un viņa vienmēr var saņemt nepieciešamo palīdzību.

— Kā jūs izturaties pret pļāpām par jums — piemēram, par to, ka jums ir ādas vēzis vai ka jums izdarīta plastiskā operācija?

— Tas mani aizskar. Sarūgtina doma, ka kāds gudro šādus stāstus, sēdēdams savās mājās uz dīvāna. Reaģēt uz tiem ir sarežģīti. Ja mēs tos noliedzam, tad piešķiram tiem svaru. Ja nenoliedzam — pļāpas izplatas tālāk tāpēc, ka laikus nav apturētas...

— 1977.gadā kāda ārzemju avīze paziņoja, ka jūs esat atlaiduši galma drēbnieku, kad viņš noņēmis mēru karaliskajai ģimenei, lai pašūtu zili dzeltenas krāsas apakšveļu — par godu zviedru karogam...

— Vai esmu redzējusi šo rakstu? Kas to uzrakstījis? Ak jā, protams. Zem tādiem rakstiem parakstus neliek.

— Vai šis stāsts ir patiess?

— Mans vīrs nekad nav valkājis dzeltenzilu apakšveļu — viņš pārāk mīl Zviedrijas karogu!