ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsmājās bites glabā zūdošos vārdus. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.02.2004., Nr. 20 https://www.vestnesis.lv/ta/id/84012
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Mūsmājās bites glabā zūdošos vārdus
 Saulcerīte Viese, Sesku māju saimniece Foto: Arnolds Viesis |
Vaidas Villerušas aicinājums “Latvijas Vēstneša” 28.janvāra
laidienā pelna lielu atzinību un atbalstu. Gribētos, lai to sadzirdētu katrā pagastā
un katrā pilsētā. No savām skolnieka dienām atceros, ka ikvienam lauku bērnam
vajadzēja aiznest uz skolu kaut vai dažus vietvārdu aprakstus. To vajadzētu darīt
arī tagad – un senie vārdi ne tikai saglabātos, bet arī sagādātu daudz prieka.
Gribu mazliet dalīties savā pieredzē.
Pa pusei zemē iegrimis, mūžības miegā snauž sūnām apaudzis
akmens stabs. Laikam krusts, vienīgais liecinieks, ka te reiz bijusi kapsēta. Tagad
simtgadīgas egles. Pacietīgi velku pirkstu pa grumbuļaino akmens virsu un gotu rakstu
zīmes atklāj, ka še dus Zīzēnu māju saimnieks. Nav vairs ne dzimtas, ne māju –
tik vien kā svešādi skanošs vārds, iekalts drūpošā akmenī.
Bet vārds ir dzīvības daļa, tas jāglabā un jānes tālāk. Un īsi pirms Jāņiem,
kad mūsu dravā zuzēdams un dūkdams ielidoja jauns bišu spiets, mēs tam uzdevām nest
tālāk Zīzēnu vārdu.
Šajā dravā katram bišu stropam ir dots tuvākā vai tālākā apkārtnē zudušas
senās sētas vārds. Vedot ciemiņus pie bitēm un stāstot par to gaitām, atdzīvojas
arī senie vietvārdi: Rutuļi, Tropeles, Tomēni, Dūkuri, Duriņi, Tulderes, Zēmeles,
Ķikuri, Strēdeles, Kumbāsiņi… Ja klausītāju nav, pats aprunājos ar bitēm: “Nu,
Tielēni, netielējieties, rādiet savu māju!”
Koknesīšus mums mantojumā atstāja radu tante no Kokneses. Kumbāsiņu un Tatervīšu
dzimtas saknes pat nav vairs atrodamas – kā senus vietvārdus tos nosauca Gaiziņa
apkārtnes dižais folkoras vācējs un dravinieks Jānis Krūmiņš. Tās ir ļoti
mīlīgas bitītes – kā pats Krūmiņtēvs, kurš vienmēr teica: “Vajag daudzināt
labo, tad labo arī piedaudzinās.” Bitenieki par mani varbūt smiesies, bet laika
gaitā esam atklājuši, ka bišu “māju nosaukumi” raksturo arī to saimniekus.
Rutuļi vienmēr ir dzīves prieka un spara pilni. Labieši pārsteidz ar krietnu ienesumu
arī tad, kad citiem nav veicies. Bet Vilkastes, kuru vārdu smiedamies izlasījām uz
apgāzta ceļa stabiņa un piešķīrām to vienam no pēdējiem spietiem, mani neieredz
ne acu galā…
Arnolds Viesis,
Sesku māju saimnieks