Janvāra viesi Pēteri Korsaku bibliotēkas vadītāja Sandra Kokina pieteica kā pirmo Latvijas fotogrāfijas vēsturnieku, kas ar saviem pētījumiem apliecinājis fotogrāfijas kultūrvēsturisko vērtību un izcēlis no aizmirstības daudzu pirmskara laiku fotogrāfu vārdus.
Tuvāks un tālāks sakars ar fotogrāfiju ir arī Pētera draugiem, ar kuriem viņš iepazīstināja tikšanās dalībniekus. Olita Paleja-Grigore ir izcilā fotogrāfa Aleksandra Paleja meita. Kad Pēteris 1995.gadā saņēma Spīdolas stipendiju fotovēstures pētniecībai, Olita viņam izmaksāja ceļu uz Ameriku, palīdzēja iepazīt sava tēva un vairāku citu pazīstamu fotogrāfu dzīvesstāstus, daudz stāstīja par dzīvi bēgļu nometnēs un trimdā. Japāniete Ajumi Kurosava ir studējusi Latvijas Universitātē un tagad strādā Ārlietu ministrijā. Viņa par Latviju stāsta lasītājiem Hokaido salā, kur iznāk žurnāls “Hoppoken” (“Ziemeļu reģions”). Jau publicēti apraksti par Imantu Ziedoni, Ausekli Baušķenieku un dažiem citiem kultūras cilvēkiem, bet par Dzērbenes Cimdu Jetiņu viņa rakstījusi pat vairākkārt. Gunārs Stūris vēl padomju laikā kopā ar Pēteri apstaigāja latviešu strēlnieku piemiņas vietas. Viņi rūpējās par to sakopšanu un jau pašos Atmodas sākumos panāca nogāzto un noslēpto pieminekļu atkal godā celšanu. Kārlis Freibergs ar savām lieliskajām valodu zināšanām savukārt iztulkojis angliski Pētera 1991.gada barikāžu grāmatas tekstus. Fotogrāfijas muzejā vēl dažas dienas bija skatāma Kārļa Freiberga fotogrāfiju izstāde, par kuru autors teica: “Man ir četrdesmit gadu, tāpēc 40 bilžu. Un viena vēl pa virsu, lai būtu turpinātība. Darbus atlasīja Pēteris kopā ar Vilni Auziņu. Te ir cilvēki, dievnami, daba, jūra. Neesmu nekāds mākslinieks, īpašus skatupunktus nemeklēju. Viss notiek spontāni – ja ceļā gadās kaut kas skaists, nospiežu to pogu.” Ar Kārļa sieviņu Lindu, kas ir Mākslas akadēmijas studente, Pēteris jūtot gara radniecību jau tāpēc vien, ka viņa esot Pētera novadniece, bet Latgales cilvēki ir sirsnīgi, atvērti visam labajam.
Ievirzi sarunai deva videofilma par Pēteri Korsaku. Būdami vienkārši Latgales zemnieki, abi vectēvi bija atvēlējuši zemi skolas celšanai, lai apkārtnes bērniem būtu kur mācīties. Gan tēva,