ATSAUCĒ IETVERT:
Darba tirgū diskriminē savu tiesību nezinātājus. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.02.2004., Nr. 19 https://www.vestnesis.lv/ta/id/83986
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Darba tirgū diskriminē savu tiesību nezinātājus
Vakar, 4. februārī, Valsts darba inspekcijā notika preses konference par Rīgas reģionālās Valsts darba inspekcijas (RVDI) darbu 2003. gadā. Preses konferencē piedalījās RVDI vadītāja vietniece Rita Elce un Darba tiesisko attiecību sektora vadītāja Mārīte Noriņa.
 Rita Elce Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
RVDI divi galvenie darba virzieni ir darba aizsardzība un darba
tiesisko attiecību uzraudzība. Kā pastāstīja R. Elce, Latvijā atšķirībā no
Eiropas Savienības valstīm lielākā inspekcijas darba daļa veltīta nevis darba
aizsardzībai un kvalitatīvas darba vides nodrošināšanai, bet gan cīņai ar darba
devējiem, kuri neievēro darba likumdošanu.
Pagājušajā gadā RVDI pavisam sodījusi 244 darba devējus par kopējo soda naudu summu
17210 latu. Lielākā daļa uzņēmēju – 80 – sodīti par darbinieku nodarbināšanu
bez līguma, 40 – par darba laika neievērošanu, virsstundu neapmaksu, ārvalstnieku
nodarbināšanu bez darba atļaujām, 36 darba devēji saņēmuši sodu par algu un
galīgo aprēķinu neizmaksu. 2003.gadā nav bijis iesniegumu par to, ka nav veiktas
obligātās veselības pārbaudes.
Par RVDI izskatītajiem iesniegumiem. Pagājušajā gadā saņemti tikai 48 iesniegumi ar
sūdzību, ka darba devējs neslēdz darba līgumu. M. Noriņa uzskata, ka tas
neatspoguļo patieso ainu, cilvēki vienkārši neziņo – gan aiz bailēm darbu zaudēt,
gan darba likumdošanas nepārzināšanas dēļ. Visbiežāk cilvēki sūdzas (740
iesniegumi) par neizmaksātu darba algu. Par darba aizsardzības pārkāpumiem saņemta
141 sūdzība.
Pagājušajā gadā Rīgas reģionā reģistrēti 707 nelaimes gadījumi darba vietās
(2002. gadā – 663), no kuriem 17 beigušies letāli. Kā pastāstīja R. Elce, ja darba
ņēmējs ir cietis nelaimē, pildot darba pienākumus, viņam ir tiesības prasīt, lai
darba devējs apmaksā ārstēšanos, nepieciešamības gadījumā fizioterapiju,
medikamentus, kā arī medicīnisko rehabilitāciju. Taču darba devējs to darīs tikai
tad, ja ir līgums ar darba ņēmēju. Lielākās problēmas ar nesakārtotu darba vidi un
līdz ar to nelaimes gadījumiem tradicionāli ir būvniecībā un kokapstrādē.
 Mārīte Noriņa Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
M. Noriņa uzsvēra ciešo saistību starp darba ņēmēja izglītību,
amata prasmēm un viņa sociālo aizsargātību. Jo zemākas kvalifikācijas darbinieks,
jo lielākas iespējas, ka viņa tiesības tiks pārkāptas. M. Noriņa atzina, ka
vislielākās problēmas ir jauniešiem ar pamatizglītību un pilnīgu neizpratni par
savām darba ņēmēja tiesībām. Jau skolā jaunieši būtu jāinformē ne tikai par
darba tirgus aktuālo pieprasījumu, bet arī jāstāsta par darba likumdošanu: to,
kādam jāizskatās darba līgumam, kam tajā jābūt rakstītam, kādas var būt sekas
darbam bez līguma vai algai aploksnē. Darba devēji reizēm ļaunprātīgi izmanto arī
bijušo ieslodzīto bezizejas situāciju, nodarbinot viņus pilnīgi bez jebkādām
sociālajām garantijām. Prakse rāda, ka savas tiesības tiesā aizstāvēt gatavi
pārsvarā tie darba ņēmēji, kam ir laba izglītība un amata prasmes.
Daudz runā par dzimumu līdztiesības ievērošanu darba tirgū, taču pagājušajā
gadā RVDI saņēma tikai vienu iesniegumu, kurā sieviete sūdzējās, ka atlaista sava
dzimuma un pirmspensijas vecuma dēļ. Tiesa sūdzību neatzina par pamatotu. Te gan
jāpiebilst: tas, ka sūdzību nav, nenozīmē, ka nav dzimumu diskriminācijas. Bet atkal
– diskriminē tās personas, kurām ne prātā nenāk par to sūdzēties
(neizglītotība, bailes zaudēt darbu). Likumdošana aizliedz darba devējam darba
intervijās uzdot personīgas dabas jautājumus (piemēram, vai sieviete nav stāvoklī,
vai ir precējusies utt.), taču atsevišķi uzņēmēji mēdz slēgt līgumus ar
personāla atlases firmām. Un tās pēc likumdošanas nevar uzskatīt par darba
devējiem, tādēļ var uzdot darba meklētājam jebkādus jautājumus. Kā atzina M.
Noriņa, tas ir zināms “caurums” likumdošanā, kuru darba devēji nekavējas
izmantot.
Rūta Kesnere, “LV”