Lai tauta varētu augt

Pasniegtas balvas par izcilu devumu Latvijas tautsaimniecībā un valsts vēstures pētniecībā

Draudzīgā aicinājuma un Kārļu dienā, 28.janvārī, Latvijas Zinātņu akadēmijā pirmo reizi tika pasniegtas Kārļa Ulmaņa balvas. Godināti un ar labu vārdu pieminēti tika Latvijas dižākais Kārlis – pirmais Ministru prezidents un Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un balvas iedibinātājs – tautsaimnieks, vēsturnieks un publicists profesors Jānis Labsvīrs (1907–2002). Laureāta diplomu, Jāņa Strupuļa veidotu piemiņas medaļu un naudas balvu saņēma Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Voldemārs Strīķis – par lielo ieguldījumu lauksaimniecības attīstības zinātniskā nodrošināšanā un Kārļa Ulmaņa piemiņas saglabāšanā, un LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks akadēmiķis Valdis Bērziņš – par lielo darbu, vadot autoru kolektīvu un kopā izveidojot akadēmisku monogrāfiju “20.gadsimta Latvijas vēsture. Neatkarīgā valsts. 1918–1940”, kas loģiski turpina izdevuma pirmo daļu “20.gadsimta Latvijas vēsture. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900–1918”.
Sarīkojumā svinīgi tika atvērts LZA un LU Latvijas vēstures institūta sagatavotais rakstu krājums “Kārlim Ulmanim 125”, kas arī izdots ar Jāņa Labsvīra atbalstu.
Jānis Labsvīrs bija viens no neatkarīgās Latvijas pēdējiem valstsvīriem – no 1938. līdz pat 1940.gadam viņš ieņēma Sabiedrisko lietu ministrijas Kulturāli sabiedriskā departamenta direktora amatu. Zinātņu akadēmijas goda loceklis arhitekts Vaidelotis Apsītis viņu atceras kā savu pirmo darba devēju, ļoti erudītu un interesantu sarunu biedru: “Es 1939.gada vasarā atgriezos no Grenobles ar bakalaura grādu un meklēju kādu iespēju likt lietā savas franču valodas zināšanas. Jānis Labsvīrs mani pieņēma darbā savā departamentā. Sākumā strādāju ekspedīcijā, bet drīz vien viņš uzticēja man tulka pienākumus.” Emigrācijā Jānis Labsvīrs kļuva par Indiānas pavalsts (ASV) universitātes profesoru. Izveidojās ļoti cieša sadarbība ar Latvijas zinātniekiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš kļuva par Latvijas vēstures institūta goda biedru un LZA goda doktoru un kā mecenāts sekmēja vairāku zinātnisku darbu izdošanu.
Ievadot svinīgo ceremoniju, Zinātņu akadēmijas prezidents prof.Jānis Stradiņš sacīja:
– Mums ar Jāni Labsvīru bija daudz sarunu, arī par Kārļa Ulmaņa personību. Pirms aiziešanas mūžībā viņš ar testamentu novēlēja 75 tūkstošus dolāru, lai tiktu iedibināta Kārļa Ulmaņa balva. Mums Zinātņu akadēmijas prezidijā bija diskusija – vai un kādā veidā dibināt šo balvu, lai tā nebūtu politizēta. Un mēs nolēmām veltīt šo balvu tām jomām, kurās Kārlis Ulmanis veicis tiešām izcilu darbu. Viena no tām ir lauksaimniecība un tautsaimniecība. Ulmaņlaikus ne velti joprojām daudzi piemin kā izcilu Latvijas tautsaimniecības attīstības posmu. Otra joma ir vēsture. Jau ar 1929.gadu viņš sludināja ideju, ka jāraksta Latvijas vēsture. Nevis no vācbaltiešu un nevis no kosmopolītiskā viedokļa, bet – no latviešu tautas viedokļa. Var diskutēt, cik lielā mērā joprojām var tikt uzturēta nacionālisma un patiesības ideja, kas tika likta 1936.gadā dibinātā Latvijas vēstures institūta pamatā. Bet katrā ziņā nevar liegt to, ka šis Kārļa Ulmaņa nodibinātais institūts bija pirmā pētnieciskā iestāde Latvijā. Šajā lēmumā bija arī ierakstīts, ka jādibina Latvijas Zinātņu akadēmija. Tātad Latvijas vēstures institūts bija Zinātņu akadēmijas pirmā sastāvdaļa un Kārlis Ulmanis kā šī institūta goda biedrs ir arī akadēmijas goda biedrs. Viņš iedibināja arī Draudzīgo aicinājumu, Tēvzemes balvu un Kultūras fondu. Viņš pirmais Latvijā sāka veidot zinātnes politiku, izveidojot Zinātniskās pētniecības fondu un Studiju veicināšanas fondu. 1939.gada 23.decembrī Kārlis Ulmanis parakstīja lēmumu par Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas, tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes, dibināšanu.
Šo pasākumu komplekss rāda, ka Kārlis Ulmanis bija ne tikai politiska figūru un autoritāra režīma vadītājs, bet arī cilvēks, kam ļoti rūpēja izglītības un kultūras attīstība. Tādējādi tika pieņemts lēmums izveidot šo balvu, kas tika nosaukta par profesora Jāņa Labsvīra nodibināto Kārļa Ulmaņa balvu. ZA ekspertu komisija, izskatījusi daudzus iesniegtos piedāvājumus, nolēma pirmo reizi izraudzīties divus laureātus. Katru gadu balvas netiks piešķirtas, nākamā reize varētu būt 2007.gadā.
Pasniedzot balvu Voldemāram Strīķim, akadēmijas prezidents īpaši atzīmēja, ka viņš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kā zinātnieks un jauno speciālistu audzinātājs vadījis lauksaimniecības zinātnisko pamatu izstrādi un kā Saeimas deputāts veicinājis zemes reformas sekmīgu norisi. Viņš publicējis tādus fundamentālus darbus kā “Latvijas lauksaimniecības zinātniskie pamati”, “Zeme: mana, tava, mūsu...” un “Ekonomikas augstākā izglītība – laukiem”, lasījis lekcijas un vadījis bakalauru, maģistru un doktorantu darbus, izveidojis LLU Ekonomikas fakultāti, pildījis LLU prorektora un rektora un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidenta pienākumus. Profesors aktīvi sekmē Kārļa Ulmaņa piemiņas saglabāšanu. Tiek rīkotas konferences un publicēti rakstu krājumi par Kārļa Ulmaņa darbību, tiek piešķirtas četras Kārļa Ulmaņa vārdiskās stipendijas, ko pasniedz viņa dzimtas mājās Pikšās.
Akadēmijas prezidents augstu novērtēja profesora Valda Bērziņa vadībā paveikto darbu Latvijas 20.gadsimta vēstures izpētē un īpaši uzsvēra, ka monogrāfijas autori izmantojuši tikai kopš neatkarības atgūšanas pieejamos avotus un ārzemju arhīvu materiālus. Pētnieki skatījuši arī tādus līdz šim neaplūkotus jautājumus kā Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskais apskats, pamatiedzīvotāju un lielāko minoritāšu savstarpējās attiecības, valsts nacionālā politika un integrācijas problēmas. Raksturota Kārļa Ulmaņa darbība, un tai dots objektīvs vērtējums.
Balva, ko no šīm Kārļa dienas svinībām varēja paņemt līdzi ja ne visi, tad daudzi sarīkojuma dalībnieki, ir Kārļa Ulmaņa 125 gadu jubilejas rakstu krājums. Grāmatas sastādītājs un galvenais redaktors akadēmiķis Andris Caune atgādināja: “Pirmais rakstu krājums tika izdots Kārļa Ulmaņa 60.dzimšanas dienā, un to viņš vēl pats piedzīvoja. Par godu 75 un 100 gadu jubilejām krājumi tika izdoti trimdā. 125.dzimšanas diena tika atzīmēta 2002.gadā, kad notika arī plaša zinātniskā konference. Pētnieki savus referātus ir papildinājuši, un tagad tie apkopoti grāmatā.”
Laureātus un visus sarīkojuma dalībniekus sirsnīgi sveica atdzimušās Latvijas pirmais Valsts prezidents un sava tēvoča iedibinātās Draudzīgā aicinājuma idejas atjaunotājs Guntis Ulmanis. Ar profesoru Jāni Labsvīru viņš pirms 15 vai vairāk gadiem ticies Indianapolisā. Guntis Ulmanis atcerējās:
– Profesors runāja par to, kā uzcelt pieminekli Kārlim Ulmanim. Bet viņa doma bija daudz dziļāka – kā uzcelt pieminekli tai Latvijai, kas bija, un kā veidot jauno Latviju. Viņš uzdāvināja man visas savas grāmatas. Un es šodien gribētu izlasīt vārdus, ko viņš man ierakstīja kādā no tām: “Valsts nav mērķis pats par sevi. Valsts nodibināšana, valsts pastāvēšana ir tikai visdrošākais līdzeklis, lai tauta varētu augt.”