Meteņus jeb Vastlāvjus Latgalē sauc par Aizgavēni. Tad pēc tradīcijas daudz jāēd un jādzer. Par to savā romānā “Muižnieki” (pirmizdevums 1931.gadā, atkārtoti iznācis 1990.gadā) raksta Ādolfs Erss:
“Vārās zupa. Aizgavēņa zupa. Vārās vesels puscūcis, kā vakar nolēma tēvs ar māti. Ir taču aizgavēnis, kad gaļu ēd visa māja vai simtreiz dienā. Tad uz galda jāstāv pilnām gaļas bļodām kā kāzās. Jaukās gaļas bļodas. Tur mīt laipnie, pašapmierinātie speķa gabali, baltos sānus pa pusei pagriezuši virs zupas līmeņa, kas spīguļo, apklāts smalkiem riņķīšiem kā pērļu izšuvums. Tur pāri taukiem spraucas pelēki liesumiņi, kas uz mēles atstāj patīkamu sajūtu un smaržo pēc lozbera un vircām. Kājiņas, pabāzušas asos purniņus, tīrus un vilinošus, sevī slēpj patīkamu nodarbošanos zobiem, kam jāatlupina pasīkstais mīkstums no kauliņiem.”

Atvadas no ziemas

Kad ir ēsts diezgan, seko citas izpriecas. “Ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Jurka jau vakar tur iedzina stipru mietu un aplēja ar ūdeni, lai iesalst. Šodien vēl mietā uzmauks mauli (ratu rumbu), iesies tajā kārti, pie kārts – ragaviņas. Sanāks visi ciema ļaudis, un tad ies vaļā griešanās, ka sniegs vien putēs, ātrāk par karuseli, ko uzstāda tirgos [..] Kad metīsies tumšs, visi būs izgriezušies un ies mājā, apmierināti ar reto izpriecu. Mājā atkal mielošanās pie pilnām bļodām, un tad steigšus uz supretku, kas nolikta pie kaimiņa, kura mājā vislielākā istaba.” Supretka, arī suprags, supratka, suprātkas (no krievu suprjadki) sākotnēji bija vakarēšana ar vērpšanu, vēlāk arī vienkārša vakarēšana, danči. “Pēc tam katrs atkal savā mājā un līdz pusnaktij vēl mielojas pie gaļas bļodām, it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām. Kad pulkstens nosit pusnakti, iesākas gavēnis un mielastam beigas. Tagad atlikušo gaļu saliek sietā un aiznes uz klēti, lai guļ līdz Lieldienām.”
Aizgavēnis aprakstīts arī Dektera (Donota Myurinīka, arī Mūrnieka) kultūrvēsturiskajā romānā “Dorvas cīma ļaudis” (1970): “Beja taida un taida galeite, sōnkauleiši (ribiņas) un deseņas [..] cepe daudz blīnu, tik lelus, cik lela ponna. [..] Ols aizgavēņam parosti nabryuvēja. Naizdeveigs laiks – ni izdzert vīnā dīnā, ni Leldīnei nūturēt, bet, jo beja palykuši kaidi ītaupējumi nu Zīmassvātkim voi nasenejom kōzom, aizgavēnī tū beja jōpabeidz.”
Literatūrā plaši citēta anekdote par čigānu vai kādu citu tradīciju un noteikumu neievērotāju: “Īdami gulātu, darvīši skolōja muti, lai gavēņam zūbūs napalyktu ni drupateņas gaļas. Par kaidu čygōnu stōsta cytaidi. Jys bazneickungam nūprasejis, voi ir grāks, jo nu aizgavēņa palīk zūbūs kaids gaļas gobols un gavēnī tū apād. Nā tys naasūt grāks, sacejis bazneickungs. Čygōns aizgavēņa vokorā īkūdis zūbūs vasalu cyukas gūrnu un tū ēdis vysu gavēni.”
Pēc tam nāk Pelnu diena, bet par to jau cits stāsts.