Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Neļausim zust mūsu vietvārdiem!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.01.2004., Nr. 14 https://www.vestnesis.lv/ta/id/83597

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceturtdiena, 29.01.2004.

Laidiena Nr. 15, OP 2004/15

Vēl šajā numurā

28.01.2004., Nr. 14

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Neļausim zust mūsu vietvārdiem!

Rakstiskās ziņas par mūsu pagātni reti ir vecākas par 12.gadsimtu. Senākas liecības sniedz arheoloģija, taču tās ir priekšmetiskas, bez vārdiska tulkojuma. Vienīgie skanīgie mūsu tālās pagātnes liecinieki ir vietvārdi. Sevišķi seni ir upju, strautu, ezeru un purvu nosaukumi – tie reizēm saglabājušies mūsu runā no aizvēstures. Nedaudz jaunāki – kalnu, leju nosaukumi, tad tiem

pievienojas arī māju vārdi. Tie lasāmi sensenos līgumos, dokumentos, redzami senajās kartēs un skan arī šodien mūsu valodā kā brīnišķīgi gaismas stariņi no tālās
pagātnes aizmirstības tumsas. Taču – cik neaizsargāti, cik viegli dzēšami un zaudējami tie ir!

Tuvojoties Ciemupei, uzraksts vēstī: “Vecā skola”. Vairāk nekā divsimt gadu tā bija Ķēķa skola un tās nosaukuma devējs – Ķēķa krogs – bija vēl daudzkārt vecāks. Tas nebija tāpat vien radies vārds. Ķēķa krogs bija vieta, kurā pirmo reizi pēc Rīgas atstāšanas tika ēdināti uz Sibīriju kājām dzītie katordznieki. Sen to kauli, kas nonāca līdz galam, pārvērtušies pīšļos. Nekūp vairs Ķēķa kroga skurstenis. Arī skolas sen te vairs nav. Nav vairs arī senā vietvārda – tas nav licies pietiekami skaists. Bet vai visā Latvijā vēl kur ir bijusi Ķēķa skola?

Pēc katra senā kara, locīti iekarotāju mēlēs, patvērumu raduši vien mūsu tēvtēvu valodā. Daudzi senie māju vārdi dzēsti 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, kad pārmērīgā “latviskošanas” modē “neglītos” (bieži vien latviskākus par latviskiem!) nosaukumus aizstāja “skaistie”, visos pagastos līdzīgie: Dzintari, Ziediņi, Laimdotas, Druviņas, Vēsmiņas... Otrā pasaules kara divkāršs pārgājiens mūsu zemītei, dažā vietā neatstājot akmeni uz akmens, vietvārdiem par labu nenāca. Izklīdinātie iedzīvotāji novecoja, apgūlās kapos, paņemot uz mūžiem līdzi sev zināmos apkārtnes vārdus un nosaukumus. Ienācējiem šķita, ka dzīve tur sākas tikai ar viņiem, ka tur bijusi tukša vieta. Pēckara gados ar vieglu roku dzēsa vēsturiskos vietvārdus un veidoja tādus ka Ļeņina ceļš, Oktobris, Pirmais Maijs, Komunisma uzvara...
Tas viss ir bijis. Bet kas notiek šodien, kad mūsu saprašanas robežas ir daudz plašākas, kad izglītošanās iespējas, pateicoties informācijas pieejamībai, pārsniedz agrākās? Par nožēlošanu – nekas labs!
Nelielā braucienā no Rīgas gar Daugavas kreiso krastu līdz Aizkrauklei un gar labo atpakaļ, ceļmalās vien redzamais nedod iemeslu priecāties. (Viss gan nebija pēdējo gadu nedarbs.) Autobusu pietura liecina, ka “Liberi” jau pasen kļuvuši par “Latgaļiem”. Laikam jau šīs vietas vienīgo zināmo brīvzemnieku mājas “Liberus” un zemi bez kaujas iekarojuši latgaļi. (“Liberi” – latīņu valodā svabads, brīvs, neatkarīgs.) Zaudēto nedaudz līdzsvaro tas, ka savu vārdu atguvusi Linde – līdz šim ilgāku laiku pieturas zīme vēstīja, ka tā ir “Ambulance”.
Kad par to savu izbrīnu vēstulē izteicu Birzgales kultūrvēstures kopējai, muzeja “Rūķi” vadītājai Norai Ivanovai, saņēmu skumīgu atbildi: “... uzraksts “Dīķupīte” nav labots, neskatoties uz manām un pagasta vecākā pūlēm, – ceļu daļa mūsu iebildumus ignorē...”.
Pazudusi norāde Meža kapi – te “Dīķupītes” autoriem iebilde, ka Meža kapi esot tikai Rīgā (šie gan baznīcas grāmatās minēti jau sešsimto gadu nogalē).
Līdzīgi piemēri arī Daugavas labajā pusē. Daugavas krastā, gandrīz iepretī Dīriķupītei bija mājas “Rites” – savu vārdu ieguvušas no upītes, kura izsenis saukta par Riti. Rite ir gan zviedru laiku kartēs, gan Rites mājas – poļu revīzijās 16.gadsimtā. Taču pavisam nesen parādījies jaunvārds – balts uz zila stāv rakstīts: Rītupe! (Vai tā nebija Latgales pusē?) Mājas nojauca, veidojot ūdenskrātuvi spēkstacijai. Brīnišķīgo, dzidro, zivīm bagāto upīti izbagarēja un pārvērta par taisnu grāvi ar brūkošiem, mālainiem krastiem, uz kuriem aug tikai nātres un usnes. Amonjaka pārsātinātie lauki upīti lika pamest zivīm. Nu zudis pēdējais, kas vēl bija, – skaistais Rites vārds. Laikam jau jaunvārda darinātāji nekad nav dzirdējuši tādu vārdu: “ritēt” un nezina, ka tas var nozīmēt ne tikai asaru ritēšanu pār vaigu, asins ritēšanu dzīslās, lietus lāšu ritēšanu pa loga stiklu, sulu ritēšanu kokos pavasarī, bet kā skaidrots “Latviešu valodas vārdnīcā”, nozīmē arī “ritmisku, vienmērīgu plūšanu”. Tik skaistu vārdu mūsu senči bija devuši dzidrajam strautam.
Jumpravas – Lielvārdes robežu izsenis iezīmēja cita upīte – Slabatiņa. Zviedru laika ceļa kartes rāda, ka abpus šīs upītes pie ceļa izveidojušās slobadas – gandrīz vai kā priekšpilsētas

VIETAS003.PNG (97936 bytes)
Senais vietvārds, kas minēts jau Indriķa hronikā, atkal tiek godā celts
Foto: Vaida Villeruša

Lieljumpravai un Lielvārdei – divām dižām vietām. Tur ir gan Lielvārdes, gan Lieljumpravas Slobadkrogi, gan rekrūšu sievu mājas, gan kalēji, gan kurpnieki. Bet upīte latviešu mēlē ieguvusi mīlīgo Slabatiņas vārdu. Kad Daugavā augustā pazemina ūdenslīmeni, redzamas sarkanu ķieģeļu grīdas un pamatu mūri – kādreizējās krogu atliekas. Vien upītes vārds nekur vairs nav redzams. Slabatiņas vietā ir vien iepriekšējam līdzīgs grāvis. Tālāk Rīgas virzienā pirms Ķeguma izsenis bijusi Līzes muiža. Senāk par “Līzenhofu” saukta. Tad kļuvusi par “Līzes muižu” un beidzot par “Līzītēm”. Tagad tā ir “50.kilometrs”! Pirms kāda laika, izpildot vācu enciklopēdistu lūgumu, meklēju šo “Līzenhofu” – jo tur dzimis baltvācu rakstnieks Franks Tīss – ne jau ļoti ievērojams, bet pietiek ar to, ka vācu tautas pārstāvis – viņi nevēlas zaudēt ne mazāko nieku no savas vēstures. To gan viņi nekādi nevarēja saprast, ka vietu tagad sauc “50.km”. Es jau arī pati to nespēju saprast. Ja Līzes muižas pēdējo ēku kādā pavasarī aiznesuši lielie palu ūdeņi, vai tad zudis arī šīs vietas vārds?
Tuvojoties Ciemupei, uzraksts vēstī: “Vecā skola”. Vairāk nekā divsimt gadu tā bija Ķēķa skola un tās nosaukuma devējs – Ķēķa krogs – bija vēl daudzkārt vecāks. Tas nebija tāpat vien radies vārds. Ķēķa krogs bija vieta, kurā pirmo reizi pēc Rīgas atstāšanas tika ēdināti uz Sibīriju kājām dzītie katordznieki. Sen to kauli, kas nonāca līdz galam, pārvērtušies pīšļos. Nekūp vairs Ķēķa kroga skurstenis. Arī skolas sen te vairs nav. Nav vairs arī senā vietvārda – tas nav licies pietiekami skaists un aizstāts ar bezpersonisko vecās skolas vārdu, kāda ir gandrīz katrā pagastā. Bet vai visā Latvijā vēl kur ir bijusi Ķēķa skola? Tūlīt aiz skolas ceļu šķērso nākošā upīte – vārda devēja visam pagastam, no līvu valodas tulkotai Ciemupei. Līvu bijumam kā liecība tika saglabāts upītes nosaukums: Killupe, vēlāk Ķilupe. Tagad varam uzzināt, ka tā ir Ķīlupe.
Nedaudz tālāk Rīgas virzienā kopš 15.gadsimta Daugavas krastā bija Sprēstiņu muiža un visu šo apkārtni sauca par Sprēstiņiem – tā mūsu senči pēc sava prāta bija izlocījuši grūti izrunājamo, vācisko, īpašnieka vārdā saukto Prebstinghofu. Tagad senais Sprēstiņu (tautā gan vēl arvien dzīvais) vārds dzēsts – tā ir

VIETAS002.PNG (134740 bytes)
Mazjumpravā (tagad Birzgalē) bija Dīriķu kalns, Dīriķu mājas. Tajās deviņus pirmos dzīves gadus vadījis Andrejs Pumpurs. Kalnu aplocīja Dīriķupīte – vēl dažus gadus atpakaļ, kad pašvaldība kopā ar Latvijas Kultūras fondu, liekot piemiņas zīmi, godināja “Lāčplēša” autoru viņa dzimtajā pagastā. Kalnu, iztaisnojot ceļu, daļēji noraka. Mājas nojauca. Un nu zudis arī pēdējais – upītes vārds. Uzraksts vēstī, ka tā ir Dīķupīte!
VIETAS001.PNG (120680 bytes)

Lielvārdē pazudusi skaistā, kokā grieztā norāde “Katrīnkalniņš” ar visu jumtiņu. Tā vēstīja par vietu, kur redzama 17.gadsimta 80.gados sadedzinātās Katrīnas piemiņas zīme. Nu tās vietā cita, draudīga (uz melna pamata likta, gluži kā Katrīnas laikos): “Privātīpašums”.
Foto: Vaida Villeruša

Ozolgatve. Skan jau it kā skaisti, pat vareni, taču uz muižu vedušās alejas koki noveco, tie vietām jau sen izcirsti, nav jauni stādīti – ceļu, kur vietām vēl ir koku rinda, drīz būs grūti saukt skaistajā vārdā. Ozolgatve gan var būt arī citur, bet Sprēstiņi visā Latvijā bijuši divi vien. Sen pazudis Bluķupes vārds. Tā gar Rīgas lauku novada seno tiesas un soda vietu aizskaloja asinis no bendes cirvja uz Daugavu pie Salaspils – Rīgas robežas. Tagad gan tā ūdeņus nes tikai spēkstacijas aizsargdambja ūdens savāktuvei. Rīgas pievārtē arī labots senais līvu vārds

– Pitkurga (Garā upe) kļuvusi par Piķurgu. Vai tālab, ka paši esam centušies to piemēslot?
Tas viss nelielā ceļa gabalā, taču nav šaubu par tādu pašu rīcību visā Latvijā. Rodas tukšas, ar mūsu vēsturi nesaistītas vietas. Ja tādu iedala jaunai apbūvei, par dārziņu kooperatīviem pat nerunājot, rodas Ķiršu, Jāņogu, Upeņu, Plūmju ielas...
Pat tik seniem vietvārdiem pārbagātā vietā kā Ikšķilē, pēc avīzē rakstītā var uzzināt, ka jaunajām ielām doti nosaukumi: Miķeļa, Pētera, Annas iela. Citi jau doti iepriekš – taču kalendārā jau vārdu diezgan daudz... It kā te nekas nebūtu bijis, it kā uz Marsa vai Mēness.
Arī Rīga cenšas neatpalikt. Katlakalnā brīnišķīgi atjaunota ēka, kas izsenis bija zināma kā Depkinmuižiņa, reizēm saukta arī par Merķeļa muižiņu, pieminot viņa dzīvošanu tajā. Tagad vēsturiskā nosaukuma vietā izveidots jauns – Rāmavas muiža. Tādas muižas nekad nav bijis, to varētu dot kādai jaunai celtnei – vai mazums “muižu” Daugavas krastos sacelts, bet vai trīssimts gadu caur sīkrūšu logiem pasauli redzējušai veculītei mainīt nosaukumu ir prāta darbs!
Vai tomēr, ceļvežus veidojot, ceļa zīmes un norādes rakstot, nederētu ieskatīties vecākās kartēs? Kaut vai vecajās topogrāfiskajās. Daugavas krastiem labi derētu “Daugavas fonda” 2002.gadā izdotā “Daugavas ielejas tūrisma karte”, kas izceļas ar lielu precizitāti. Vai nevajadzētu senos vietvārdus ierakstīt Sarkanajā grāmatā? Domāju, ka neviens vēsturnieks, ģeogrāfs, toponīmu speciālists neliegtu padomu.

Indriķa hronikā stāstīts, kā 12.gadsimta sākumā krustneši gar Daugavu atgriežas uz Ikšķili pēc Lielvārdes un Aizkraukles pils nodedzināšanas. Pie Memekulles viņiem uzbrūk Lielvārdes un Ikšķiles līvi un tiem, kas šķitās jau uzvarējuši, jāiztur vēl viena kauja. (Memekules vārdu tulko kā Mātesciemu.) Pēc tam senajās arklu revīzijās redzams, ka Memmanciems, Memmani ilgi maksā nodevas iekarotājiem. 700.gados vārds nedaudz pārveidojies: Miemani un tāds no 800 gadu tālas pagātnes bija atnācis līdz mums. Ceļot Rīgas spēkstaciju, Daugavas krastu mājas augšpus Ikšķiles visas nojauca, zemi atņēma un veidoja tukšu, bezpersonīgu vietu. Taču tagad mantinieki zemi ir atguvuši, uzcēluši savas mājas no jauna. Sākotnēji viņu nodoms bija jaunajām mājām dot pavisam citu vārdu, taču atgādināju viņiem vēsturi – cik slavens ir šis senais vārds – minēts vienā laikā ar Ikšķili, Lielvārdi, Aizkraukli un Turaidu. Tagad te katru ceļinieku sveicina vēsturiskais, senais vārds un šīs mājas tālab vien visu apkārtējo vidū šķiet visskaistākās – jo tām ir tēvtēvu saknes.
Un pašās beigās es gribētu lūgt visus talkā: palīdziet atdot Dīriķupītei, Ritei, Slabatiņai, Ķilupei, Pitkurgai, Bluķupei to nozagtos vārdus! Palīdziet citām – tikpat neaizsargātām citos Latvijas nostūros! Palīdziet saglabāt mūsu pagātni un vēsturi!

Vaida Villeruša

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!