Bet Jāņu nakti neguliet!

Māra Vīksna, Latviešu folkloras krātuves vadošā speciāliste,— "Latvijas Vēstnesim"

Visīsākā nakts, visskaistākie svētki, vislielākais piedzīvojums gadā — Jāņi — latviešiem visiem kopā svinami un tomēr katram savādāk. Mēs esam bagāti ar savu pieredzi. Folkloras pētnieki vienmēr ir vērojuši un tvēruši svētku norises, aktīvi paši iesaistījušies tajās. Brīnišķīgi ir kādreiz arī pašam kļūt par teicēju.

Pie Jāņu būtības izpratnes kā zemkopju saulgriežu svētkiem esmu nonākusi jau bērnībā. Savas agrās vasaras vadīju Rembates pagasta "Puriešos", kur četras māsas pilnībā iepazinām lauku dzīvi.

Jāņiem sāka gatavoties ļoti laikus, jo galvenais jau bija sakoptība: visiem dārziem jābūt izravētiem, ja tas nebūtu noticis, tad taču nekas tur neizaugtu; mājai iztīrītai un izpušķotai; pat katrai gotiņai uz ragiem jāuzliek vainadziņš (saimniece bija kolhoza slaucēja); dziesmām izmēģinātām, lai Jāņu naktī nepietrūktu. Mana pirmsjāņu dziesmiņa:

Mazgājosi, velējosi,

Jāņu dienu gaidīdama;

Kad atnāca Jāņu diena,

Kā gulbītis plivināju.

Ak, šīs burvīgās Jāņu smaržas! Nekrāsotās grīdas bija izberztas spodras, laukā iznestais saimes galds, nopucēts ar zaru slotām, noskalots ar ūdens šaltīm, ieguvis grīdām līdzvērtīgu mirdzumu, gaidīja pīrāgus un siera rituli, kas jau vairākas dienas, iesiets drāniņā, gulēja zem akmens sloga. Jāņos siers vispieejamākais, jo gotiņām piena pa pilnam. Līdzīgs saules ripai, tas goda vietā stāvēja galda vidū.

Tuvējā dīķī saplūktas kalmes, daļa sakapātas un izbārstītas uz vēl mitrās grīdas, tās nepatīkot blusām, daļa ieslietas istabas kaktos. Vēl ienesti ozolu zari, bērzu meijas, aizspraustas aiz gultām, galotnītes sasietas kopā, vēl ziedi, dažādas zāles. Aiz loga smaržo maijrozītes, jasmīni un pujenes. Virs kūts durvīm pīlādžu zars, tas pret raganām un ļaunām acīm. Tāpēc arī jauns pīlādzītis auga pie kūts pakša. Vārtu stabi izpušķoti, lai nevarētu apdziedāt. Tas bija vakars, kad atbrauca vecāki no Rīgas.

Jānovij lielais ozola kronis tēvam, arī kaimiņu saimniekam dāvanai, kur tie mazie margrietiņu, rudzupuķu, madaru, āboliņa, smilgu vainadziņi pašām, uzdziedot:

Jāņu nakti nepazinu,

Kura sieva, kura meita;

Ir sievām, ir meitām

Galvā ziedu vainadziņi.

Vēl jau dziedāja arī par tām karstajām galvām, kad novīst ziedu vainadziņš. Žēl jau, bet gan kroņus, gan vainadziņu paliekas noglabāja gotiņām zāļu tiesai.

Pēc vakariņām ar pīrāgiem, sieru, miestiņu, pagatavotu no maizes garoziņām, dziedot un Jāņu zāles plūcot, devāmies ceļā uz kaimiņu mājām. Uz "Elekšiem" negāja, tur ferma un dzīvoja tikai ienācēji. Viņi mēslus meta laukā pa logiem un pat Jāņu naktī dzēra šņabi. Mēs devāmies uz "Druviņām". Šo māju saimniekus visā apkārtnē dēvēja par mammuku un tētuku. Te pulcējās līgotāji no maliņu maliņām. Augstu virs galvām tika aizdegta Jāņuguns, lai nebūtu gaismas pārrāvuma kaut arī tikai dažu stundu garumā. Cik tālu atspīdēja ugunis, tik tālu viss arī labi auga. Mājai svētību nesa arī daudzie līgotāji, izminot usnes un dadžus.

Katram līdzi bija siers, ko varēja salīdzināt un uzteikt, saimniekam alus un visiem bezgala daudz dziesmu. Nebija nemaz sliktāk kā Blaumaņa laikos. Jaunieši skrēja peldēties uz Ogri. Bariņā, dziedot un jokojot sākās lielā staigāšana no mājas uz māju. Un tā līdz pašai Daugavai, līdz Lielvārdei, aizgāja tik tālu, kur pat vietējos līgotājus vairs nepazina. Ja kādās mājās neviena nebija vai pat saimnieki gulēja, tad atstāja kādu zīmi, nolika ecēšas durvīm priekšā, kaut ko apgāza.

Kad pirms gadiem trīsdesmit gribējām šo vidzemnieku tradīciju atkārtot Zemgalē, sastapāmies ar neizpratni un pat piedzīvojām lielu negodu. Mani atkal pārsteidza zemgaliešu jāņu mielasts, kuram pat tiek kāds lops kauts. Šobrīd visā Latvijā virmo reklāmas par burvīgām desiņām un sulīgiem šašlikiem. Vai tas ir aicinājums pie dzīvās uguns vai nespēja piepildīt Jāņu nakti ar citādu saturu?

Manos pusaudzes gados Rīgas tirgus vai lūza no papīra vainadziņiem, indiāņu galvasrotām, sombrero un kovboju cepurēm. Man mūžā tā arī nav izdevies tikt pie kāda no šiem karnevāliskiem krāšņumiem. Pēdējos gados šī tradīcija laikam izsīkusi, Rīgas centrā tikai zāļu tirgus. Tomēr reizi Jāņos Baltezera krastā es izbaudīju riepu ugunskuru. Rītā, kad saulīte rotājās, mēs visi bijām melni kā mori.

Bērnībā sapņoju ieraudzīt ziedošo papardi. Tad vēl nesapratu, ka to var atrast tikai divatā. Jāņos esmu satikusi arī savu likteni. Jāņu aizlieguma laikā, kad valdošai varai bija tik lielas bailes no šiem latviskajiem svētkiem, pēc lielisko Jāņu sarīkošanas Lielvircavā apmēram 2000 cilvēkiem, kur varēja likt lietā visas uzkrātās zināšanas, vairāki folkloristi nonācām buržuāzisko nacionālistu godā.

Kādos Jāņos pie Kangaru kalniem mēs, piecas pilnbriedā ziedošas sievas — jaunākai no mums bija 40 gadu — nolēmām izmēģināt raganās skriešanu. Kailas gājām peldēties un viļāties rasā. Baltus palagus vilkām pār labības laukiem, lai sakrātu valgo burvju šķidrumu. Cik jauki bija būt rasas meitiņām! To nelielo labumu jau gribējām pieburt tikai sev — smukumu, bagātību, labu ražu dārzos, bet jaunākajai no mums martā atskrēja puika.

Latviešu folkloras krātuvē lielākie svētki pēc ziemas un vasaras saulgriežiem vienmēr bijušas dzimšanas dienu svinības marta nogalē: Arturam Ozolam, Almai Ancelānei, Harijam Sūnam, turpat jau arī Jānim Albertam Jansonam. Kur vēl Teodors Zeiferts, Antons Birkerts (pēc vecā stila), Henrijs Visendorfs, Ernests Brastiņš, vēl arī Aspazija, Janis Jansons–Brauns, Aleksejs Apīnis. Kas vieno šos radošos cilvēkus? Viņi visi ir īstākie Jāņubērni.

Latviešu tauta pastāvēs, kamēr dzīva būs latviešu valoda un dziesma, kamēr tās abas tiks lietā liktas, vispirms jau Jāņos. Neguliet, neguliet!