Latvijas sūtniecības Londonā 1921. gada 27. janvārī nosūtīta apsveikuma telegramma ārlietu ministram Z.A. Meierovicam sakarā ar Latvijas de iure atzīšanu

Telegramma Latvijas sūtniecībai Londonā ar paziņojumu, ka Dānija atzinusi Latviju de iure, ko 1921. gada 5.februārī sūtījis Latvijas Republikas pārstāvis Kopenhāgenā

Mēs visi zinām, cik nozīmīga diena Latvijai ir 18.novembris. Tā ir mūsu valstiskuma proklamēšanas diena. Ne mazāka nozīme valsts vēsturē ir arī 26.janvārim, kas ir Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas diena. Katra valsts spējīga pastāvēt un attīstīties tikai tad, ja tā kļūst par starptautisko attiecību subjektu. Latvija par tādu kļuva 1921.gada 26.janvārī, kad to de iure atzina tā laika vadošās valstis – Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija u.c. Par godu šim ievērojamajam notikumam 26.janvāris Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika noteikts kā svinama diena. Arī mūsdienās Latvijā cenšas ievērot šo tradīciju. Ārlietu ministrija ik gadu rīko svinīgus pasākumus šīs dienas atcerei.
Latvijas ceļš līdz pilnīgai diplomātiskajai atzīšanai nebija pārāk ilgs un sarežģīts. Jau Pirmā pasaules kara beigās Antantes valstis dažādu apsvērumu dēļ atbalstīja Latvijas un arī pārējo Baltijas tautu neatkarības centienus, cerēdamas tādējādi veicināt savas pretinieces Vācijas novājināšanu un drīzāku sakāvi.
Lielbritānija atzina Latvijas valstiskumu de facto (bez pilna apjoma diplomātisko attiecību nodibināšanas) 1918.gada 23.oktobrī, vēl pirms oficiālas neatkarības proklamēšanas. Latvijas pārstāvim Zigfrīdam Annam Meierovicam šo lēmumu paziņoja britu ārlietu ministrs Arturs Džeims Balfūrs. Dažas dienas vēlāk, 11.novembrī, pēc Z.A.Meierovica lūguma A.Dž. Balfūrs oficiālā vēstulē rakstiski apliecināja neatkarības atzīšanas faktu, uzsverot, ka viņa valsts dod pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālajai padomei kā latviešu tautas leģitīmai pārstāvei. Tas jau bija liels topošās valsts diplomātijas panākums, bet tā vēl nebija pilna apjoma Latvijas neatkarības atzīšana.
Latviešu politiķi cīņā par valstiskuma ātrāku atzīšanu neizslēdza arī Vācijas faktoru. 1918.gada 19.oktobrī Miķelis Valters un Edvards Traubergs iesniedza Vācijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam dokumentu, kurā uzsvēra latviešu tautas apņēmību panākt savas valsts neatkarības drīzāku atzīšanu. Bet Vācijā novembrī sākās revolūcija, un tā no monarhijas kļuva par republiku. Mainījās valdība, un princis Maksimiliāns nepaguva atbildēt uz latviešu iesniegto dokumentu. Jaunā Vācijas valdība parakstīja Kompjeņas pamieru un izstājās no kara. Vācija apņēmās izvest savu karaspēku no okupētajām teritorijām Eiropas austrumos, tai skaitā no Latvijas, kad Antantes valstis to uzskatīs par nepieciešamu.
Britu vēsturnieks Dž. Haidens uzskata, ka tieši revolūcija Vācijā un Kompjeņas pamiers, kā arī Rietumu valstu atbalsts veicināja Latvijas valsts ātrāku izveidošanos. Vācija pakāpeniski atteicās no Baltijas aneksijas plāniem. Tās jaunā austrumu politika atzina latviešu un igauņu tiesības uz pašnoteikšanos. Kārļa Ulmaņa valdība 1918.gada 25.novembrī no Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga saņēma dokumentu, kas apliecināja provizorisku Latvijas valstiskuma atzīšanu.
Latvijas panākumi sava valstiskuma nostiprināšanā 1918. gada nogalē viesa cerības, ka drīzumā varētu notikt tās pilna apjoma starptautiska (de iure) atzīšana. Bet tas diemžēl nenotika tik drīz, jo Antantes valstis Parīzes Miera konferencē sāka realizēt pretrunīgu politiku. Piemēram, Anglija, kas iepriekš bija atzinusi Latviju de facto, kopā ar Franciju un ASV 1919.gada pavasarī sāka runāt par Baltijas zemju piederību Krievijas impērijai. Tika aizstāvēta vienotas Krievijas ideja, uzsverot, ka jautājums par Latvijas un citu Baltijas valstu neatkarību jāizlemj pēc boļševiku gāšanas sasauktajai Satversmes sapulcei. Tā bija būtiska atkāpšanās no iepriekš deklarētā tautu pašnoteikšanās principa.
Speciālās Baltijas komisijas vadītājs Parīzes konferencē Esmē Hovards 1919.gada maijā Z.A. Meierovicam lika saprast, ka Latvijas valdībai būs jāsamierinās ar Antantes valstu iepriekš doto pagaidu atzīšanu. Kā pamatarguments šādai politikai tika minēts krievu pretboļševistisko spēku (admirāļa Kolčaka valdība) stingrā nostāja pret Latvijas neatkarību. E.Hovards gan pieļāva, ka nākotnē situācija varētu arī mainīties. Latvijas pārstāvji konferencē Jānis Čakste, Jānis Seskis, Zigfrīds Anna Meierovics nenolaida rokas un cīnījās pret šādu pieeju, iesniedzot Antantes valstu valdībām 34 labi argumentētus dokumentus.
Parīzes Miera konferencē Latvijai vēl neizdevās panākt sava valstiskuma pilnīgu starptautisku atzīšanu, jo Rietumi to cieši saistīja ar Krievijas jautājuma risinājumu. Anglija, kas nevēlējās, lai Baltijā nostiprinātos Krievija un Vācija, vairāk vai mazāk simpatizēja šo tautu neatkarības centieniem. Savukārt Francija un ASV šo valstu neatkarību uzlūkoja ar skepsi, vairāk paužot labvēlību vienotai Krievijai. Visu to bez šaubām bija grūti savienot ar šo valstu līderu iepriekš deklarētajiem tautu pašnoteikšanās principiem pēc Pirmā pasaules kara.
Zināmas pozitīvas izmaiņas atsevišķu Rietumu lielvalstu attieksmē pret Latvijas valstiskumu iezīmējās 1919.gada nogalē, īpaši pēc bermontiādes sakāves. Latvijas pozīciju nostiprināšanos sekmēja arī boļševiku spēku sakāve un Sarkanās armijas padzīšana no mūsu valsts. Drīz vien padomju Krievija parakstīja pamieru ar Latviju. Šajā laikā mūsu valstiskumu de facto jau bija atzinušas vairākas valstis.
Arī 1920.gada pirmajā pusē Latvija guva jaunus panākumus cīņā par savu starptautisku atzīšanu. Rīgā šajā laikā darbojās jau 16 dažāda veida ārvalstu pārstāvniecības: britu politiskā un militārā misija, Itālijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas sūtniecības, kā arī Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citu valstu konsulāti. Latvijai šajā laikā bija pārstāvniecības 17 valstīs: Lielbritānijā,

Plakāti Rīgas ielās sakarā ar Latvijas de iure atzīšanu. Rīga, 1921.gada 27. janvāris. Foto M. Lapiņš	Demonstrācijas Rīgas ielās sakarā ar Latvijas de iure atzīšanu. Rīga, 1921. gada 30. janvāris. Foto V. Rīdzenieks

ASV, Francijā, Itālijā, Šveicē, Polijā, Lietuvā, Somijā, Igaunijā u.c.
Kaut arī 1920.gads Latvijai vēl neatnesa plašu starptautisku juridisko atzīšanu, lūzums Rietumu valstu attieksmē pret mūsu valsti bija pamanāms. To veicināja lieliniecisko spēku uzvara Krievijā (Kolčaka, Deņikina, Vranģeļa armiju sakāve), kā arī pašas Latvijas panākumi attiecību veidošanā ar citām valstīm. 15.jūlijā tika parakstīts līgums par attiecību atjaunošanu ar Vāciju. Tas izbeidza formālo karastāvokli starp abām valstīm un iezīmēja Latvijas de iure atzīšanu. 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, kurā tā bez ierunām atzina Latvijas neatkarību, patstāvību un suverenitāti. Krievija atteicās no visām pretenzijām uz Latvijas teritoriju.
1920.gada nogalē Rietumu valstīm zuda cerības uz vecās Krievijas impērijas atjaunošanas iespējamību. Padomju Krievijas pastāvēšana bija realitāte. Tas sekmēja labvēlīgas izmaiņas līdz šim skeptiskajā Francijas politikā pret Baltijas valstīm. 29.decembrī tā izsūtīja visām Antantes valstīm notas ar ierosinājumu atzīt Latviju un Igauniju de iure. Ļoti pozitīva nostāja bija arī Itālijai. Tās ārlietu ministrs Karlo Sforca paziņoja, ka gatavs uzņemties iniciatīvu šo valstu pilnīgas atzīšanas jautājumā. Itālijas labvēlīgās attieksmes pamatā bija vairāki nosacījumi: pirmkārt, tai nebija nekādu ekonomisku un politisku interešu atbalstīt vienotās Krievijas ideju, otrkārt, Itālija bija neapmierināta ar Versaļas sistēmu un Anglijas un Francijas ieņemto nostāju vairākos pēckara izkārtojuma jautājumos. Īstenojot atšķirīgāku politiku pret Baltijas valstu problēmu, Itālija centās stiprināt savas pozīcijas.
Jaunajā situācijā 1921.gada 26.janvārī Antantes Augstākā padome piecu valstu – Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas – sastāvā vienbalsīgi bez jebkādiem papildu nosacījumiem vai ierobežojumiem atzina Latviju un Igauniju de iure. Pieņemtais lēmums bija ļoti svarīgs Latvijai. Tas ievadīja mūsu valsts plašu starptautisko atzīšanu. Drīz vien arī Polija, Somija, Vācija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija un citas valstis pilnā apjomā atzina Latvijas Republiku. Lai noietu ceļu līdz 26.janvāra lēmumam, Latvijas diplomātijai vajadzēja nedaudz vairāk nekā divus gadus. Izņēmums bija vienīgi ASV. Tā aizkavējās ar Latvijas atzīšanu, jo prezidents Vudro Vilsons turpināja turēties pie vienotās un nedalāmās Krievijas fikcijas. ASV tikai pēc jauna prezidenta Vorena Dž. Hardinga ievēlēšanas mainīja savu politiku un 1922.gada 28.jūlijā atzina Latviju.
Latvijas valstiskuma starptautiska atkal atzīšana 1990.–1991.gadā arī bija pakāpenisks process. Tas, tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara, vispirms sākās ar mūsu valdības de facto atzīšanu, turpinājās ar Baltijas jautājuma internacionalizēšanu un tā iekļaušanu starptautisko forumu dienaskārtībā un noslēdzās ar pilna apjoma diplomātisko attiecību de iure nodibināšanu ar lielu daļu pasaules valstu ļoti īsā laika posmā pēc 1991.gada augusta puča neveiksmes. Latvija, cīnoties par savu starptautisku atzīšanu, atsaucās uz 20.gs. divdesmito gadu precedentu un uzsvēra, ka, neraugoties uz padomju okupācijas piecdesmit gadiem, mūsu valstiskums juridiski visu šo laiku bija pastāvējis, kaut arī nebijām pilntiesīgs starptautisko attiecību subjekts.