ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas diplomātu biogrāfiskā vārdnīca. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.01.2004., Nr. 9 https://www.vestnesis.lv/ta/id/83252
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Latvijas diplomātu biogrāfiskā
vārdnīca
Laikā, kad viena no mūsu valsts prioritātēm
neapšaubāmi ir ārpolitika, interesenti saņēmuši biogrāfisku vārdnīcu “Latvijas
ārlietu dienesta darbinieki 1918 – 1991”. Grāmatu sastādījuši vēstures doktori
Ēriks Jēkabsons un Valters Ščerbinskis, un tā ietilpst izdevumu sērijā “Latvija
starptautiskajās attiecībās” (pirmā grāmata – “Dokumenti par Latvijas valsts
starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem.
1918–1998” – iznāca 1999.gadā).
Jaunās publikācijas ievadā koncentrēti, bet pirmo reizi vēstures literatūrā izklāstīta Latvijas ārlietu resora izveidošana un darbība vairāk nekā 70 gadu garumā. Darbs šajā laukā pēc valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī bija jāsāk pilnīgi tukšā vietā, jo ne cariskās Krievijas, ne Kerenska Pagaidu valdības diplomātijā cittautiešiem vietas nebija. Neraugoties uz to, pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) vadībā jau 1920.gadā bija nodibinātas un sekmīgi funkcionēja četras ārlietu resora struktūrvienības – vispārējais departaments, ekonomiski konsulārais departaments, informācijas departaments un juriskonsultācija – ar vairāk nekā 140 darbiniekiem. Kā vienu, tā otru skaits līdzekļu taupības nolūkā gan pakāpeniski samazinājās, turpretim darba apjoms palielinājās, ar ko gan diplomāti, gan tehniskais personāls godam tika galā.
Latvijas starptautiskie sakari kopumā attīstījās sekmīgi. Pietiekami sacīt, ka 1925.gada sākumā, kad jauno valsti bija atzinuši de iure visi, kas to uzskatīja par vajadzīgu, un mazā latvju zeme bija uzņemta globālajā Tautu Savienībā, Latviju ārzemēs reprezentēja jau 88 pārstāvniecības: 10 sūtniecības, 4 karjeras ģenerālkonsulāti, 2 goda ģenerālkonsulāti, 8 karjeras konsulāti utt. Pēc gada pārstāvniecību skaits sasniedza jau 124. Tas bija ievērojami mazāk nekā daudzām citām valstīm, teikts grāmatā, “taču pietiekoši, lai efektīvi aizstāvētu valsts un tās pilsoņu intereses ārpus Latvijas”.
Biogrāfiskajā vārdnīcā ietvertas 330 Latvijas ārlietu resora darbinieku – ministru, viņu biedru, Ārlietu ministrijas un ārzemju pārstāvniecību darbinieku, kā arī kara aģentu (militāro atašeju) un atsevišķu goda konsulu biogrāfijas. Īsāk sakot, ar Zigfrīdu Meierovicu un Vilhelmu Munteru sākot un ar desmitiem, tā teikt, ierindas atašeju un konsulārajiem aģentiem beidzot. Ziņas par latviešu diplomātiem, kas iegūtas rūpīgā pētniecības darbā arhīvos, bibliotēkās un citos vēstures avotos, ir patiešām vispusīgas: ne tikai parastie dzīves gājuma dati, bet arī sabiedriskā un politiskā darbība cariskajā Krievijā un Latvijas Republikā, piedalīšanās karadarbībā, mūža gaitas pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā utt. Īpašu uzmanību, protams, pievēršot dienestam Ārlietu ministrijā. Fiksēti arī ārlietu darbinieku saņemtie dažādie apbalvojumi. Dzīves apraksti beidzas ar izmantoto avotu norādēm, plaši lietojot saīsinājumus un, ja ir, to varoņu grāmatu un brošūru atzīmēšanu. Biogrāfijas papildina lī dzīgos izdevumos neierasta novitāte – citāti no diplomātiskās un dienesta sarakstes, privāta rakstura dokumentiem un atmiņām, kas komentē vai paskaidro dzīves stāstā teikto. Tas ir diezgan slidens ceļš, kas, izraugoties šo ilustratīvo materiālu, var novest arī pie zināma subjektīvisma. Šķiet, ka Ē.Jēkabsonam un V.Ščerbinskim izdevies izvairīties no tā.
Iepriekš teiktā ilustrācijas labad tikai divi piemēri no gandrīz pusceturtā simta CV. Kā mēdz rakstīt mūsdienās, viens pozitīvs un viens negatīvs.
Neatkarīgās Latvijas pēdējā ārlietu ministra biogrāfija sākās tā: “Munters Gothards Vilhelms Nikolajs (Munter Gotthard Wilhelm Nikolai; 1898–1967), ārlietu ministrs. Dz. 25.jūl. Rīgā tirgotāja ģimenē; tēvs Karls Nikolajs, māte – Karolīna Auguste Ulrika (dz. Kleina). Vācietis.”
Stop! Tātad nepārprotami – vācietis. Nevis, kā līdz šim parasti rakstīja, šo rindu autoru ieskaitot, pusvācietis un pusigaunis.
Kā zināms, pa trīs lāgi (1926 V-XII; 1931 III-XII; 1934 III-1936 IV) ārlietu ministra portfelis bija Kārļa Ulmaņa (1877–1942) rokās. Tāpēc apskatāmajā grāmatā ir apjomīgs raksts par viņu. Diemžēl K.Ulmaņa valstsvīra ceļa sākums tajā nepareizi datēts ar 1918.gada 18.novembri, kad viņš Tautas padomes sēdē esot ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Patiesībā tas notika iepriekšējā dienā Tautas padomes konstituēšanās sēdē. Varētu teikt: nu kas tur viena diena. Bet šoreiz tas nav sīkums, jo runa ir par visnotaļ principiālu jautājumu.
Biogrāfisko vārdnīcu bagātina septiņi pielikumi. No tiem sevišķi gribas uzteikt trešo pielikumu “Latvijas diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs, 1918–1991” un ceturto pielikumu “Latvijas konsulārie pārstāvji ārvalstīs, 1918–1991”, kuri sniedz konkrētu vārdisku, hronoloģisku un ģeogrāfisku informāciju par latviešu diplomātu plašo darbības amplitūdu starpkaru periodā un pat pēc suverenitātes zaudēšanas. Tie mudina turpmāk sīkāk izpētīt Latvijas pārstāvniecību veikumu dažādās valstīs. Turpināt darbu, ko teicami uzsākuši aplūkotā krājuma sastādītāji, projekta vadītāji un daudzie palīgi.
Latvijas ārlietu darbinieku biogrāfijas, kā grāmatas ievadā raksta ārlietu ministre Sandra Kalniete, ir stāsts arī par mūsu valsts “veidošanu, atzīšanu, okupācijas gadiem un neatkarības atgūšanu”. Šī vārdnīca ir “atzinība un pateicība ārlietu darbiniekiem”. Tas būs vērtīgs papildinājums Latvijas historiogrāfijai. Īpaši tāpēc, ka ievērojama daļa biogrāfiskā materiāla tiek publicēta pirmoreiz.
 1989.gada 15.–16.maijs. Latvijas ārlietu dienesta darbinieku sanāksme Vašingtonā (ASV). No kreisās: V.Kreicbergs, Ā.Šilde, A.Dinbergs, E.Dēliņš, A.Jerumanis, J.Lūsis Foto: no grāmatas “Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918–1991” |
Jaunās publikācijas ievadā koncentrēti, bet pirmo reizi vēstures literatūrā izklāstīta Latvijas ārlietu resora izveidošana un darbība vairāk nekā 70 gadu garumā. Darbs šajā laukā pēc valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī bija jāsāk pilnīgi tukšā vietā, jo ne cariskās Krievijas, ne Kerenska Pagaidu valdības diplomātijā cittautiešiem vietas nebija. Neraugoties uz to, pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) vadībā jau 1920.gadā bija nodibinātas un sekmīgi funkcionēja četras ārlietu resora struktūrvienības – vispārējais departaments, ekonomiski konsulārais departaments, informācijas departaments un juriskonsultācija – ar vairāk nekā 140 darbiniekiem. Kā vienu, tā otru skaits līdzekļu taupības nolūkā gan pakāpeniski samazinājās, turpretim darba apjoms palielinājās, ar ko gan diplomāti, gan tehniskais personāls godam tika galā.
Latvijas starptautiskie sakari kopumā attīstījās sekmīgi. Pietiekami sacīt, ka 1925.gada sākumā, kad jauno valsti bija atzinuši de iure visi, kas to uzskatīja par vajadzīgu, un mazā latvju zeme bija uzņemta globālajā Tautu Savienībā, Latviju ārzemēs reprezentēja jau 88 pārstāvniecības: 10 sūtniecības, 4 karjeras ģenerālkonsulāti, 2 goda ģenerālkonsulāti, 8 karjeras konsulāti utt. Pēc gada pārstāvniecību skaits sasniedza jau 124. Tas bija ievērojami mazāk nekā daudzām citām valstīm, teikts grāmatā, “taču pietiekoši, lai efektīvi aizstāvētu valsts un tās pilsoņu intereses ārpus Latvijas”.
Biogrāfiskajā vārdnīcā ietvertas 330 Latvijas ārlietu resora darbinieku – ministru, viņu biedru, Ārlietu ministrijas un ārzemju pārstāvniecību darbinieku, kā arī kara aģentu (militāro atašeju) un atsevišķu goda konsulu biogrāfijas. Īsāk sakot, ar Zigfrīdu Meierovicu un Vilhelmu Munteru sākot un ar desmitiem, tā teikt, ierindas atašeju un konsulārajiem aģentiem beidzot. Ziņas par latviešu diplomātiem, kas iegūtas rūpīgā pētniecības darbā arhīvos, bibliotēkās un citos vēstures avotos, ir patiešām vispusīgas: ne tikai parastie dzīves gājuma dati, bet arī sabiedriskā un politiskā darbība cariskajā Krievijā un Latvijas Republikā, piedalīšanās karadarbībā, mūža gaitas pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā utt. Īpašu uzmanību, protams, pievēršot dienestam Ārlietu ministrijā. Fiksēti arī ārlietu darbinieku saņemtie dažādie apbalvojumi. Dzīves apraksti beidzas ar izmantoto avotu norādēm, plaši lietojot saīsinājumus un, ja ir, to varoņu grāmatu un brošūru atzīmēšanu. Biogrāfijas papildina lī dzīgos izdevumos neierasta novitāte – citāti no diplomātiskās un dienesta sarakstes, privāta rakstura dokumentiem un atmiņām, kas komentē vai paskaidro dzīves stāstā teikto. Tas ir diezgan slidens ceļš, kas, izraugoties šo ilustratīvo materiālu, var novest arī pie zināma subjektīvisma. Šķiet, ka Ē.Jēkabsonam un V.Ščerbinskim izdevies izvairīties no tā.
Iepriekš teiktā ilustrācijas labad tikai divi piemēri no gandrīz pusceturtā simta CV. Kā mēdz rakstīt mūsdienās, viens pozitīvs un viens negatīvs.
Neatkarīgās Latvijas pēdējā ārlietu ministra biogrāfija sākās tā: “Munters Gothards Vilhelms Nikolajs (Munter Gotthard Wilhelm Nikolai; 1898–1967), ārlietu ministrs. Dz. 25.jūl. Rīgā tirgotāja ģimenē; tēvs Karls Nikolajs, māte – Karolīna Auguste Ulrika (dz. Kleina). Vācietis.”
Stop! Tātad nepārprotami – vācietis. Nevis, kā līdz šim parasti rakstīja, šo rindu autoru ieskaitot, pusvācietis un pusigaunis.
Kā zināms, pa trīs lāgi (1926 V-XII; 1931 III-XII; 1934 III-1936 IV) ārlietu ministra portfelis bija Kārļa Ulmaņa (1877–1942) rokās. Tāpēc apskatāmajā grāmatā ir apjomīgs raksts par viņu. Diemžēl K.Ulmaņa valstsvīra ceļa sākums tajā nepareizi datēts ar 1918.gada 18.novembri, kad viņš Tautas padomes sēdē esot ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Patiesībā tas notika iepriekšējā dienā Tautas padomes konstituēšanās sēdē. Varētu teikt: nu kas tur viena diena. Bet šoreiz tas nav sīkums, jo runa ir par visnotaļ principiālu jautājumu.
Biogrāfisko vārdnīcu bagātina septiņi pielikumi. No tiem sevišķi gribas uzteikt trešo pielikumu “Latvijas diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs, 1918–1991” un ceturto pielikumu “Latvijas konsulārie pārstāvji ārvalstīs, 1918–1991”, kuri sniedz konkrētu vārdisku, hronoloģisku un ģeogrāfisku informāciju par latviešu diplomātu plašo darbības amplitūdu starpkaru periodā un pat pēc suverenitātes zaudēšanas. Tie mudina turpmāk sīkāk izpētīt Latvijas pārstāvniecību veikumu dažādās valstīs. Turpināt darbu, ko teicami uzsākuši aplūkotā krājuma sastādītāji, projekta vadītāji un daudzie palīgi.
Latvijas ārlietu darbinieku biogrāfijas, kā grāmatas ievadā raksta ārlietu ministre Sandra Kalniete, ir stāsts arī par mūsu valsts “veidošanu, atzīšanu, okupācijas gadiem un neatkarības atgūšanu”. Šī vārdnīca ir “atzinība un pateicība ārlietu darbiniekiem”. Tas būs vērtīgs papildinājums Latvijas historiogrāfijai. Īpaši tāpēc, ka ievērojama daļa biogrāfiskā materiāla tiek publicēta pirmoreiz.
Prof. Dr.habil.hist.
Rihards Treijs
Lappusi sagatavoja Jānis Ūdris, “LV”, janis.udris@vestnesis.lv