Grāmatas vāks un Gunāra Pieša autogrāfs no titullapas

Popularitāti iemantojušas latviešu filmu programmas, kam ik mēneša otrajā un trešajā ceturtdienā tiek atvēlēta kinoteātra “Rīga” Jaunā zāle. Vakar, 15.janvārī, skatītājus aicināja Lielā zāle, jo šī bija kinorežisora Gunāra Pieša lielā diena.
No mākslas filmu pūra tika parādīta 1981. gadā uzņemtā filma “Laikmetu griežos”, viena no tām, kuras titros rakstīts: scenārija autors un režisors Gunārs Piesis. Kā literāro pamatu izmantojot Andreja Upīša romānus “Pirmā nakts” un “Kunga pātaga”, viņš šo filmu veidoja kopā ar operatoru Mārtiņu Kleinu un mākslinieci Ievu Romānovu. Jaunajai māksliniecei tā bija tikai otrā filma, un viņa šo sadarbību ar ļoti prasīgo un jau pieredzējušo režisoru labi atceras: “Vēsturisko materiālu studējām nopietni, izrakām bibliotēkās grāmatu kalnus, meklējām filmēšanas vietas – sētas muižas. Šī vietu meklēšana man bija Latvijas iepazīšana. Braukājām nedēļām ilgi gan pa Latviju, gan Igauniju. Pēc šī brauciena mēs uztaisījām katalogu – uz lielām kartona lapām salīmējām redzēto vietu, piļu un muižu attēlus. Tas bija liels un labs darbs. Gunārs visu centās izdarīt enciklopēdiski, visam piegāja ļoti nopietni.”
“Latvijas kino leģenda” tā ir apgāda “Antēra” iedibinātā sērija, un tajā neapšaubāmi iederas arī stāsts par Gunāru Piesi. Vakar svinīgi tika atvērta tikko no spiestuves saņemtā grāmata “Talantīgs. Interesants. Kašķīgs”. To sarakstījusi žurnāliste Dzidra Sondore, kuru ar grāmatas varoni vieno bērnu dienas latviešu bēgļu nometnē Kstiņinas sādžā.
“Mēs ar Gunāru nepiederējām pie bagāto ģimenēm, kas saņēma tā saucamo specpajoku – papildus pārtikas devu. Gunārs dzīvoja vienā istabiņā ar saviem vecvecākiem un mātes māsu. Es – ar tēvu un māti.(..) Reiz, ejot uz skolu, Gunārs sāka prātot – uz kuru pusi varētu būt Slobodska, kur trimdas gadus pavadīja Rainis un Aspazija. Mēs pārējie – otrās un trešās klases skolēni – labi ja zinājām, ka ir tāds Rainis, un varējām noskaitīt kādu dzejolīti, ko Latvijā bijām mācījušies. (..) Ar mācībām sākumā gāja grūti, nezinājām krievu valodu, juka krievu un latviešu burti. Taču liels bija prieks, ka varējām uzrakstīt cits citam zīmīti latviešu valodā, ko ne skolotāja, ne citi skolēni nesaprata. Katrā klasē bija ne vairāk par diviem trim latviešiem.”
Ceļavārdus grāmatai Vija Artmane raksta: “Man sāp, ka reizēm neizpratu viņu un pat iedomāties nevarēju viņa personīgās dzīves vientulību. Cik mēs savā aizņemtībā esam neuzmanīgi pret citiem.”
Autore centusies tikties ar cilvēkiem, kas pazinuši Gunāru vaigā, kopā ar viņu strādājuši un piedalījušies viņa izcilo mākslas darbu radīšanā. Diemžēl laikabiedru atmiņas no gadu atstatuma ne vienmēr ir pietiekami spilgtas un konkrētas, tāpēc grāmatas tapšanas gaitā izmantoti raksti no grāmatām, žurnāliem un avīzēm.
Grāmata nav tikai par Gunāru Piesi un viņa darbu kinomākslā. Tā ir arī par viņa līdzcilvēkiem, par laikmetu, kurā šai neparastajai personībai bija jādzīvo un jāstrādā.

aina.rozeniece@vestnesis.lv