Rakstnieks un viņa brāļi

Rakstnieks Roalds Dobrovenskis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Roalds Dobrovenskis, Krievijā dzimis rakstnieks, jau gadsimta ceturksni dzīvo Latvijā. Sociāli aktīvs un ieinteresēts valstī notiekošajos procesos arī plašākā kontekstā, ir Valsts valodas komisijas loceklis. Sarunā par mūsu sabiedrībā šodien notiekošo, pieminot latviešiem būtiskas lietas, viņš gandrīz vienmēr saka “mēs”, “mums”, “mūsu”.

– Jūs kā reti kurš redzat mūsu sabiedrību no abām pusēm: orientējaties gan tās krievvalodīgajā, gan latviskajā telpā. Ko, jūsuprāt, Latvijas sabiedrībai nesīs šis gads, kad valsts stājas gan Eiropas Savienībā, gan NATO?
– Man šķiet, ka mūs nākotnē gaida pārmaiņas, kuras ne sabiedrība, ne katrs atsevišķi vēl pilnībā neapzināmies. Tādu pārmaiņu nav bijis ļoti sen, un šķiet, ka tas mainīs pilnīgi visu, varbūt gan ne uzreiz. Mani uztrauc tas, ka mums nav stratēģiskas domāšanas ne “augšas”, ne citos slāņos. Mēs lāpām caurumus, dzīvojam šodienai un ļoti maz domājam par nākotni, par to, kā mēs sastapsim šīs pārmaiņas. Pat latvieši vēl pilnībā nesaprot, ka nāks pilnīgi jauna atbildība par savu tautu, savu valodu. Tāda kopīga sistēma, kopīga darbība Eiropas mērogā gribot negribot nozīmē daudz kā nonivelēšanu, pielīdzināšanu vispārējiem standartiem. Tas ir neizbēgami. Un ir jāsāk domāt, kā to nepieļaut, jo tā ir mūsu atbildība visu paaudžu priekšā – to, kas bija, un to, kas būs. Nebūs viegli, un savu identitāti saglabāt var tikai ar kultūras, zinātnes un izglītības palīdzību. Tas, ka kultūra un zinātne pie mums visu laiku ir tādā lūdzēja, pat ubaga loma, visbīstamāk ir nevis kultūrai un zinātnei, bet gan valstij, es pat teiktu – nācijai. Ir vajadzīgs jauns pagrieziens domāšanā un plānos.
Otrais – attiecības starp latviešiem un nelatviešiem. Vai Latvija ir nacionāla valsts? Jā. Vai Latvija ir daudznacionāla valsts? Jā. Un es teiktu, ka nelatviešiem ir sava atbildība pret valsti, bet latviešiem tā ir lielāka, viņi atbild par visiem. No latviešu nācijas nākotnes viedokļa ir svarīgi atrast tādu attiecību variantu, kurš būtu labs visiem. Un šo sadalījumu – viņi ir slikti, bet mēs labi – ir pēdējais laiks izbeigt abām pusēm. Nesen es biju Krievu drāmas teātrī un klausījos, kā Ieva Akuratere dzied krievu romances. Man ļoti gribas ticēt, ka tā ir zīme. Ieva ir Latvijas neatkarības un latviskuma iemiesojums, un tas, ka viņa šo soli spērusi, ir simboliski un ļoti svarīgi. Viņa pateica, ka tautība nav sociāla diagnoze.
Mūsu atšķirības ir realitāte. Bet latviešiem jāzina, ka krievu kultūras turpinājums un eksistēšana šeit Latvijā nav nekāds drauds latviešu tautai. Draudi ir, ja nav nekādas kultūras un valodas, kad cilvēki ir bez sejas un atbildības.
– Kā jūs šajā kontekstā vērtējat integrācijas procesu?
– Tas ir vairāk pasludināts, nekā eksistē. Arī te vajadzīgs pagrieziens vispirms jau apziņā. Šī intervija ir domāta latviešiem, bet es gribētu, lai arī katrs polis vai krievs saprastu, ka šī zeme nekad nebūs citāda un ar citādu tautu un tāpēc jāmeklē saprašanās un draudzība savā starpā.
– Vai nedaudz vairāk par 50% latviešu vispār var integrēt gandrīz tikpat cittautiešu?
– 20. gadsimta sākumā Latvijas teritorijā bija 64% latviešu, un tas netraucēja izveidot savu valsti. Tagad, cik zinu, viņu ir 58%, latviešu skaits turpina augt. Bet tāpat kā toreiz tā ir un būs multinacionāla valsts, un arī kultūrai jābūt tādai. Tas nav drauds, bet gan bagātība.
– Tātad, pareizi vadot procesus, iespējams izbēgt no divkopienu valsts veidošanas?
– Tieši tā. Visas cerības es lieku uz jauniem cilvēkiem, kuriem jau tagad ir vieglāk sarunāties un saprasties. Mana vecuma ļaudīs ir daudz kas saglabājies no veciem pārpratumiem un pārestībām. Pašreizējām domstarpībām Eiropas Savienībā (ES) nav nākotnes, un nevaram arī gaidīt, ka viss pats no sevis nokārtosies.
– Kā jūs vērtējat ažiotāžu, kas pašreiz radusies saistībā ar mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām pamatā latviešu valodā?
– Es arī Valsts valodas komisijā kolēģiem teicu, ka tomēr jāuzklausa arī otra puse. Šai sakarībā man ļoti patīk igauņi, kas patiešām visur ir mums priekšā. Ekonomikā, izglītībā un citur. Par šo pašu reformu viņi pateica: darīsim to mazdrusciņ vēlāk. Problēmas ir tās pašas: skolotāji nav tai gatavi. Arī vecāki un bērni. Talantīgam bērnam nebūtu grūti mācīties fiziku vai ķīmiju latviešu valodā. Bet no talantiem vien neviena sabiedrība nesastāv, un būs daudz, pat tūkstošiem bērnu, kuri nevarēs apgūt šīs zināšanas citā valodā, pagaidām nevarēs. Tiem bērniem, kas tagad no bērnudārza vai no pirmās klases sāk runāt latviski, šādu problēmu nebūs. To man teica arī kādas Jelgavas skolas direktors: dodiet mums vēl trīs četrus gadus. Es nepiekrītu tiem, kas saka – tur nav nekādu grūtību, tikai politiskas spekulācijas. Daudzi vecāki un bērni ir satraukti un baidās no šīs reformas.
– Ir vēl kāds jautājums, šķiet, gan pacelts tīri politisku motīvu dēļ: visiem pedagogiem jābūt pilsoņiem.
– Tas ir jauns profesiju aizliegums, – pilnīgas muļķības, jo ES mēs iesim pilnīgi pretējā virzienā. Tas tikai rada lieku spriedzi sabiedrībā, tāpat kā tie nacionālboļševiki ar ministrijas durvju dedzināšanu. Vai viņi ar to palīdzēja skolu problēmu risināšanai? Nedomāju vis.
– Nopietna problēma ir divu informācijas telpu pastāvēšana Latvijā, prese un citi plašsaziņas līdzekļi dažādi atspoguļo un interpretē notikumus. Tas ir kā ķīlis starp sabiedrības daļām. Kāpēc tā ir izveidojies?
– Prese tomēr atspoguļo to, kas notiek dzīvē. Ņemsim par piemēru to pašu valodas reformu: nevajadzētu būt tā, ka latviešu valoda ir saistīta ar kaut kādām soda naudām, ar nepatikšanām, uzspiešanu. Vajag meklēt līdzekļus, lai tā būtu pievilcīga un prestiža lieta. Tas ir pilnīgi iespējams. Bet šo ceļu vajag iet no abām pusēm. Es tomēr teiktu, ka no latviešu puses vajadzētu mazāk ksenofobijas vispār un rusofobijas jo sevišķi. Kādu laiku to varēja dzirdēt pat no valdības un parlamentāriešiem. To visu dzird un lasa Krievijā, un tā mēs daudz ko zaudējam, arī ekonomiski. Latvijai ir grandiozas priekšrocības, tai skaitā ģeogrāfiskais stāvoklis, ne mazāk nozīmīgs par derīgajiem izrakteņiem. Mums vajadzētu meklēt saprašanos ar kaimiņu, kurš mums vienmēr būs līdzās.
– Vai jums nešķiet, ka bieži vien Krievijas negatīvie izteikumi un nevēlēšanās sadarboties valdību līmenī ir politiski motivēti un nereti arī nekonstruktīvi?
– Tieši tā, tur notiek tas pats. Bet mēs redzam tikai to, ko dara viņi, un neredzam to, ko darām paši. Esam daudz darījuši, lai attiecības būtu sliktas. Manuprāt, vienmēr ir labāk, ja mūsu vaina ir mazāka nekā otras strīda puses vaina. Laikam šai ziņā esam diezgan vienlīdzīgi.
– Latvijā pazīstamākais jūsu darbs, šķiet, ir “Rainis un viņa brāļi”. Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši Raini?
– Sakumā rakstīju romānus par krievu komponistiem Musorgski un Borodinu. Rīgā šīs grāmatas iznāca attiecīgi 95 000 un 60 000 lielā metienā, ko visu izpirka. Pēc tam man bija pienākums dot kaut ko zemei, kas mani laipni pieņēmusi, un biogrāfiski romāni man ir tuvi. Pārliecinājos, ka Rainis ir cilvēks, kurš visvairāk darījis, lai būtu tāda nācija – latvieši.
– Rainis savos darbos, īpaši dramaturģijā, ir izcēlis tādas cilvēciskas vērtības kā pašaizliedzība, piedošana, upurēšanās citu cilvēku labā. Vai šodienas sabiedrībā, ko mēdz saukt arī par patērētāju sabiedrību, šīs vērtības vairs ir aktuālas?
– Tas ir sarežģīti. Man šķiet, ja kādam piedod, viņš ir vainīgs. Taču šis apzīmējums jālieto piesardzīgi, jo sevišķi tad, ja to attiecinām uz tautām. Ir, kas saka: ļaunajā Oktobra revolūcijā vainīgi latvieši. Citur vainīgi krievi vai ķīnieši. Taču tā nav, visur piedalījušās dažādas tautas un bijuši dažādi apstākļi. Par citam vērtībām… Esmu kristietis un domāju, ka tādu ir daudz, un šīs vērtības, 2000 gadu vecas, joprojām ir spēkā. Galvenais ir nemeklēt vainu citos. Cilvēks nav ne ļauns, ne labs, viņš ir lauks, kurā cīnās labais ar ļauno. Ir tādi svētie kā māte Terēze un Asīzes Francisks, bet vairākums nespēj tādi būt. Jāskatās uz sevi, ko tu pats vari izdarīt labuma labā, un tad varbūt arī cits rīkosies tāpat.
Par patērētājiem. Mēs nevaram no ES paņemt tikai labo un visu slikto atstāt viņiem. Biežāk jādomā, kādēļ mēs esam nākuši šai pasaulē. Nevar būt, ka tikai tādēļ, lai paēstu, padzertu un brauktu lepnā mašīnā. Kad nomira Imanuels Kants, viņam piederēja tikai pāris uzvalku un kreklu, bet viņš bija bagātākais cilvēks pasaulē -- visdziļāk domāja, visasāk redzēja, vispirmāk atklāja. Jādomā taču par dzīves jēgu, tātad arī par garīgumu, piedošanu, mīlestību.

– Vai jūs redzat kādas vērtības, kas svarīgas mūsdienu sabiedrībai kopumā?
– Kristietība, bet ne tikai tā. Mēs visi esam cilvēki, tas ir mūsu kopsaucējs, un mums ir kopīgas rūpes un mērķi. Ticiet man, ES latvieši, ukraiņi, krievi jutīsies savā starpā tuvāki nekā ar iebraucējiem. Un iebraucēji būs, kad labklājība augs. Starp citu, man liekas, ka Repšes kunga Jaungada runu daudzi nepareizi saprata: viņš nezīmēja tādu idillisku gleznu, ka tagad visiem būtu jādodas uz laukiem. Viņš runāja par to, ka zemi vajag vienmērīgi apdzīvot, un tas ir stratēģiski pareizi. Cilvēks var dzīvot laukos un vadīt lielu firmu, strādāt ar datoru. Protams, tam visam nepieciešama infrastruktūra. Starp citu, piemēram, ASV cilvēki tā dzīvo.
Gribu uzsvērt, ka mums ļoti vajadzīgs vēl viens grandiozs pagrieziens – pievēršanās sociālajiem jautājumiem. Līdz šim visi solījumi šajā ziņā bija lēta demagoģija pirms vēlēšanām. Neviena valdība to patiešām nav likusi pirmajā vietā. Rezultātā mēs būsim visnabadzīgākie starp jaunajām Eiropas valstīm. Katrā zemē jau ir ubagi, margināli, kas negrib strādāt un iekļauties sabiedrībā. Bet pie mums 60% ir ļoti nabadzīgi un nebūt ne margināli. Vienā pašā Rīgā 40 000 iedzīvotāju ar bailēm gaida izlikšanu, kad namsaimnieks pacels īres maksu, jo viņi vienkārši nespēs samaksāt. Lietuvā un Igaunijā tā nav, arī Maskavā ne. Maskavā visi pensionāri brauc visos transportlīdzekļos par velti. Man jautās: kur tam ņemt līdzekļus? Atvainojiet, tas ir prioritātes jautājums. Biju Portugālē, Lisabonā. Par ES naudu tur ir izvērsta grandioza dzīvokļu celtniecība, bet ar tautas labklājību joprojām lielas problēmas; kaimiņzemē Spānijā, kā izskatās, tieši par cilvēkiem rūpējas vairāk, un tas ir cits pagrieziens. Latvijā ir vajadzīga nacionāla mēroga “prāta vētra”, kurā jāiesaista visi, sākot no vecāko klašu skolēniem līdz akadēmiķiem. Ir jāizstrādā modelis, pēc kura tautas labklājība, normāla dzīve būtu izdevīga arī valstij.
– Vai “Jaunais laiks” jums šai ziņā nevieš cerību?
– Pagaidām šeit vairāk runāts, nekā darīts, bet ir pirmie soļi vajadzīgajā virzienā. Palīdzība mātēm ar bērniem, mazāko pensiju palielināšana... Pašreiz starpība starp cilvēka pensiju, kurš godīgi nostrādājis 30 – 40 gadus, un augstākajām algām ir simtiem reižu liela, tā nav nekur. Ja mēs uzņemsim šo sociālo virzienu, ES mūs sapratīs. Un šo jautājumu risināšanā mums ir jāsauc atpakaļ inteliģence, kas ir nobīdīta un arī nogājusi malā.
– Vai zinātnes un kultūras loma valstī ir mazinājusies?
– Es tā neteiktu. Neviena ideja nerodas ārpus zinātnes un kultūras. Bet tas, ka tam piešķirtas viszemākās vietas prioritāšu vidū… Jāsaprot, ka mūsu mazā valsts nespēj ieņemt kaut cik ievērojamu vietu ES fiziski, bet tā to spēj garīgi, ar zinātni, ar kultūru, ar gudru specializāciju.
– Pašlaik visvairāk pirktās grāmatas ir dažādi padomi un sabiedrībā pazīstamu cilvēku biogrāfijas. Kāpēc?
– Tas ir normāli. Padomi ir vajadzīgi jebkurā nozarē. Biogrāfiski romāni ir interesanti tāpēc, ka neviens izdomājums nespēj pārspēt īsto dzīvi. Kļūst arvien grūtāk izdomāt ko jaunu. Savukārt detektīvi – tie ir atpūtai, izklaidei.
– Kādreiz uzskatīja, ka literatūra iespaido sabiedrisko domu.
– Tas tā bija, bet toreiz bija cita situācija. Varu gan teikt, ka latviešu valodu ir izglābusi latviešu literatūra un teātris. Toreiz, kad dzeju krājumus izdeva 30 000 eksemplāros un momentā izpirka, valoda bija briesmās un meklēja izeju. Tagad valoda ir daudz drošākā stāvoklī. Padomju laika literārus darbus lasīja īstas dzīvošanas vietā, jo nebija gandrīz nekādu izvēles iespēju. Tagad dzīve ir pilnīgāka un literatūra tajā ieņem mazāku vietu. Cita lieta, ka īsta literatūra, īsta māksla nav domāta visiem. To dod visiem, bet ne visi to ņem pretī.
– Vai grāmata nezaudēs savu lomu šajā televīzijas un interneta laikmetā?
– Nē, televīzija taču neizspieda kino. Internetā ir pieejama literatūra, un tā tiek lasīta. Galvenais, lai būtu viss pieejams. Par to runāja Repše – lai arī laukos būtu pieejama informācija. Un katrs paņems to, ko viņš gribēs un būs spējīgs ņemt. Plauktos grāmatu kļūs mazāk, bet literatūras loma joprojām būs liela: tā ir teātra un kino pamatā, arī mūzika ir cieši saistīta ar to – operas, pat popmūzika neiztiek bez tekstiem.
– Vai Nacionālā bibliotēka jāceļ?
– Esmu par to, jo tā būs gan kultūras centrs, gan simbols. Varbūt bija labāki risinājumi, bet arī šis ir labs.
– Jūs strādājat pie apjomīga romāna par dāņu princi Magnusu, mazpazīstamu potenciālajam lasītajam. Kāpēc šāda izvēle?
– Esmu jau stāstījis, ka manas mammas senčos bija Magnusi; bet tas tikai pamodināja interesi. Šis princis bija pirmais un vienīgais Livonijas karalis. Vācu materiālus šai grāmatai trīs gadus, arī internetā. Latvijas vēsture neaprobežojas tikai ar 20 gadiem pirms kara: viss, kas ir bijis ar šo zemi, ar tās visām paaudzēm, ir Latvijas biogrāfija, un vēsturiskā atmiņa nav lieka greznība – tā katrai zemei ir vajadzīga kā ēst.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv