Ceļavējš uz turību – lauku tūrisms

2. Katrs meklē savu recepti

Laukos visnotaļ nepieciešama tūrisma sezonas pagarināšana. Atbilstoši apstākļiem ir iespējas ziemas periodā atrast papildu nodarbes – medību organizēšana, zemledus makšķernieku izmitināšana, sniega tīrīšana Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Pētījuma sākumu lasiet 14.janvāra “LV” Nr.6, B daļā, B6.lpp.

Dažādu saimniecisko nodarbju sajūgums

Tā kā tradicionālā tūrisma sezona Latvijā ir visai īsa un viesu uzņemšana lauciniekiem lielākoties nebūs pamatnodarbošanās, nepieciešams, lai lauku tūrisma objekta apsaimniekotājs vienlaikus no tūrisma brīvajā sezonā būtu nodrošināts ar darbu un atbilstošu ienākumu vai nu pašu saimniecībā, vai kādā citā tautsaimniecības sektorā. Tā būtu pamatprasība, ieguldot lauku tūrisma attīstībā pašu uzkrātos vai aizņemtos līdzekļus. Ne vienmēr varēs pelnīties tikai ar tūrismu, to noteic laika apstākļi – mums ir īsas vasaras un arī īstas ziemas nav.
Saimnieciskā pieredze liecina, ka būtiska stabilitāte investīciju atdevei lauku tūrismā ir tajās saimniecībās, kur vismaz viens ģimenes loceklis strādā labi atalgotā un pastāvīgā darbā kādā tuvējās apkārtnes privātajā uzņēmumā vai arī ir nodarbināts pašvaldības vai valsts iestādē. Lauku tūrismā sekmes gūst arī pietiekami labi materiāli nodrošināti vecuma pensionāri. Šāds stabils saimniekošanas modelis samērā izplatīts ir daudzās Eiropas Savienības (ES) valstīs.
Laukos visnotaļ nepieciešama tūrisma sezonas pagarināšana. Tas var palētināt šo uzņēmējdarbību un sekmēt investīciju atmaksāšanos. Atbilstoši apstākļiem ir iespējas ziemas periodā atrast papildu nodarbes – medību organizēšana pašmāju medniekiem un ārvalstniekiem, sniega tīrīšana no ceļiem un grants kliedēšana, kurināmā sagāde gada vajadzībām, neliela koksnes pārstrāde, iekštelpu rekonstrukcija un paplašināšana, amatniecība, saimniekošanas plānu un projektu sagatavošana un virzīšana gan par pašu līdzekļiem, gan piesaistot līdzfinansējumu no ES fondiem un nacionālā atbalsta kredītlīnijām.
Stabilitāti tūrisma pakalpojumu sniegšanā var gūt, ja saimniecība blakus tūrismam un lauksaimniecībai nodarbojas vēl ar mežizstrādi, kokmateriālu apstrādi un lietkoksnes daļēju ieguldīšanu kā investīcijām savas tūrisma saimniecības attīstībā.
Piemēram, Somijā 95 procenti lauku saimniecību vienlaikus nodarbojas arī ar mežizstrādi. Taču bez šīm divām nozarēm netiek noniecināti arī citi uzņēmējdarbības veidi. Lauku saimniecības visvairāk pelna ar dažādiem pakalpojumiem (mašīnu iznomāšanu, transporta piedāvājumu, ceļu tīrīšanu u.c.). Otrs populārākais alternatīvās saimniekošanas veids ir saistīts ar enerģijas ražošanu (skaidu un skaidu brikešu, biodegvielas, kūdras u.c. ieguve). Trešā lielākā grupa pelnās ar tūrismu un atpūtas pasākumu organizēšanu. Salīdzinoši mazāk saimniecību pievērsušās lauksaimniecības produkcijas pārstrādei, kokmateriāliem, amatniecībai un tirdzniecībai.
Nopietna nodarbe var būt arī Latvijas mednieku un ārvalstu mednieku apkalpošana. Katra pavadītā diena ārzemniekam izmaksā vidēji 70 latu. Tā kā viesmednieki visbiežāk uz Latviju brauc uz 5–7 dienām un ceļš, piemēram, no Vācijas uz Latviju un atpakaļ izmaksā aptuveni 250–300 latu, kopumā vienam viesmedniekam medības izmaksā 2000–2500 latu, turklāt lielākā daļa šīs naudas paliek Latvijā. Taču mūsu valstī vēlama saskaņotāka medību koordinācija. Piemēram, Igaunijā tas viss notiek krietni mērķtiecīgāk, tāpēc kaimiņos viesmednieku ir daudzkārt vairāk nekā pie mums.

Autoceļi un ieceļošanas elastīgums

Būtisks tūrisma (kā vietējo, tā ārvalstu tūristu) attīstības priekšnoteikums – labi attīstīta kopējā transporta infrastruktūra. Pagaidām lauku rajonos ir daudz sliktu ceļu, nepietiekami attīstīti telekomunikāciju pakalpojumi, trūkst tūrisma informācijas zīmju. Lai attīstītu lauku tūrismu, mērķtiecīgi jāsakārto lauku autoceļi.
Vajadzētu sākt ar trūkstošo posmu noasfaltēšanu, lai ar tāda veida autoceļiem apļveidīgi un nepārtraukti aptvertu visas nomaļāko rajonu teritorijas. šim nolūkam nepieciešamā finansējuma palielinājums var būt divējāds. Pirmkārt, palielinot līdzekļus no valsts budžeta, jo akcīzes nodokļa maksa par naftas produktiem nepārtraukti pieaug. Otrkārt, piesaistot vietējo autoceļu rekonstrukcijas darbos arī Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļus (līdzīgi kā Via Baltica autoceļa sakārtošanā).
Savukārt pašvaldībām vispirms jāsekmē labāku ceļu iekārtošana uz tūrisma objektiem un pie aktīviem uzņēmējiem. Ir nepievilcīgi, ja līdz augstas klases lauku tūrisma uzņēmumiem jābrauc cauri pagastiem, kur ir neizbraucami ceļi.
Arī pašām tūrisma saimniecībām un pašvaldībām vairāk jāsagatavo projekti savu pievedceļu noasfaltēšanai līdz valsts nozīmes un rajona nozīmes jau noasfaltētajiem autoceļiem, izmantojot SAPARD un ES fondu finansiālo atbalstu.
Jāveicina Hanzas autoceļa izbūve, lai sekmētu lielāku autotūristu pieplūdumu no Vācijas un citām Rietumeiropas valstīm. Jādomā arī par kempinga laukumu ierīkošanu (vāciešiem patīk ceļot ar kempinga vagoniņiem). Hanzas autoceļš ietu no Sanktpēterburgas cauri Tartu pilsētai un pievienotos Vidzemes šosejai Alūksnes rajona teritorijā, tālāk virzoties gar Rīgu un Jelgavu, cauri Elejai uz Šauļiem un Tauraģi, tālāk ritot cauri Kaļiņingradas apgabalam pa Polijas ziemeļu daļu (šķērsojot Baltijas jūras piekrastes rajonus) uz Vāciju (tajā skaitā uz Hamburgu). Tas būtiski varētu paplašināt kempingu tīklu ar laukumiem teltīm, karavānām – dzīvojamām piekabēm un atpūtas mājiņām, parasti ūdeņu tuvumā, jo šādu tūrisma veidu ir visai iecienījuši Vācijas un citu Rietumeiropas valstu iedzīvotāji.
Pagaidām ārvalstu tūristu ērtībām sekmīgi attīstīts vienīgi diezgan dārgais aviācijas transports. Nepietiekami tiek nodrošināta tūristu ierašanās pa jūru un dzelzceļu. Krietni aizkavēta ir pasažieru jūras transporta attīstība. Latvijai nav tiešas dzelzceļa satiksmes ar Viduseiropu un Rietumeiropu.
Vienlaikus jāliberalizē robežšķērsošanas politika ar Krieviju, jāvienkāršo vīzu iegūšana lauku tūrisma objektu (vispirms Latgales reģionā) apmeklētājiem no Sanktpēterburgas un vispār no Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstīm. Diemžēl Latvijas valdība, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, nav īpaši sekmējusi kvalitatīvu tūrisma uzņēmējdarbību ar Krieviju. Lietuvu apmeklē sešas reizes vairāk krievu ceļotāju un Igauniju – pusotru reizi vairāk nekā Latviju. Laikietilpīga ir robežu šķērsošana un sarežģītas tūrisma formalitātes NVS valstu pilsoņiem, nav vienotas Baltijas valstu vīzu telpas. Pasaules pieredze liecina, ka valstīs, kur tiek ieviesta iebraukšanas ierobežošana un ir sarežģīta ārzemnieku atrašanās noteikumu politika, ievērojami samazinās tūrisma nozares ienākumi.
Nopietna uzmanība jāpievērš lauku tūrisma pakalpojumu cenām. Tās Latvijā daudzviet jau pārsniedz Eiropas līmeni, salīdzinot līdzīgu pakalpojumu tarifus. Piemēram, par gultu un brokastīm personai Latvijā jāšķiras no 9,5 latiem, Vācijā – no 9,25, bet Austrijā – tikai no 8,85 latiem. Savukārt uzturēšanās brīvdienu viesu namā Rietumeiropā ir gandrīz uz pusi lētāka – attiecīgi 10,60 un 5,35 un 6,60 lati.
“Lauku ceļotāja” katalogā 2003.gadam norādītās cenas liecina, ka tās pakāpeniski vēl pieaug – gan par nakšņošanu un brokastīm vienai personai, gan par atsevišķu brīvdienu māju īri. Te zināma ietekme ir arī tam, ka Latvijā vispār preču un pakalpojumu cenas ir augstākas salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. To vairākkārt apliecinājuši “Financial Times” un citu biznesa laikrakstu apsekojumi.
Jūnijā, jūlijā un augustā, t.i., trijos mēnešos, tiek uzņemti 68 procenti no kopējā tūristu skaita. Ja tam pamatā ir objektīvi nosacījumi (nepastāvīgie un neprognozējamie Latvijas laika apstākļi un citi iemesli), tad būtu lietderīgi tūrisma pakalpojumu sniedzējiem dažādot savu saimniecisko darbību, domājot par darba laika racionālu izmantošanu arī gada pārējos deviņos mēnešos. Jo vairāk jāņem vērā, ka galvenie lauku tūrisma pakalpojumu saņēmēji tomēr ir Latvijas iedzīvotāji (ap 80 procentu) ar visai zemu pirktspēju. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik īss ir viena tūrista apmeklēto dienu skaits lauku tūrisma objektā (tikai 1–2 dienas), nevis kaut puse no atvaļinājuma laika.

Dr. habil oec. Arnis Kalniņš