Kā jau 7.janvārī “Latvijas Vēstnesis” ziņoja, ar šā gada 1.janvāri spēku zaudē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma norma, kura garantēja valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sanatorijās, veselības, sociālās aprūpes un citos rehabilitācijas centros noteiktām iedzīvotāju grupām. Piemēram, personām, kas nestrādā un saņem tikai valsts pensiju vai tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Vakar labklājības ministre Dagnija Staķe paudusi apņēmību gādāt papildu finansējumu rehabilitācijai no valsts budžeta līdzekļiem un rūpēties par to racionālu izmantošanu.
Ministre uzsvērusi:
“Esmu apņēmības pilna atgūt sociālās rehabilitācijas nodrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem, jo tā ir ļoti būtiska, lai palīdzētu cilvēkam atgūt tās iemaņas un iemācīties sevi aprūpēt pēc kādas smagi pārciestas slimības.”
Turpmāk sociālās rehabilitācijas pakalpojumi jāsaņem cilvēkam nevis pēc sociālās grupas piederības, bet gan atbilstoši viņa funkcionālajiem traucējumiem. Tieši šo un citus jautājumus sociālās rehabilitācijas nodrošināšanā šodien tikšanās laikā pārrunāja labklājības ministre un rehabilitācijas iestāžu vadītāji.
Kā informēja Labklājības ministrijas (LM) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Vineta Bērziņa, tikšanās laikā ar rehabilitācijas iestāžu vadītājiem ministre vienojās, ka līdz nākamajai tikšanās reizei LM un rehabilitācijas centru vadītāji sagatavos iespējamos kritērijus, pēc kuriem cilvēks varētu saņemt sociālo rehabilitāciju.
D.Staķe uzdeva Sociālajam palīdzības fondam (SPF) veikt revīziju rindai uz sociālo rehabilitāciju, lai novērtētu, vai rindā esošajam cilvēkam tiešām nepieciešama sociālā vai medicīniskā rehabilitācija, vai arī viņš nav tiesīgs saņemt rehabilitācijas pakalpojumus.
V.Bērziņa informēja, ka SPF izveidotās revīzijas komisijas ārsti eksperti un sociālie darbinieki jau pārbaudījuši 7000 cilvēku dokumentāciju, no kuriem 18% ir nepieciešama sociālā rehabilitācija, bet pārējiem jāsaņem medicīniskā rehabilitācija. Līdz mēneša beigām plānots izskatīt visu rindā uz sociālo rehabilitāciju esošo cilvēku dokumentāciju. Pavisam ir 23 000 personu.
LM skaidroja, ka sociālā rehabilitācija nav medicīniskā rehabilitācija. Sociālā rehabilitācija ir tādi pakalpojumi, kas vērsti uz cilvēka sociālo funkcionējošo spēju atjaunošanu, lai nodrošinātu viņa integrāciju sabiedrībā, piemēram, spēju apģērbties un paēst.
To, ka cilvēkam nav nepieciešama tikai sociālā rehabilitācija, bet gan viņš vēlas saņemt medicīnisko rehabilitāciju, apliecināja fakts, ka LM bija spiesta pieprasījuma trūkuma dēļ likvidēt Sociālās aprūpes centrā “Ezerkrasti” sniegtos sociālos rehabilitācijas pakalpojumus. Šajā centrā tika sniegta tikai sociālā rehabilitācija.
V.Bērziņa minēja, ka LM pagājušajā gada vasarā bija sagatavojusi koncepcijas projektu par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu par valsts budžeta līdzekļiem attīstību. Tā īstenošanai būtu nepieciešami papildus 4 miljoni latu gadā. Tā kā ministrijai nebija iespējams rast šos papildu līdzekļus, koncepcijas projekts tālāk apspriešanai netika virzīts.