Ar šā gada 1.janvāri spēku zaudē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma norma, kura garantēja valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās (sanatorijās, veselības centros, rehabilitācijas centros, sociālās aprūpes centros, kur sociālās rehabilitācijas kurss tika veikts stacionārā režīmā) noteiktām iedzīvotāju grupām – personām, kuras nestrādā un saņem tikai valsts pensiju vai tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Tātad šo sociālās rehabilitācijas pakalpojuma veidu, kas galvenokārt tika realizēts kā sanatoriju uzturzīmju apmaksa, par valsts līdzekļiem vairs nesaņems pensionāri, invalīdi un politiski represētās personas. Tam par iemeslu ir arī valdības noteiktais taupības režīms, kura dēļ Labklājības ministrija (LM) bija spiesta par 6,2 miljoniem latu samazināt sociālo budžetu un pārskatīt prioritāri finansējamos pasākumus. Tā kā tika izlemts palielināt sociālā nodrošinājuma pabalstus un minimālās pensijas, līdzekļu sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem stacionāros atsevišķām iedzīvotāju grupām vairs neatlika. Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem, līdz šim gada laikā šis pakalpojums sniegts aptuveni 5000 cilvēkiem un no valsts budžeta prasījis aptuveni 600 000 latu.
Lai pilnībā likvidētu rindu uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, būtu nepieciešami aptuveni 3 miljoni latu, lēš Labklājības ministrija. Pēc informācijas, kas apkopota pašvaldību sociālajos dienestos, rindā pašlaik ir pāri par 20 000 cilvēku.
Taču, kā skaidroja LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietniece Daina Podziņa, situācija nebūt nav vienkārša. Visbiežāk cilvēkiem, kas ir iestājušies rindā uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu, papildus vajadzīga arī medicīniskā rehabilitācija vai galvenokārt šis rehabilitācijas veids. Sociālā rehabilitācija nenozīmē tikai veselības uzlabošanu, kā tas bieži tiek saprasts, tas ir pasākumu kopums sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanai un uzlabošanai, kas nodrošina sociālā statusa atgūšanu un integrēšanos sabiedrībā, piemēram, cilvēks pēc smagas slimības vai invaliditātes iegūšanas mācās paēst, apģērbties utt. Kā uzsvēra D.Podziņa, līdzšinējā situācija, kad likumdošana deva tiesības uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijās, galvenokārt vadoties pēc personas piederības pie kādas no sociālajām grupām, nevis pēc konkrētas nepieciešamības, nebija īsti normāla. Tāpēc arī tapis priekšlikums revidēt rindu uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem un sociālajiem dienestiem kopā ar ģimenes ārstiem izvērtēt, kuriem cilvēkiem patiešām vajadzīgs tieši šis pakalpojums, kuriem – medicīniskā rehabilitācija. Pieredze liecina, ka cilvēki, kam likumdošana līdz šim deva tiesības saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās, maksimāli izmantoja šīs tiesības un bieži vien iestājās rindā no jauna tūlīt pēc viena rehabilitācijas kursa saņemšanas. Zinot Latvijas pensionāru un invalīdu skaitu, nav grūti aprēķināt, ka reizi divos gados tikai nelielam skaitam pie šīm sociālajām grupām piederošo personu bija iespējams pretendēt uz valsts apmaksātu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sociālās rehabilitācijas iestādēs, “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja D.Podziņa. Visbiežāk kā sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek noformēti nosūtījumi uz dažādām veselības aprūpes institūcijām, kur cilvēks saņem arī visdažādākos veselības uzlabošanas pasākumus, piemēram, masāžas un terapijas kursus. Turklāt šis pakalpojums nav lēts – vismaz 8 līdz 9 lati dienā, skaidroja LM ierēdne.
Lai gan sociālās rehabilitācijas pakalpojumu organizēšanā vēl pastāv daudz līdz galam neatrisinātu jautājumu, Labklājības ministrija tomēr apzinās, ka tā ir cilvēkiem ļoti nepieciešama. „Tāpēc esmu cieši nolēmusi lūgt Zaļo un Zemnieku savienības frakciju, diskutējot par 2004.gada valsts budžeta grozījumiem, atbalstīt papildu līdzekļu piešķiršanu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai sociālās rehabilitācijas iestādēs,” informācijā presei norādījusi labklājības ministre Dagnija Staķe. LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietniece D.Podziņa, atbildot uz jautājumu, cik lielu summu ministrija plāno pieprasīt budžeta grozījumos, teica, ka sasniegums būtu jau pērnā gada finansējuma līmeņa nodrošinājums, kas bija aptuveni 600 000 latu.

Liena Pilsētniece, “LV”

“Sociālās rehabilitācijas pakalpojums ir pasākumu kopums sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanai vai uzlabošanai, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un tas ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā”