• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par baltu piederības zīmēm Kuršu kāpās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.2003., Nr. 183 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82549

Paraksts pārbaudīts

Vēl šajā numurā

30.12.2003., Nr. 183

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par baltu piederības zīmēm Kuršu kāpās

Dr.habil.philol. Sigma Ankrava:

Identitāte teorijā un praksē

Identitātes jautājumi cilvēku nodarbinājuši, kopš viņš sevi sācis apzināties kā indivīdu. ‘Kas tu esi?’ bija rakstīts sanskrita valodā uz senās Indijas tempļu ieejām. ‘Kas tu esi?’ ir reizē viens no visvieglāk un visgrūtāk atbildamiem jautājumiem. Teorijā identitātes problēma pirmām kārtām šķiet piederīga psiholoģijas, sociālās antropoloģijas vai filozofijas jomai.

Praksē katram indivīdam šī sevis apzināšanās funkcija jāveic pašam. To var izdarīt mutvārdu formā, rakstiski vai lietojot noteiktu zīmju kodu. Šis zīmju kods, kas salīdzinājumā ar lingvistiski saturīgo ir universālāks, glabā vissenāko informāciju par identitāti vēl pirms rakstu zīmju un rakstītā vārda parādīšanās. Tieši šādu nozīmi pētnieki piešķīruši piederības jeb identificēšanas zīmogiem, kādus ļaudis lietojuši senajās Harapas un Mohendžo Daro civilizācijās Indas upes ielejā daudzus tūkstošus gadus pirms āriešu/indoeiropiešu cilšu ienākšanas. Pastāv uzskats, ka feniķiešu rakstu zīmes, ko uzskata par vissenākajām rakstu zīmēm un kas vēl joprojām nav atšifrētas, izveidojušās uz šo piederības jeb identifikācijas zīmogos lietoto simbolu pamata.

Viduslaikos identitātes jautājumi īpaši nenodarbināja ļaužu prātus, cilvēks drīzāk tika uzskatīts par instrumentu augstākas varas rokās, tāpēc pat radoša personība palika anonīma. Situācija mainījās renesansē, kad cilvēks tika pasludināts par visu lietu mēru un radās stiprās personības kults. Identitātes problēma īpaši tika akcentēta Apgaismības laikmetā. Viens no domātājiem, kas visskaidrāk formulējis identitātes problēmu, ir rīdzinieks Johans Gotlībs Herders. Viņš identitātes problēmu izvērš plašāk, runājot par atsevišķu tautu identitāti un tās identitātes kritērijiem. Savos darbos “Stimmen der Voelker in Liedern” (Tautu balsis dziesmās) un “Ideen zur Philosopie der Geschichte der Menschheit” (Idejas cilvēces vēstures skatījumā), viņš uzdod jautājumu: “Ko nozīmē piederēt tai vai citai nācijai?” Šim jautājumam no mazliet atšķirīga aspekta tajā pašā laikā pievērsies arī Georgs Vilhelms Fridrihs Hēgelis savā “Phenomenologie der Geistes” (gara fenomenoloģija). Divdesmitajā gadsimtā šo domātāju atziņas no morālfilozofijas viedokļa ir izvērtējis Isaija Berlins savās slavenajās esejās par brīvību.

Atsaucoties uz J.G. Herdera izteikumiem, I. Berlins raksta: ja par kādu saka, ka viņš ir vācietis, tad nevis tāpēc, ka, piedzimstot Vācijas teritorijā un klimatā, šis cilvēks būtu iemantojis kādas fiziskas vai fizioloģiskas īpašības, kas viņu padarītu līdzīgu citiem indivīdiem, ko mēs apzīmējam ar vārdu ‘vācieši’, bet gan tāpēc, ka šis cilvēks ‘jūtas piederīgs vāciešiem’, ka ‘viņš jūtas kā vācietis’, jo viņam patīk vācu dzīvesveids, vācu alus dzeršana, vācu likumdošana utt. Vācu dziesmas aizskar viņa dvēseles stīgas, un viņa sirds saviļņojas, redzot paceļamies Vācijas karogu… Kas tad ir tā kopīgā īpašība, kas kādu padara par vācieti? J. G. Herders to nosauc par piederību kādai noteiktai indivīdu grupai. Turklāt, runājot par indivīdu, mēs parasti varam izskaidrot viņa rīcības motīvus, sakot, ka viņš rīkojas tā, jo ‘grib tā rīkoties’. Turpretim, jautājot, kāpēc veselas ļaužu grupas tā rīkojas (piemēram, ēd ar karotēm vai ar pirkstiem), atbilde ir daudz sarežģītāka, garāka un iesniedzas vēsturiskos ekskursos.

I. Berlins norāda, ka tādi jēdzieni kā, piemēram, ‘tautas griba’ ir tīrākā mitoloģija. Runājot par lielāku vai mazāku ļaužu grupu uzvedības un domāšanas modeļiem, mums jāatzīst mitoloģiskā jeb iracionālā domāšanas veida nozīme. Tā arī identitātes jautājumos ienāk mitoloģija. Iracionālais daudz vairāk un biežāk iespaido mūsdienu cilvēka dzīvi, nekā mēs to apzināmies.

Mūsu nelielā pētnieku grupa, ko vada profesore Janīna Kursīte, Kuršu kāpā pavadīja piecas dienas. Šajā laikā, runājoties ar ļaudīm, uzklausot viņu stāstījumus, mums bieži nācās saskarties ar iracionālo.

 

Ziņas par kuršu kāpu

Kuršu kāpa ir unikāls baltu cilšu — prūšu (galvenokārt sambu) un kuršu kultūras piemineklis. Baltu ciltis šo vietu ir apdzīvojušas jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, tomēr rakstos tā pirmoreiz šķiet minēta 9. gadsimtā sacerētajā vikinga Inglinga sāgā. Sambi un kurši krituši par upuriem Ceturtajam krusta karam, kas tika pasludināts pret ķeceriem Eiropā 13. gadsimta sākumā, kaut gan ir ziņas, ka daži sambi vēl bijuši sastopami 17. gadsimta sākumā, turpretim kurši jau tajā laikā bijuši izkauti vai asimilēti. Bēgdami no dzimtbūšanas, kas kļuva pilnīgi nepanesama sakarā ar visas Latvijas teritorijas pievienošanu Krievijas impērijai, 17. gadsimta beigās un 18. gadsimta sākumā uz Kuršu kāpu devās daudzi kurzemnieki, kurus pēc tradīcijas nosauca par kuršiem, kaut gan ar iepriekšējiem Kuršu kāpas kuršiem viņiem kopīgi bija tikai stipri attāli senči. Kurzemnieki sev aiznesa līdzi kursenieku valodu, kurā runāja līdz 20. gadsimta vidum, kaut gan liela daļa no viņiem tika pārvācota. Daži kursenieku valodā runājoši cilvēki Kuršu kāpas Lietuvas daļā sastopami vēl šodien. Bet tādu ir maz. Mēs satikām vienu.

 

Tikai pēckara paaudzes

Krievijas pusē, ko tagad apdzīvo daudzu etnosu pārstāvji, mums neizdevās atrast nevienu cilvēku, kas tajā vietā būtu dzīvojis jau pirms kara, kā, piemēram, bijušajā Rasītē (vāc. Rossiten), tagadējā Ribačijā ar aptuveni 2000 iedzīvotājiem. Te pārstāvētas astoņpadsmit tautības. Visi ir jaunatnācēji, kam lielākoties nav īsta priekšstata par saviem priekšgājējiem. Vissenākā Ribačijas iedzīvotāja tur mīt no 1946. gada. Agrākos iedzīvotājus, ar kuriem kopā dzīvojusi un strādājusi divus gadus, viņa atceras kā ‘vāciešus’, kas 1948. gada ziemas sākumā tikuši deportēti uz Vāciju. Tagadējiem Rasītes iedzīvotājiem ir stipri mītiskoti priekšstati par kāpas agrākiem iemītniekiem. Ļaudis par kuršiem dzirdējuši gan bija, bet viņu priekšstatos tie parasti nesaistījās ne ar vienu zināmu etnosu, daži izteica pieņēmumu, ka tie ir tie paši vācieši. Tāpat, jautāti par prūšiem, ļaudis parasti atbildēja, ka ‘tie bijuši senie cilvēki, kas te dzīvojuši’ un viens paskaidroja sīkāk: “Tie bija senie krievi, viena no senkrievu ciltīm, jo vārds ‘prusi’ cēlies no vārdiem ‘po russki’”.

Tomēr vietām Kuršu kāpas agrāko gadsimtu iedzīvotāju atstātās identitātes zīmes runā uz tagadnes cilvēkiem vēl skaidrā un labi saklausāmā balsī. Kaut gan dažreiz šī balss jau palikusi bez skaņas — tā ir veco toponīmu izzušana, bet dažkārt apzināta iznīdēšana, kā tas noticis ar ūdeņu nosaukumiem. Jāatzīmē, ka vērojama zināma sistēma jaunu vārdu došanā vietām: braucot pa veco un vienīgo šoseju, kas stiepjas pāri visai Kuršu kāpai (un agrāk bija taisnākais ceļš no Rietumeiropas uz Pēterburgu), tagad Krievijas daļā var redzēt apdzīvotas vietas, kuru nosaukumi tapuši nesen. Te minami tādi zoonīmi kā Čaika, Oļeņje, Ļebeģa un citi, vairāki nosaukumi, kas atvasināti no botānikas jomas (Ļesnoje; Sosnovo — atrodas klaju lauku vidū, bez jel vienas priedes tuvumā). Fantāzijai izsīkstot, ticis radīts tāds vietas nosaukums kā Bezimjanka (bezvārda). Apdzīvotās vietas ar senāko vēsturi tagad grūti sazīmēt zem jaunajiem, maz izsakošajiem nosaukumiem, kādu krieviski runājošajā areālā ir tūkstošiem. (Jautājums par jaunradīto vietu nosaukumu bezpersoniskumu savulaik tika lieliski apspēlēts padomju dramaturģijā E. Rjazanova lugā un vēlāk arī filmā “Reiz Jaungada naktī”.) Šādi masveidīgi jaunveidoti vārdi būtībā nekā neizsaka un dezorientē cilvēku vidē un pasaulē vispār. Ne velti Āfrikas masaju ciltis, kas angļu – būru kara laikā no ierastajām vietām tika pārvietotas uz jaunām, līdzi paņēma vecos kalnu, līdzenumu un ūdeņu nosaukumus. Jaunos kalnus, lejas un ūdeņus viņi nosauca sev pierastos un pazīstamos vārdos, lai justos kā mājās un varētu orientēties vidē. Acīmredzot Kuršu kāpas senie ūdeņu un vietu nosaukumi jaunatnācējiem likuši justies neomulīgi, tāpēc tikuši nomainīti uz “bezpersonīgiem”, bet visuresošā padomju cilvēka ausij pierastākiem nosaukumiem.

 

Pazīšanas zīmes

Iebraucējam no Baltijas teritorijas Kuršu kāpā pirmām kārtām pazīstama un līdzīga šķiet dārzu kultūra. Vietām vēl saglabājusies baltiem raksturīgā mājokļa sapludināšana ar vidi, nevis tā izcelšana uz vides fona, kas dziļākā būtībā ir arī cilvēka harmoniska iekļaušanās dabā un tās procesos. Koka mājas ir nekrāsotas, laika gaitā ieguvušas pelēcīgi brūnu nokrāsu. Mājokļu kultūra daudzās etniskās tradīcijās ir pilnīgi atšķirīga. Piemēram, ukraiņi savas mājas no ārpuses balsina vai katru gadu, tā izceļot to tīrību un sakārtotību uz apkārtējās dabas fona, poļi dažkārt mājas apglezno utt. Arī Kuršu kāpā var redzēt krāsotas mājas. Kuršu kāpā visbiežāk mājas ir krāsotas jūrmalniekiem raksturīgās krāsās — baltas ar zilām logu un durvju ailēm. Kokgriezumi tāpat ir nokrāsoti zili. Tomēr arī zilais tonis Lietuvas pusē un Krievijas pusē ir atšķirīgi — lietuviešiem tas ir jūrmalnieku tumši zilais, Krievijas pusē — no Tuvo Austrumu un islāma tradīcijas (domājams) ienākušais gaiši zilais tonis. Gan Lietuvas, gan Krievijas pusē pie pagalmu vārtiņiem un namu zelmiņos no seno baltu kultūras tradīcijas saglabājušies zirga galvu attēli kā svēta dzīvnieka un pārticības simbola zīmes.

 

Epitāfijas, krusti, piemiņas zīmes

Bieži namu zelmiņos redzams arī simbolisks krupja attēlojums. Krupis baltu ciltīm ir bijis saistīts ar zemes auglības kultu, par ko daudz rakstījusi mītoarheoloģijas metodes iedibinātāja Marija Gimbuta. Kuršu kapi Lietuvas daļā šo sakarību atklāj īpaši iespaidīgi un tieši. Mūsu kuršu gide kurseniekiem raksturīgajā manierē krupi dēvēja par ‘rupuci’. Tomēr iespējams, ka minētais dzīvnieks varētu būt arī bruņurupucis, jo senlaikos purva bruņurupucis Baltijas teritorijā ir bijis visai plaši pazīstams. Katrā ziņā kuršu kapu epitāfijas dēvēt par kapu krustiem var tikai galīgi iesīkstējis tradicionālists bez iztēles vai arī cilvēks, kura iztēle ir bezgalīgi plaša. Atliek tikai apbrīnot kuršu senču gudrību, kuri spēja reizē gan saglabāt pirmskristietības laiku garīgo neatkarību, savu identitāti, tās simbolus, gan izvairīties no konflikta ar tradicionālajām kristīgajām konfesijām. Vairums kuršu oficiāli skaitījās luterāņi. Katra epitāfija bez rakstīta vārda, tikai ar formu vien ietver informāciju par aizgājēja dzimumu, vecumu, sabiedrisko un ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, bērnu dzimumu utt. Zinātājs šīs epitāfijas var lasīt kā grāmatas. Vīriešiem epitāfijas tika gatavotas tikai no ozola, bet sievietēm tikai no liepas. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados unikālie kuršu kapi gandrīz tika iznīcināti — tikai vietējo iedzīvotāju un mākslinieku aktīvas iejaukšanās rezultātā senās kapu zīmes tika pārvietotas nelielā kapu teritorijā un saglabātas. Atgūtajā Nidas luterāņu baznīcā tās ir arī izvietotas uz sienām Jēzus Krusta ceļa katoliskajā tradīcijā.

Kuršu kāpas Krievijas daļā mūsu nelielajai ekspedīcijai arī nācās saskarties ar krusta zīmes neparastu interpretāciju, kas varētu būt pamatā jauna, mūsdienīga mīta tapšanai un tāpēc ir pelnījusi īpašu atstāstu. Deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtītajiem Kuršu kāpas agrākajiem iedzīvotājiem radās iespēja atkal apciemot dzimtās vietas, bijušie Rasītes iemītnieki, kas tagad lielākoties dzīvo Vācijā, nolēma uzstādīt piemiņas zīmi agrākajiem Rasītes iedzīvotājiem pie Rasītes (tagad Ribačijas) baznīcas. Šī baznīca, kādreiz celta kā luterāņu baznīca, padomju laikos tika izmantota zvejnieku sovhozā kā tīklu darbnīca, bet tagad ir atdota Ribačijas pareizticīgo draudzei, par ko liecina divi sīpolveida kupoli ar pareizticīgo krustiem. Piemiņas zīme tika izgatavota Lietuvā krusta veidā un uzstādīta pie Rasītes baznīcas. Uz šī krusta rakstīts “Rasītes iedzīvotāju piemiņai”, un attēloti putni, kas no krusta centra dodas četros dažādos virzienos — gluži tāpat kā savulaik bijušie iedzīvotāji izklīda uz visām četrām debespusēm…

Viens no piemiņas zīmes uzstādīšanas organizētājiem bija tolaik Kaļiņingradā dzīvojošais krievu rakstnieks romānists Jurijs Ivanovs, pazīstams ar reālistisku kara notikumu un vēstures atainojumu. Pirmskara Kuršu kāpas vēsturi un agrākos iemītniekus nezinošos Ribačijas iedzīvotājus šis skaidri redzami “nepareizticīgais” krusts ar uzrakstu vācu valodā pamatīgi samulsināja. Lūkojot noskaidrot, kas un kad uzstādījis šo piemiņas zīmi, mums gadījās dzirdēt daudzu cilvēku stāstus, turklāt neviena stāstītais nesakrita ar cita teikto. Daži sacīja, ka tā ir piemiņas zīme agrākajiem iedzīvotājiem, kas ēduši vārnas.

 

Stāsti par vārnu kodējiem

Kuršu kāpas ‘vārnu kodēji’ bijuši zināmi izsenis. Krievu vēsturnieks Vladimirs Kulakovs, kas nodarbojas ar arheoloģiskiem izrakumiem Kaļiņingradā, sarunā izteica viedokli, ka vārnu košanas tradīcija saistāma ar seniem pagāniskiem rituāliem. Daži citi pētnieki sarunā izteica pieņēmumu, ka vārnu gaļa lietota pārtikā uztura dažādošanas nolūkos. Katrā ziņā skaidrs, ka pēdējo divsimt gadu laikā šo tradīciju Kuršu kāpā piekopuši sabiedrības zemāko slāņu iedzīvotāji. Tāpat zināms, ka kāpa šajā laika posmā aprijusi četrpadsmit kuršu ciematus, kuru iedzīvotāji bija praktizējuši vārnu ēšanu. Par ‘vārnu kodējiem’ rakstījis Alberts Bels romānā “Cilvēki laivās”, šo tradīciju pieminējis Jānis Jaunsudrabiņš “Baltās grāmatas” stāstā “Dārtīte”. Kuršu kāpas muzejā Krievijas daļā skatāmi fotoattēli, kas tapuši deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā. Šajos fotoattēlos redzami ļaudis, kas tīklos noķēruši vārnas un pēc tradīcijas pārkoduši tām kakla lielos asinsvadus. Liekas, ka šo tradīciju var skaidrot gan ar pagānisku rituālu klātbūtni ‘kolektīvajā zemapziņā’, gan arī daudz vienkāršāk — vārnas ķēra ar tiem pašiem tīkliem, ko vēlāk lietoja zvejā, un ja vārnu kaušanai izmantotu nažus vai kādus citus asus griežamos, tīkli tiktu sabojāti. Turklāt nosistu vārnu gaļa esot tumša, stipri sīksta un uzturā praktiski neizmantojama. Lielākās vārnu kodējas esot bijušas jaunas neprecētas meitas, kas gatavojušas pūru un vārnu dūnas izmantojušas spilveniem. Ņemot vērā, ka Kuršu kāpas zeme nav visai auglīga un ar lauksaimniecību nodarboties tur praktiski nebija iespējams, saprotams, ka vietējo iedzīvotāju galvenais uztura avots bija zvejniecība. Ar graudkopību ļaudis nodarboties nevarēja, tāpēc graudus iepirka galvenokārt maizei, bet iepirkt graudus mājputnu barošanai jau bija pārāk liela greznība. Tāpēc arī kuršu meitas bija spiestas spilvenus gatavot no vārnu dūnām, bet zvejai nelabvēlīgos laika apstākļos sālītā vārnu gaļa nodrošināja izdzīvošanu.

Tomēr pārējie Baltijas iedzīvotāji uz vārnu ēšanas tradīciju vienmēr raudzījušies visai negatīvi — varbūt arī tāpēc, ka vārna, tāpat kā krauklis un kovārnis, baltu un ķeltu mitoloģijā ir saistīti ar kara un nāves jēdzieniem. Arī senās somugru ciltis, kas kādreiz dzīvojušas Baltijas teritorijā, vārnas uzskatījušas par svētiem putniem, kas saistīti ar mirušo kultu. Šīm ciltīm esot bijusi tradīcija aizgājējus novietot bērzu svētbirzīs uz īpaši šim nolūkam izgatavotiem, no klūgām pītiem plauktiem. Vārnas, kas šajās birzīs ligzdojušas, parūpējušās, lai miesa drīzāk pazustu un aizgājēja dvēsele tādējādi ātrāk iemantotu mieru. Kā man gadījās pārliecināties, šāda apbedīšanas tradīcija vēl joprojām pastāv un tiek piekopta dažās somugru kultūrās, piemēram, Mongolijā, kur par aizgājēju dvēseļu mieru parūpējas stepes plēsoņas. Līdzīga apbedīšanas tradīcija pastāvējusi arī Japānā, bet mūsdienās vēl tiek praktizēta Tibetā (Jurga Ivanauskaite, Zaudētā apsolītā zeme, Rīga, Jumava, 2000). Šādu tradīciju, liekas, pazinušas arī Latvijas teritorijā dzīvojušās ciltis — par to stāsta populārā pasaka par dēlu, kas tēvu vedis ragaviņās uz mežu nomirt.

Ļoti iespējams, ka vārna vairumam Baltijas iedzīvotāju kolektīvajā zemapziņā saistās ar totēmisma kultu un ir neaizskarams putns. Tā, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā Dārtīte, kura uzturā lietojusi vārnas gaļu, smagi saslimst un gandrīz nomirst, ko var interpretēt kā imanentas sekas totēma aizvainošanai un dievišķas dusmas. Tāpēc Kuršu kāpas ‘vārnu kodēji’ citu iedzīvotāju acīs bija sava veida pāriji — ārpus ‘kastas’ un civilizētiem likumiem stāvoši ļaudis. Gluži tāpat Rietumeiropā, skatoties no ķeltu kultūras tradīcijas viedokļa, vārnu galēšanu varētu interpretēt kā izaicinoši bezatbildīgu rīcību, jo vārna bija kara dieves Moriganas svētais putns (Sigma Ankrava, Vai Lāčplēsis bija karalis Artūrs?, Rīga, Zvaigzne ABC, 2000). Tomēr 20. gadsimta 20. un 30. gados vārnu gaļa esot bijusi iecienīta kā delikatese. Tā esot bijusi Vācijas un Francijas smalkāko restorānu ēdienkartēs, un tieši Kuršu kāpas iedzīvotāji uz rietumvalstīm sūtījuši mucām sālītas vārnu gaļas. Vārnu ēšanas tradīcija atjaunojusies arī mūsdienās — Lietuvā pastāv vairāki klubi, kuru biedrus vieno kāre uz šo ēdmaņu.

Tāpēc nav brīnums, ka aptaujātie Ribačijas iedzīvotāji visi kā viens atzina, ka uz krusta attēlotie putni ir vārnas. Daži teica, ka krusts ir uzstādīts, pieminot izkautās vārnas, citi sacīja, ka tā ir piemiņas zīme par godu bioloģiskajai stacijai; vēl citi — ka krusts uzstādīts par godu ornitologam Johanam Tīdemanim, kurš sācis Kuršu kāpā putnu apgredzenošanu un ir apbedīts vecajos vācu kapos — tur arī bijis paredzēts krustu uzstādīt. Tomēr, baidoties no metāla zagļiem, tas nav izdarīts, un krusts uzstādīts pie baznīcas. Baznīca ir pilsētiņas centrā un atjaunota par vāciešu naudu. Visi stāstītāji atzina, ka piemiņas zīme uzstādīta, neprasot tagadējo iedzīvotāju piekrišanu. Viņi to nebūtu devuši, jo krustam esot vieta kapos, nevis pie baznīcas. To pierādot fakts, ka Ribačijas iedzīvotājus pēc krusta uzstādīšanas sākušas piemeklēt nelaimes. Kāda stāstītāja teica, ka pa pilsētiņu paklīda mēris (pošol mor) un mēneša laikā nomiruši neparasti daudz cilvēku. Jaunieši stāstījuši, ka vēlu vakaros varot redzēt pa pilsētiņas ielām klīstot dāmu baltā tērpā. Iedzīvotāji sapratuši, ka krusts, kuru izgatavojis kāds Kaļiņingradā dzīvojošs burvis, atnesis Ribačijai lāstu — lai tās iemītnieki pazustu no zemes virsas un izklīstu uz visām debespusēm kā putni gaisos… Tad Ribačijā ieradusies kāda sieviete — pa pusei mūķene, kas lāstu ņēmusi uz sevis, bet pēc tam saslimusi un nomirusi, un tūlīt pēc tam nomiris arī Kaļiņingradā dzīvojošais burvis (rakstnieks?). Tā pilsētiņa tapusi brīva no lāsta.

 

Priekšā — unikāls izpētes lauks

Tomēr Ribačijas vecākie iedzīvotāji, ar kuriem iznāca aprunāties, visi atzina, ka te nejūtoties kā mājās — mājas esot un vienmēr palikšot tās vietas, kur dzimuši, auguši un pavadījuši agros jaunības gadus. Ja varētu, aizietu turp kaut kājām, tikai neesot jau vairs, kurp iet — vecticībnieku ciems “Balti Ragi” tagad atrodoties Polijas teritorijā, sādžas Krievijas vidienē vairs neesot apdzīvotas, Baltkrievijas ciemats esot saindēts no Černobiļas laikiem, bet ar radiem Tadžikijā pārtrūkuši visi sakari… jaunā paaudze, kas dzimusi Kuršu kāpā, nesaista savu nākotni ar šo vietu, kas pamazām pārvēršas par kūrorta zonu labi situētiem ļaudīm. Jaunie cilvēki dodas darba meklējumos uz kontinentu. Klausoties stāstos, mums radās daži mazliet sentimentāli jautājumi — kur ir šo cilvēku emocionālās mājas? Kur viņu sirdis un dvēseles atpūšas īsajos brīžos starp nomodu un sapni? Skaidrs, ka tās vietas neatrodas Kuršu kāpā. Bet kur atgrieztos aizgājušo kuršu dvēseles? Vai tāpat kā kādreiz uz Vāciju izsūtītie iedzīvotāji tās tagad klīst pa Ribačijas ielām, cenšoties sazīmēt savas dzimtās mājas un sarunāt ar pašreizējiem iemītniekiem, lai ielaiž uz brīdi pasērst? Vai varbūt pat pārlaist nakti?

Mūsu īsās ekspedīcijas laikā uzklausītie stāsti atklāja unikālu izpētes lauku. Pirmkārt, tie ir saturiski un emocionāli bagāti dzīvesstāsti. Otrkārt, tie parāda kolektīvās zemapziņas un kolektīvās apziņas veidošanās tendences mūsdienās un ir unikāls izpētes materiāls folkloras studijās. Treškārt, šie stāstījumi atklāj identitāti kā sinkrētu un nevis sintētisku fenomenu. Identitātes veidošanās procesā milzīga loma ir iracionālajam aspektam, kas pētniecībā, liekas, vēl nav pietiekami novērtēts.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!