• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts vadības stūresvīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.2003., Nr. 183 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82542

Paraksts pārbaudīts

Vēl šajā numurā

30.12.2003., Nr. 183

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti(1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis. Deviņpadsmitais Ministru prezidents

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.181, 23.12.2003.,

“LV” Nr.182, 24.12.2003.

Kārļa Ulmaņa valdības ārpolitika

ULMANIS3.JPG (33467 bytes)
Valsts prezidents Kārlis Ulmanis Ķemeru viesnīcas atklāšanā kopā ar Somijas ārlietu ministru Andersu Verneru Hakcelu un viņa kundzi Elīzi Jūliju 1936.gada 28.maijā

Pirms runājam par šo jautājumu, daži vārdi jāsaka par izmaiņām kabinetā 30.gadu beigās. Vislielāko sensāciju radīja M.Skujenieka atkāpšanās no Ministru prezidenta biedra amata 1938.gada februārī. Acīmredzot tas notika tālab, ka K.Ulmanis i nedomāja pildīt solījumu par Satversmes reformu. Tā paša gada jūnijā finanšu ministra L.Ēķa vietā nāca tikai 28 gadus vecais jurists, ne finansists, Alfreds Valdmanis (jau 1939.gada oktobrī viņa vietā iecēla valsts kontrolieri Jāni Kaminski). Augustā atkāpās A.Tentelis, viņa vietā izglītības ministra krēslā nākot prof. Jūlijam Auškāpam. 1939.gada janvārī notika rokāde Iekšlietu ministrijā, kur K.Ulmanis iecēla V.Gulbja vietā Kornēliju Veitmani (viņš, sekojot tā laika modei, nākamajā gadā pārdēvēja sevi par Veidnieku). Diezin vai ir liela vajadzība pēc vairāk nekā 60 gadiem sīkāk komentēt šo riņķa danci, kura pamalainlaintā lielākoties bija Ministru prezidenta subjektīvi uzskati par minētajiem politiķiem. Taču nevar apiet “lietu” par K.Ulmaņa ilggadējā uzticamā līdzbiedra kā kara, tā miera un puča apstākļos ģen. J.Baloža, pēc M.Skujenieka demisijas pat iecelta Ministru prezidenta kārtā, izstumšanu no Olimpa.

K.Ulmanis, kam “baltais ģenerālis” bija kļuvis par sava veida konkurentu, nolēma atbrīvoties no viņa un 1940.gada aprīļa sākumā lika J.Balodim priekšā aiziet no kara ministra posteņa. Pēdējais vēstulē savam šefam atteicās to darīt un vēlējās palikt ministra amatā, “kas ir, varbūt, mana mūža pēdējais, pat svētais pienākums”. Premjerministrs neņēma vērā šo vēstījumu, un J.Balodim vajadzēja pamest kara resora vadītāja krēslu. To aizņēma izbijušais pučists armijas komandieris ģen.Krišjānis Berķis.

Tādējādi no K.Ulmaņa pēcapvērsuma valdības visus sešus gadus noturējās tikai viens (!) ministrs — tieslietu resora vadītājs H.Apsītis (tautas labklājības ministrs V.Rubulis aizgāja viņsaulē 1937.gada jūnijā). Toties zvaigžņu stunda bija pienākusi 1936.gada jūlijā par ārlietu ministru kļuvušajam Vilhelmam Munteram, kas tandēmā ar “zemes saimnieku”, kā iztapoņas bieži dēvēja K.Ulmani, vadīja Latvijas ārpolitiku valsts pastāvēšanas pēdējās četrās ziemvasarās. Diemžēl ne ar plusa zīmi, jo neatkarīgā latvju zeme 1940.gadā pazaudēja suverenitāti. Pirmām kārtām, protams, vācu fašisma un padomju komunisma sazvērestības rezultātā.

ULMAINS4.JPG (37875 bytes)
Kārlis Ulmanis un Latvijas Universitātes rektors Mārtiņš Prīmanis universitātes 20 gadu darbības skatē 1939.gada 28.septembrī

Šis raksts jau tā ir nepiedodami ieildzis, tāpēc par ārpolitiku konspektīvi. Vēl jo vairāk tālab, ka par to var izlasīt jaunās vairākkārt jau minētās Latvijas vēstures 2.sējumā. Apceres autors uzdrošinās piedāvāt arī viņa aizvadītajā vasarā klajā nākušo monogrāfiju “Latvijas diplomātija un diplomāti (1918–1940)”.

Autoritārās valdības ārpolitiskās aktivitātes sākās cerīgi: Latvijas ārlietu resora ģenerālsekretārs V.Munters, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri J.Seljamā un S.Lozoraitis 1934.gada 12.septembrī Tautu Savienības kārtējās pilnsapulces (asamblejas) laikā Ženēvā beidzot parakstīja ilgi loloto saprašanās un sadarbības līgumu. Tā slēdzējpuses apņēmās panākt sapratni kopējas nozīmes ārpolitiskajos jautājumos un sniegt savstarpēju politisku un diplomātisku atbalstu starptautiskajā laukā. Varbūtējos konfliktus Baltijas valstis apņēmās noregulēt mierīgā ceļā. Viņu Antantes izveidošana bija lielākais Latvijas ārpolitiskais panākums 30.gadu vidū. Taču plānotajām ārlietu ministru konferencēm bija vairāk konsultatīvs raksturs. Līgums neparedzēja arī nekādu militāro sadarbību, tālab Baltijas valstu aizsardzībā tam nekādas nozīmes nebija.

Otrs ne mazs latviešu diplomātu panākums šajā laikā bija Latvijas ievēlēšana par Tautu Savienības padomes nepastāvīgo locekli. Tas notika 1936.gada 2.oktobrī. Padomē darbu triju gadu garumā sāka V.Munters. K.Ulmanis Latvijas panākumu Ministru kabineta tā paša gada 13.oktobra sēdē novērtēja augsti: “Šis notikums ir vispirms uzticības parādīšana mūsu ārpolitiskai līnijai un mūsu taktikas atzīšana. Es gribētu piezīmēt, ka jo redzamu vietu šai politikā un taktikā ieņem Baltijas valstu Antantes nodibināšana (alianse oficiāli tā gan nosaucās).

K.Ulmaņa kabinets 30.gadu beigās parakstīja divus līgumus ar divām lielvalstīm — Vāciju un PSRS, kuras jau pēc neilga laika viena pēc otras kļuva par Latvijas okupantēm. Taču šo vienošanās starpā bija arī būtiskas atšķirības. Pirmais bija neuzbrukšanas un brīvprātīgs līgums, otrs — nodiktēts un “savstarpējās palīdzības” līgums. Taču lauzts tika kā viens, tā otrs, jo pa vidu bija vēl viens līgums — Molotova-Ribentropa pakts.

ULMANIS99.JPG (20937 bytes)
Rīgas pils dārzā 1936.gada 5.maijā

Turpinot neitralitātes politiku un ievērojot, ka 1932.gadā bija parakstīts Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, K.Ulmaņa valdība jau kopš 1934.gada centās noslēgt analogu vienošanos arī ar Vāciju, uzskatot to par svarīgu drošības elementu Austrumeiropā. Bet visus šādus Latvijas ārpolitiskās vadības priekšlikumus Berlīne vienmēr kategoriski noraidīja. Vācijas pozīcija mainījās tikai 1939.gada sākumā, baidoties, ka Latvija varētu pieņemt angļu, franču un krievu garantijas, kuras kļuva aizvien reālākas. V.Munters, J.fon Ribentrops un Igaunijas ārlietu ministrs K.Selters parakstīja vācu un abu Baltijas valstu neuzbrukšanas līgumus 1939.gada 7.jūnijā. Līgumslēdzējas solīja, ka tās “nekādā gadījumā nevērsīsies viena pret otru ar karu vai pielietojot citāda veida varas līdzekļus”. Jāpiemetina, ka M.Skujenieks un Latvijas diplomātijas veterāns Dr.Miķelis Valters vērtēja 7.jūnija aktu kritiski.

Latvija šajā laikā diemžēl bija atteikusies no Tautu Savienības izvirzītajiem valstu kolektīvās drošības principiem, pasludinot kursu no relatīvas uz absolūtu neitralitāti, kas neuzlaboja izredzes saglabāt valstisko neatkarību strauji mainīgajā starptautiskajā situācijā. Latvija nespēja panākt, lai citas valstis respektētu un garantētu šo neitralitāti. Tā ieņēma noraidošu nostāju pret trīs lielvalstu — Anglijas, Francijas un PSRS — iespējamām garantijām, par kurām sprieda to sarunās 1939.gada vasarā. Šajā gadījumā valsts ārpolitiskā vadība pamatoti uzskatīja šīs garantijas par iespējamu ieganstu padomju eventuālai Baltijas valstu okupācijai.

Pats par sevi saprotams, ka arī K.Ulmaņa un V.Muntera uzmanība 1939.gada augusta liktenīgajās dienās vairāk vai mazāk fokusējās uz Molotova-Ribentropa paktu. Taču viņi vēl panaivi cerēja, ka, pateicoties skaļi deklarētajai neitralitātei, Latvijai ies secen Austrijas un Čehoslovākijas liktenis. Valdība 29.augusta sēdē noklausījās V.Muntera ziņojumu par starptautisko stāvokli, kā arī piesardzības līdzekļiem un saimnieciskiem soļiem, kas pēdējās dienās lietoti vairākās valstīs. Ministra informāciju papildināja attiecīgo resoru vadītāji. Kabinets deva viņiem vajadzīgos norādījumus, “neatrodot par vajadzīgu ķerties pie jebkādiem ārkārtīgiem līdzekļiem” (izcēlums mans — R.T.).

Minēto ziņu ulmaniskā “Brīvā Zeme” publicēja nākamajā dienā ar lielu virsrakstu “Nav vajadzīgi ārkārtēji līdzekļi”. Zem tā vēl dižākiem, tā teikt, zirga burtiem, bija salikti vārdi “Kara nebūs!” Bet bija jau klāt...

K.Ulmanis, atsaucoties uz 938.gada 1.decembra likumu par neitralitāti, 31.augustā parakstīja šajā jautājumā lakonisku deklarāciju, kuras 1.punktā bija teikts: “Pasludinu, ka karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti.” Plašāk šo jautājumu apsprieda valdības sēdē 3.septembrī, kurā par politisko stāvokli ziņoja V.Munters. Pieņemtajā vēstījumā bija sacīts: “Bruņotais konflikts, kas uzliesmoja starp Poliju un Vāciju 1.septembrī, vēršas plašumā. Kopš šīs dienas izcēlies karš arī starp Angliju un Vāciju un starp Franciju un Vāciju. Arī šajos apstākļos Latvijas politika ir stingra neitralitāte, ko ar savu 1.septembra deklarāciju nospraudis Valsts prezidents.”

Tikai 1939.gada 28.septembrī Ministru kabinets apstiprināja likumu par valsts aizsardzību, kurā bija noteikts, ka šajā lietā jāpiedalās visiem pilsoņiem, kā arī iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām “ar saviem fiziskiem un garīgiem spēkiem un visiem materiāliem līdzekļiem”. Lai gan 30.gadu beigās aizsardzībai bija veltīts 20-30% budžeta līdzekļu, Latvijas armija, kā liecina ārzemju novērotāji, laikabiedri un lielākā daļa pētnieku, bija nepietiekami sagatavota iespējamajai kara darbībai. Īpaši nepilnīgs un novecojis bija tās apbruņojums. Par to pirmām kārtām bija vainojams K.Ulmaņa draugs (līdz laikam...) J.Balodis, kas vadīja Kara ministriju astoņarpus gadus.

K.Ulmaņa valdība nekad nedomāja par ārzemju (trimdas) Ministru kabineta izveidošanu valsts okupācijas gadījumā, un tikai pēc tam, kad 1939.gada 5.oktobrī bija parakstīts savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS (t.s. bāzu līgums) un Latvijā ievesti milzīgi krievu karaspēka kontingenti, tā sāka rosīties šajā virzienā. Tikai 1940.gada 17.maijā valdība pieņēma lēmumu par ārkārtēju pilnvaru piešķiršanu Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam, “ja kara apstākļu dēļ nebūtu iespējams uzturēt sakarus ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām misijām Rietumeiropā”. Šo dokumentu neparakstīja K.Ulmanis un V.Munters, kā to varēja domāt, bet Valsts kancelejas ierēdņi. Taču nevar nenorādīt, ka, lai gan M.Valters apšaubīja pilnvaru tiesiskumu, K.Zariņam uz to pamata izdevās panākt itin daudz Latvijas diplomātisko pārstāvju saglabāšanā vai nomaiņā.

Latvija jau 1939.gada beigās pēc būtības kļuva par PSRS protektorātu. K.Ulmaņa autoritārā valdība 1940.gada jūnijā padevās padomju okupācijai bez neviena šāviena vai protesta notas, turklāt “vadonim” vēl turpinot mēnesi parakstīt iebrucēju diktētos dokumentus, tādējādi gribot vai negribot leģitimējot neatkarīgās Latvijas valsts likvidēšanu. K.Ulmaņa un V.Muntera lielā mērā kļūdainā ārpolitika bija viens no galvenajiem cēloņiem, kālab aizgāja bojā suverēnā Latvijas Republika.

Dienesta gaitas apraksts

(uzrādot arī katrā nodalījumā atsevišķi,

ar kādiem dokumentiem ierakstītās ziņas pierādītas).

Dienesta akta Nr.150/1921.g.

ministrijas

Valsts kanceleja

(iestāde, kas ved aprakstu)

Darbinieka Ulmanis,

(uzvārds)

Kārlis

(vārds)

 

Pavalstniecība.

Latvijas.

Ja ārvalstnieks — ar kādu Ministru kabineta lēmumu atļauts ieskaitīt dienestā

Dzimšanas vieta, gads, mēnesis un diena

1877.g. 4. septembrī.

Izglītība.

Kad un kādas skolas beidzis vai apmeklējis un kādas apliecības ieguvis

Beidzis Jelgavas realskolu/Ciriches politechnikā studejis zemkopību, studijas turpinājis Leipcigas universitatē, kur dabūjis augstskolas grādu.

Turpinādams zemkopības studijas Nebraskas universitatē (ZASV) dabūjis Bachelor of the Science of Agriculture grādu.

Specialā, teoretiskā vai praktiskā sagatavošanās. Kāda, un ja izturējis pārbaudijumus — kad un kādus (arī cenzu komisijas atzinumi)

Attiecības pret karaklausību

Ģimenes sastāvs.

Precējies, neprecējies, atraitnis; sievas vārds, viņas agrākais uzvārds un kad laulāts.

Katra bērna vārds, dzimšanas gads, mēnesis un diena

Neprecējies.

Kad un kāds valsts ārsts pārbaudijis veselības stāvokli iestājoties dienestā

Kad iesniegts agrākās dienesta gaitas apraksta noraksts (ja bijis jau Latvijas dienestā)

Apbalvojumi

1/ Lāčplēša kara ordenis III šķ.,

2/ Triju Zvaigžņu ord., I šķ.,

3/ Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ord. I šķ.,

4/ Somijas Baltās rozes I šķ.,

5/ Lietuvas Vitauta ord. I šķ.,

6/ Polonia Restituta, I šķ.,

7/ Italijas kroņa ordenis I šķ.,

8/ Beļģijas kroņa ord. I šķ.,

9/ Igaunijas brīvības krusts I šķ.,

10/ Francijas kara krusts,

11/ Norveģijas Sv. Olava ord. I šķ.,

12/ Belgijas Leopolda ord. I šķ.

Ar kā rīkojumu (gads, datums un No) un kādā amatā iecelts (kā pastāvīgs vai papildu darbinieks), pārcelts vai pazemināts, kā arī citas pārmaiņas dienestā un atalgojumā. Ar kādu rīkojumu un uz kāda pamata dienesta attiecības izbeigušās

Dienesta vieta

Amata kategorija (grupa) un pakāpe. Darbinieka ar kategorijai (grupai) nepiemērotu algu — algojuma apmērs

 

Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis.

Pirmais Latvijas Ministru prezidents nepārtraukti 4 Ministru kabinetos:

I kab. — no 1918.g. nov. — 1919.g. 13.jūl.

II “ “ 1919.g. 14.jūl. — 8. decembrim.

III “ “ 1919.g. 9.dec. — 1920.g. 11.jūn.

IV “ “ 1920.g. 12.jūn. — 1921.g. 18.jūn.

Ministru

kabinets.

Apgādības ministrs no 1918.g. 18.novembra līdz 1919.g. 17.martam.

Zemkopības ministrs no 1918.g. 18.nov. līdz 19.decembrim.

Pa ārlietu ministra komandējuma laiku uz ārzemēm izpildijis ārlietu ministra pienākumus no 1918.g. 18.novembra līdz 1919.g. 28.jūnijam.

Zemkopības ministrs 1919.g. no 14.jūlija līdz 4.septembrim.

Apgādības ministrs 1919.g. no 14.jūlija līdz 8.decembrim.

Kara ministrs no 1919.g. 16.oktobra līdz 1920.g. 11.jūnijam.

I Saeimas loceklis, skaitot no 1922.g. 7.novembra.

Ar Ministru kabineta 1923.g. 4.decembra lēmumu (prot. Nr.104, p.4) apstiprināts par delegacijas priekšsēdētāju jauktā komisijā, kura paredzēta 1923.g. 1.novembra Latvijas–Igaunijas pagaidu līgumā par ekonomisko un muitas savienību 7.panta 1.punktā.

Ar Ministru kabineta 1925.g. 20. augusta lēmumu (prot. Nr.69, p.14) apstiprināts par priekšsēdētāju delegācijā saimnieciskā līguma noslēgšanai ar Lietuvu, saskaņā ar 1925.g. 1.jūlijā Kauņā parakstītā protokola 2. punktu.

II Saeimas loceklis, skaitot no 1925.g. 3.novembra.

Ar Ministru kabineta 1925.g. 3. decembra lēm. (prot. Nr.105, p.17) iecelts par Valsts zemes bankas padomes locekli uz nākošiem trim gadiem.

Uz Valsts Prezidenta uzaicinājumu sastādījis jaunu Ministru kabinetu un pēdējam Saeimas 1925.g. 22.decembra sēdē izteikta uzticība; uzņēmies Ministru prezidenta amata pienākumu izpildīšanu, skaitot no 1925.g. 24.decembra.

Ar Ministru kabineta 1926.g. 28.janv. lēm. (prot. Nr.8, p.4) iecelts par mazā kabineta priekšsēdētāju, likumprojektu iepriekšējai apspriešanai.

Sakarā ar jauna kabineta sastādīšanos nolicis Ministru prezidenta amatu 1926.g. 6.maijā.

Jaunā kabinetā ieņēmis ārlietu ministra posteni; pārņēmis resoru un uzņēmies amata pienākumus 1926.g. 7.maijā.

Pavadījis Valsts Prezidentu ceļojumā uz Somiju 1926.g. no 13.—18.maijam.

Atradies ārzemju komandējumos: uz Tallinu 1926.g. no 12. — 15.jūlijam, uz Kauņu 1926.g. no 27. — 29.jūlijam.

Sakarā ar Kabineta demisiju atsvabināts no ārlietu ministra amata, skaitot no 1926.g. 18.decembra.

III un IV Saeimas loceklis.

Uz Valsts Prezidenta uzaicinājumu sastādījis jaunu Ministru kabinetu un uzņēmies Ministru prezidenta un ārlieta ministra pienākumu izpildīšanu, skaitot no 1931.g. 27.marta.

Ar Ministru kabineta 1931.g. 18. augusta lēmumu iecelts par priekšsēdētāju Latvijas delegācijā 1931.g. 31.aug. Ženēvā sasaucamā Studiju komisijā par Eiropas Ūniju IV sesijā.

Ar Ministru kabineta 1931.g. 25.augusta lēmumu apstiprināts par priekšsēdētāju Latvijas delegācijā uz Tautu Savienības 1931.g. XII asambleju.

Ar Ministru kabineta 1931.g. 20.oktobra lēmumu iecelts par Valsts zemes bankas padomes locekli un priekšsēdētāju uz 3 gadiem.

Sakarā ar IV Saeimas sanākšanu nolicis Ministru prezidenta un ārlietu ministra amatu, skaitot no 1931.g. 5. decembra.

Uz Valsts Prezidenta uzaicinājumu sastādījis jaunu Ministru kabinetu un uzņēmies Ministru prezidenta un ārlietu ministra pienākumu izpildīšanu, skaitot no 1934.g. 18.marta.

Sakarā ar 1934.g. 15.maija pārgrozībām, sastādījis jaunu Ministru kabinetu un uzņēmies Ministru prezidenta un ārlietu ministra pienākumus, skaitot no 1934.g. 19.maija.

 

Ls.1.480,-

Ar Latvijas universitates 1934.g. septembra lēmumu iecelts par universitātes goda doktoru lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultatēs.

Saskaņā ar likumu par Valsts Prezidenta amata izpildīšanu 1936.g. 11.aprilī uzņēmies arī Valsts Prezidenta amata izpildīšanu, noliekot tai pašā laikā ārlietu ministra amatu (Min.kab. 1936.g. protokols Nr.22).

Sākot ar 1936.g. 16. aprili Ministru prezidenta algu nesaņem.

1940.g. 16.jūnijā sakarā ar Ministru kabineta iesniegto demisiju atkāpies no Ministru prezidenta amata, paliekot Valsts Prezidenta amatā (prot. Nr.40, p.2).

Valsts kanclejas direktora v.i. R.Bulsons

Nodaļas vadītājs T.Veicherts

Pirmpublicējums, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 3.apr., 52. — 54.lp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!