Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par sociālisma beigām augstskolā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82471

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par vēl arvien neizprotamo Krieviju

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par sociālisma beigām augstskolā

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis:

SADURSKIS.JPG (53598 bytes)
Foto: A.F.I.

Kas, jūsuprāt, pašreiz augstākajā izglītībā ir vissvarīgākais?

Pirmkārt, izglītības kvalitāte. Šajā sakarā būtiski bija atcelt 65 gadu vecuma cenzu profesoriem. Kvalitāte! Nav svarīgi, vai galva ir sirma, bet gan – kas ir tajā iekšā.

Otrā svarīgākā ir ilgtspēja. Mums ir vajadzīgi zinātnieku kolektīvi, kuros strādā ne tikai profesori ar sirmām galvām, bet arī pietiekami daudz docentu un asistentu.

Treškārt, izglītībai jāatbilst darba tirgus pieprasījumam. To mēģināsim nodrošināt ar valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā, cieši saistot ar mūsu vajadzībām.

Vai ieskats, ka izglītības papīrs nodrošinās dzīvi, ir saglabājies, kaut situācija ir mainījusies? Augstskolas izglītība nedrīkst būt pašmērķīga.

Tagad lielā mērā vairs nav tā, ka vari ieņemt amatu tikai, kad esi ticis pie diploma. Taču daudzās vietās diploms ir nepieciešams. Sistēma ir kroplīga tādā ziņā, ka apmēram vienai ceturtajai daļai studentu sagādājam valsts finansētas studiju iespējas un vēl, kaut arī niecīgu, tomēr maksājam stipendiju. Šai vienai daļai ir dots. Pārējie maksā paši. Skaidra nevienlīdzība! Daļā jauniešu var iesakņoties patērētāja filozofija: “Man pienākas jau tāpēc vien, ka esmu jauns, skaists un perspektīvs.” Nē, par to vien nekas nepienākas.

Vēl dzirdam jautājumu, vai valstij rūp students? Valstij rūp izglītības sistēma, valstij rūp spēja sagatavot kvalificētus speciālistus, bet students valstij rūp tāpat kā jebkurš cits pilsonis. Pēc sarunām, kas man bijušas ar Latvijas Studentu apvienību, jūtu, ka viņi mēģina uzvesties kā arodbiedrība. Bet studēšana nav darba ņēmēja un darba devēja attiecības.

Studēšana nav arods...

Nē, students ir pasūtītājs izglītības sistēmā. Kritērijs ir, kādas kvalitātes izglītību viņš iegūs. Jau partijas “Jaunais laiks” izglītības darba grupa iestājās par programmu finansēšanas principu, nevis augstskolu vai tieši studentu finansēšanas principu. Valstij pirmkārt jānosaka, kurās jomās ieguldīt līdzekļus. Tam jābūt līdzdalības maksājumam: par studijām valstij vajadzīgajās, taču dārgajās specialitātēs piemaksā.

Rēķinām tā: bāzes specialitātē studenta izglītošana maksā nosacīti 500 latu gadā, bet dārgā specialitātē – 900 latu. Valsts dotu 400 latus, bet students pats būtu atbildīgs par pārējiem 500 latiem. Lai valsts studiju kredīts būtu simtprocentīgi garantēts. Absolvents strādājot to dzēstu 10–15 gados. Bet, ja strādājošais pūlas valstij īpaši svarīgos sektoros, tā šo kredītu dzēš. Tā būtu taisnīga sistēma.

Izglītība ir investīcijas nākotnē. Vienkārša filozofija, bet to ļoti grūti ieviest, jo sabiedrība turas pie vecā, ierastā un ārkārtīgi pretojas pārmaiņām. Nedod Dievs, ja es pateikšu: “Likvidēsim budžeta vietas.” Tūliņ sekos: “Šadurski ziepēs!”

Ja valsts investē savus līdzekļus kā līdzdalības maksājumu studiju finansēšanai, tad Izglītības un zinātnes ministrijai kā valsts interešu pārstāvei ir tiesības prasīt arī, piemēram, obligātu mācību apmeklējumu un noteiktu sekmības līmeni. Diemžēl ir gan valsts, gan privātās augstskolas, kur gandrīz nekas nav jādara.

Kā tas var būt?

Profesionālās augstākās izglītības ieguvē nav sakārtots atbildības dalījums. Augstskola atver programmu, ko pašu lektori prot lasīt. Studentus savukārt pievilināt ir tikai mārketinga prasme. Kvalifikācijas piešķiršana ir pašas augstskolas rokās. Kas tad var būt labāks: es nosaku spēles noteikumus un vienlaikus pats esmu spēlētājs un tiesnesis. Ideāli apstākļi!

Jā, mums ir 130 000 studentu. Diemžēl liela daļa ir vieglā ceļa gājēji.

Bet tie kļūs par bezdarbniekiem.

Viena daļa būs gan. Tomēr, pat ja, izmuļļājies cauri augstskolai, cilvēks nav ieguvis zināšanas, zināmu dzīves izmaņu viņš ir apguvis. Un darba tirgū drusku labāk konkurē ar to, kam trūkst šo izmaņu. Bet tad, kad jau strādā amatā, lai mums Dievs stāv klāt, ja cilvēks ir muļķis, nejēga, bet pašam ir diploms, kas ceļ pašapziņu, un viņš pieņem atbildīgus lēmumus, kuriem apakšā absolūti nav ne izpētes, ne analīzes, ne argumentu.

Mums ir svarīgi, lai tie cilvēki būtu sagatavoti dzīvei, tās ir viņu intereses, bet valsts interesēs ir, lai mūsu naudu izmanto lietderīgi.

Piemērs. Kas var būt valstiski svarīgāks par skolotāju sagatavošanu? Manuprāt, būt jāslēdz t.s. budžeta vietas pedagoģiskajās programmās. Nav neviena pedagoga, kam mēs būtu atteikušies dzēst studiju kredītus. Cilvēks izstudē, tad strādā skolā, un valsts viņam dzēš aizdevumu... Kāpēc tā jādara? Tagad no diviem tūkstošiem sagatavotu skolotāju divi simti aiziet uz skolu. Pārējie aiziet privātās firmās, taču mēs par viņu izglītošanu esam samaksājuši ar nodokļu naudu.

Kā kontrolēsiet, lai naudu atmaksā?

Ja students sekmīgi mācās, tad saņem kredītu. Pēc augstskolas beigšanas atkarībā no resursiem raugāmies, kam piešķirt privilēģiju – pilnīgi vai daļēji atmaksu dzēst. Jāsamierinās, ka sociālisms augstākajā izglītībā beigsies. Mūsu augstskola var konkurēt Eiropā tikai ar savu kvalitāti, un mums par to ir jācīnās.

“LATVIJAS AVĪZE”; pēc D. Kokarevičas intervijas “Bez sociālisma augstskolā”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!