Zvanu mēlēm Lietuva vēstī, ka tās tauta atdzimst un vēlē visiem mīlestību un mieru

Lietuvas karogs 14. un 15. jūnijā bija nolaists pusmastā, tautai pieminot 1941. gada masveida deportāciju upurus un kā sēru dienu atzīmējot arī 1940.gada 15.jūniju, kad Lietuvā iebrauca sarkanzvaigžņotie tanki. Latvijā tanki parādījās divas dienas vēlāk, taču okupantu vara sevi pieteica jau tai pašā 15. jūnijā ar latviešu robežsargu un viņu tuvinieku noslepkavošanu Augšpils pagasta "Masļenkos" pie robežupes Ludzas

Lai pieminētu notikumus, kas pirms 60 gadiem vienlīdz traģiski risinājās visās trijās Baltijas valstīs, Latvijas vēstniecība Lietuvā 15.jūnijā aicināja Lietuvas valsts un sabiedriskos darbiniekus un diplomātus uz Aigara Graubas izveidotās mākslas filmas "Baiga vasara" skati Viļņas kinoteātrī "Lietuva". Uzrunājot prominento publiku, režisors uzsvēra, ka viņš apzināti vairījies no briesmu estetizācijas: "Jo perfektāks dizains, jo mazāk mums šķiet, ka tas attiecas uz mums pašiem. Piedzīvot agresiju, zaudēt dzīvību it kā sadzīviskā stāstā ir vēl traģiskāk, vēl neloģiskāk nekā patosa pilnā sāgā. Agresoram nav vajadzīga loģika, agresivitāte pati meklē ieganstu un izpausmes veidu jeb dizainu. Filma nepretendē uz 1940.gadā notikušās Baltijas valstu okupācijas dokumentālu atspoguļojumu. Tajā ir runa par notikumiem, kas Latvijā risinājās no 12. līdz 19.jūnijam." Filma ir parādīta arī Polijā, taču bez subtitriem angļu valodā, kas skatītājiem apgrūtinājis satura uztveri. Tagad filmai ir labs tulkojums angļu valodā, un tuvākajā laikā to paredzēts demonstrēt arī Igaunijā.

Kā atzīmēja Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts, "Baiga vasara" nav veidota kā dokumentāla filma, taču tā labi dokumentē tā laika atmosfēru, cilvēku noskaņojumu. Atzinīgus vārdus pēc filmas noskatīšanās režisoram sacīja Svētā Krēsla pārstāvniecības vadītājs, Rumānijas un Kazahstānas vēstnieki un vairāki citi diplomāti. Arī vides aizsardzības viceministrs Imants Lazdiņš, kuru ar Latviju saista ne vien izcelšanās un radu raksti, bet arī kopīgas intereses dabas vides uzlabošanas un zaļo resursu aizsardzības laukā: "Pēc izglītības esmu mežu zinātnieks. Gan ar latviešu, gan igauņu kolēģiem sevišķi labi sadarbojāmies, kad tapa mūsu pirmie nacionālie parki: vispirms Lahemā, tad Siguldā un Dzūkijā."

Uz piemiņas vietām, kur lietuvieši šajās dienās noliek ziedus, ejam kopā ar Latvijas vēstniecības kultūras darba dvēseli, vēstnieka palīdzi Elitu Gaveli.

Lietuvas Seimā, kur tikko aizvadīts starptautisks divu dienu kongress par komunistiskā režīma represijām pret Lietuvas iedzīvotājiem, vēl skatāma sakarā ar šo notikumu iekārtotā izstāde. Centrā — Kauņas metāllietuves strādnieku 1940.gadā izglābtais zvans ar uzrakstu: "Šis boļševiku sašautais, mūsu atjaunotais zvans visai pasaulei vēstīs, ka Lietuva atdzimst un visiem vēl labu, mīlestību un mieru."

Genocīda upuru piemiņas muzeja sarīkotās izstādes autors ir fotodokumentālists Jozs Kazlausks (dz.1941.gadā). Melnbaltajos attēlos — sāpīgas liecības par gulaga nometnēs salauztiem likteņiem, aprautiem mūžiem. Fotoreportāžas tapušas laikā no 1989.līdz 1994.gadam, apceļojot izsūtījuma vietas no Barenca jūras līdz Tālajiem Austrumiem, kas tik labi pazīstamas arī daudzām latviešu ģimenēm.

Kā saka Elita, no Lietuvas sevišķi daudzi izvesti uz Jakutiju, pie Laptevu jūras. Tie, kuri atgriezušies, nodibinājuši pat savu Lapteviešu biedrību, kas joprojām rosīgi darbojoties. No turienes arī daudzi fotoattēli: "Krusti Jakutijā", "Atpakaļ uz Lietuvu" — vecmāmiņa, kas tikusi izvesta, māte, kas tur, pie Laptevu jūras, piedzimusi, un dēls, kas viņus atvedis mājās, "Pēc 50 gadiem savā barakā" — sirma māmuļa starp zālē ieaugušām sabrukušās barakas sienām, "Specreiss no Igarkas" — ar to dzimtenē tiek pārvesti 219 zārki. "Rūgtas atmiņu asaras" — šāds paraksts likts vienam no attēliem, bet tas varētu būt arī visas ekspozīcijas moto.

Gluži tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā deportācijas skārušas gandrīz katru ģimeni. Tās nav saudzējušas arī Elitas un viņas vīra Jurģa dzimtas. Elitas tēvu Jāni Slucki izveda no Balvu stacijas 1949. gada 25. martā. Viņu ģimene tika ieskaitīta budžos, jo bija labi iekopta saimniecība un par vienu govi vairāk, nekā pieklājas. Slucki nonāca Omskas apgabalā, kur bija nometināti daudzi latvieši, igauņi un lietuvieši. Mājās atgriezušies pēc gariem deviņiem gadiem. Tad arī Jānis apprecējies un ģimenē piedzimušas divas meitas. Elitas māsa ir Nacionālā teātra aktrise Ināra Slucka. Jurģa tēvs Vaclavs Gavelis bija Mažeiķu bankas pārvaldnieks, ģimene dzīvoja pārticīgi un, gluži dabiski, 1941. gada jūnijā nonāca izvedamo sarakstos. Jurģa tēvs jau atradies ešelonā, kas stāvējis Mažeiķu stacijā. Kamēr tas vēl pildījies ar izsūtāmajiem, viņš izzāģējis vagona grīdā caurumu un aizbēdzis. Tā arī nav noķerts un kara beigu cēlienā jau gatavojies bēgt uz Ameriku, bet īsto brīdi nokavējis. Elita stāsta: "Būtu jau aizbraukuši, bet baidījušies bez kādas mantības tik tālā ceļā laisties. Kamēr domājuši, ko ņemt, ko atstāt, īsto brīdi palaiduši garām. Un ar visām lādēm un iedzīvi dabūjuši atgriezties mājās. Tā atbēguši uz Latviju un kopš 1959. gada dzīvo Saldū. Jurģis pabeidza Rīgas Medicīnas institūtu un sāka strādāt Saldus slimnīcā. Viņš izgājis profesora Viktora Kalnbērza skolu un ir labs speciālists, ortopēds. Tiklīdz sākās Gorbačova perestroika un bija jūtamas pirmās brīvības dvesmas, viņš jau 1986. gadā steidzās uz savu tēvzemi. Lietuva sauca savus dēlus mājās, un Jurģis, patriotisma jūtu spārnots, atbrauca uz Viļņu. Es toreiz mācījos Latvijas konservatorijas, tagadējās Mūzikas akadēmijas, otrajā kursā, mūsu Patrīcija bija pavisam maziņa." Tie bijuši gan grūti, gan skaisti gadi — iemontējuši savā mašīnā pītu grozu meitai, un Elita gandrīz katru nedēļas nogali braukusi uz Viļņu. Tagad jau devīto gadu viņa strādā vēstniecībā un Lietuvā jūtas kā mājās.

… Komunistisko represiju upuri ik gadus tiek pieminēti Jaunviļņas stacijā, kur sākušies viņu moku ceļi. Te šo sāpīgo lappusi tautas vēsturē atgādina milzu krusts, kas it kā no sliedēm samontēts, un uz sliedēm novietots vagons — kā mums Torņakalnā.

Visvairāk ziedu un iedegtu svecīšu — pilsētas centrā Ģedimina prospektā, iepretim laukumam, kur kādreiz dižojās Ļeņina piemineklis. Ģedimina prospekta un Upuru ielas krustojumā atrodas lietuviešu "stūra māja". Māja celta 1890. gadā kā Tiesas nams. Okupāciju varas tur iemitinājušas savas represīvās iestādes. Kā vēstī sārtā granītā veidotā piemiņas zīme, gestapo un VDK te plānoja genocīdu pret Lietuvas iedzīvotājiem. Šī nama pagrabos tikuši ieslodzīti, pratināti, mocīti un noslepkavoti Lietuvas valsts pilsoņi. Tagad te cita pēc citas tiek iemūrētas piemiņas plāksnes ar daudzo upuru vārdiem un dzīves datiem. Astoņpadsmit, divdesmit, divdesmit pieci, četrdesmit gadi — tie visi ir nedzīvoti mūži, Lietuvai un lietuviešu mātēm atņemti dēli.

No laukakmeņiem, kas nākuši no Ukmerģes, Anīkščiem un Kauņas, no visiem Lietuvas novadiem, no kuriem tikuši izvesti cilvēki, pie Upuru ielas sakrauts piemineklis, ļoti vienkāršs savā akmeņu pelēcībā un bargs daudzo akmeņu stiprumā.

Aina Rozeniece, Arnis Blumbergs — "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenti

Kauņas metāllietuves strādnieku 1940. gadā izglābtais zvans

Lietuvas Republikas Seima ēka;

filmas "Baiga vasara" režisors Aigars Grauba;

Lietuvas kinematogrāfists Jons Gurickis, Kinematogrāfistu savienības prezidents Gītis Lukšs, režisors Marijons Giedris

Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts, Lietuvas Seima deputāts Vītauts Pakalnišķis ar kundzi Ņinu, Rumānijas pagaidu pilnvarotais vēstnieks Lietuvā Adrianu Petresku, Romas pāvesta apustuliskais nuncijs Baltijā arhibīskaps Ervins Jozefs Enders

Lietuvas Vides aizsardzības ministrijas viceministrs Imants Lazdiņš sarunā ar Latvijas vēstnieka palīdzi Elitu Gaveli

Upuru ielā no laukakmeņiem, kas nākuši no visiem Lietuvas novadiem, sakrautais piemineklis 1941.gadā deportētajiem iedzīvotājiem

Kā piemiņa izvestajiem — krusts un vilciens Jaunviļņas stacijā

Lietuvas "stūra mājas" siena ar iegravētiem to cilvēku uzvārdiem, kas šajā ēkā tikuši ieslodzīti, pratināti un noslepkavoti