Par ES un latviešu psiholoģiju

Ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Briselē Andris Ķesteris:

Nākamā gada maijā, kad Latvijai jākļūst par oficiālu ES dalībvalsti, prezidējošā valsts ir Īrija. Vai tam varētu būt kāda izšķiroša nozīme?

Īrijas prezidentūras laikā tiks risināti daudzi svarīgi politiskās darbakārtības punkti: turpinās attīstīties vairāki ar iekšlietām un tieslietām saistīti jautājumi, legālās un nelegālās migrācijas jautājumi ES u.c.

Ļoti “sirsnīgs” jautājums, kas šajā posmā stāv priekšā, ir Krievija. Tas tieši skar arī Latviju, jo ir dzirdēts, ka Krievijas Dome atsakās attiecināt partnerības un sadarbības līgumu vienlīdzīgi un uzreiz ar visām jaunajām dalībvalstīm. Viņi grib “ņemt” valsti pēc valsts ar mērķi katrai no tām izvirzīt individuālus nosacījumus. Latvijas gadījumā viens no signāliem bija Krievijas Valsts domes paziņojums par minoritātēm. Un “knifs” slēpjas partnerības un sadarbības līgumā starp ES un Krieviju, kurā tiks noteikti tirdzniecības režīmi – cik par ko jāmaksā. Tas, lūk, ir viens no jautājumiem, kas būs jādiskutē Īrijas prezidentūras laikā. Bet mums vēl oficiālas konsultācijas par to nav bijušas.

Mūsu Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums EP ļauj iekļūt arī Rubikam un Ždanokai. Pieņemsim, viņi pieslejas kreiso politisko spēku grupai. Pavisam vienkāršs jautājums – ko reālu viņi var panākt?

Viņi var, piemēram, apmelot Latviju. Ar to viņi arī nodarbojas, un piemērs ir Bekasova vēstule. Starp citu, vajadzētu pieminēt, ka Bekasovs šajā vēstulē pieļāva būtisku kļūdu – viņš minēja 600 000 cilvēku, kuri ciešot no diskriminācijas, un tie esot apmēram 22% no Latvijas iedzīvotājiem. Tātad iznāk, ka Latvijā ir kādi 3 miljoni iedzīvotāju. Dažas dienas vēlāk šos pašus kļūdainos skaitļus savā vēstulē minēja arī Krievijas Ārlietu ministrijas sekretārs. Jautājums varētu būt arī tāds – kurš raksta Bekasova vēstules?

Lēmumu izstrādes un pieņemšanas process ES ir sarežģīts. Kurš šī procesa posms ir visnozīmīgākais?

Kā jau teicu, ES ietvaros viss notiek pietiekami lēni, lai nepalaistu garām kaut ko, kas mums ir īpaši svarīgs. Tomēr Latvijas gadījumā jāsaka: jo ātrāk mēs kaut ko izdarām, jo tas ir efektīvāk. Tagad lemj par ekonomisko attīstību, tāpēc laikus vajag izsvērt, kuru teikumu saīsināt, kuru mīkstināt kopējās rezolūcijas projektā.

Ja runājam par konkrētu procesu, tad svarīgs ir darbs Eiropas Komisijas darba grupās. Gatavojot kādu likumdošanas iniciatīvu, EK uzaicina ekspertus no dalībvalstīm, lai jau no paša sākuma ņemtu vērā visu valstu intereses. Tad ir ļoti svarīgi, vai šie eksperti no Latvijas aizbrauc kā ekskursanti vai arī kā īsti eksperti, kas ir spējīgi kaut ko ieguldīt un pietiekami labi pārzina situāciju Latvijā. Komisija, ja nemaldos, šiem ekspertiem pat apmaksā ceļu un uzturēšanos.

Latvijā izskan pārmetumi, ka ES fondu apguvē Finanšu ministrija ir ļoti pieticīga.

Principā tas ir pareizi, ka nav jēgas paredzēt budžetā līdzfinansējumu, ja nav pietiekams skaits projektu un ja šis līdzfinansējums netiks iztērēts. Faktiski neviena valsts pilnībā nespēj paņemt visu sev pienākošos ES finansējumu. Mēs taču arī nepaņēmām visu PHARE naudu.

Ir zināmas bažas, ka cilvēki tiešām nepratīs paņemt šo naudu, kaut vai tāpēc, ka neprot rakstīt projektus.

Nevajag domāt, ka esam tādi neprašas. Te drīzāk jārunā par latviešu psiholoģiju, ko ļoti labi iepazinu pievienošanās sarunu laikā. Laikam esmu diezgan naivs, jo sākumā to visu uzskatīju par “tīru monētu”, bet patiesībā ir tā – visi bezgalīgi čīkst, neko nevar izdarīt līdz pašam pēdējam brīdim, bet, kad tā īsti vajag, tad saspringst un visu izdara. Tā tas bija arī ar referendumu. Kāpēc Latvijā bija tik liels vēlētāju procents, kas vispār nobalsoja un kas nobalsoja “par”? Tā ir tā pati latviešu psiholoģija. Kad klausījās, kas apkārt notiek un ko runā, tad galīgi nebija pārliecības, ka rezultāts būs pozitīvs. Bet, kad lieta nonāk līdz darīšanai, tad visi saņemas un izdara. Tāpat ar šo naudu – kad tā kļūs reāli pieejama, tad arī visi sasprings – sāks strādāt un rakstīt projektus. Gan biznesmeņi, gan juristi. Galu galā nauda ir nauda, un, kad tā reāli ir pieejama, neviens to negrib laist garām.

Kā tu vērtē tā saucamo sabiedrības informēšanas kampaņu, tās koncepciju un izpildījumu?

Grūti teikt, tāda kampaņa jau mums bija pirmo reizi. Var, protams, mēģināt to salīdzināt ar nacionālajām vēlēšanām. Bet, kad Rīgā viesojās Eiropas lietu ministrs no Īrijas, tad viņš, pastaigājies pa Rīgas ielām, vaicāja – vai jums te vispār kaut kas notiek? Igaunijā esot bijuši vismaz kaut kādi plakāti.

Šādā jautājumā informēšanas kampaņa nevarētu notikt pēc definīcijas. Nav taču tāda cilvēka, kas par ES zinātu visu un kas visu sīki spētu izskaidrot. Normāli ņemot, visiem arī nav jāapgūst pilnīgi viss par Eiropas Savienību. Šis mehānisms tiešām ir ļoti sarežģīts, tāpēc diez vai var cerēt, ka, cilvēkam iestāstot, kas ir Eiropas Savienība, viņu var dabūt ES pusē.

Latviešu pamatproblēma ir tā, ka no Eiropas Savienības esam vistālākā dalībvalsts arī ģeogrāfiskā ziņā. Jo kā tad notiek – polis ielec mašīnā sestdienas rītā, aizbrauc uz Vāciju iepirkties un pēcpusdienā jau ir mājās. Slovēnis aizbrauc uz Itāliju, un notiek tāpat. Kur varam aizbraukt mēs? Uz Lietuvu, Igauniju vai Baltkrieviju. Un viss. Līdz ar to cilvēki Latvijā ir ļoti atkarīgi no tā, ko raksta prese, ko stāsta politiķi. Uz ārzemēm brauc ļoti neliela ļaužu daļa –vai nu dienesta darīšanās, vai arī pietiekami bagāti cilvēki. Tā tas diemžēl ir joprojām. Tāpēc arī mūsu cilvēki bieži vien ir tik skeptiski un neuzticīgi. Viņiem nav ikdienas personiskās pieredzes par Eiropu. Jo patiesībā jau viss ir vienkārši – tu paskaties un redzi, ka cilvēki šeit normāli dzīvo, un saproti – kāpēc es arī nevarētu?

“NEDĒĻA”; pēc intervijas “Eiropā nekas nenotiek pēkšņi”