Par neiespējamību uzspiest demokrātiju

ES Augstais ārējās un drošības politikas pārstāvis Havjers Solana:

Kādam vajadzētu būt Eiropas ārlietu ministra amatam?

Svarīgākais ir, lai jaunais ES ārlietu ministrs būtu arī Ministru Padomes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs. Tad viņš varēs noteikt darba kārtību, un tas nozīmē, ka Eiropas ārpolitikas smaguma punkti nemainīsies ik pēc sešiem mēnešiem līdz ar ES prezidējošās valsts maiņu. Jaunajam ārlietu ministram ir jāstrādā nepārtraukti, labāk jāsastāda plāni un labāk jāizmanto resursi, kā arī vairāk jāpanāk vizītēs un sarunās.

Ir ieplānots, ka ārlietu ministram vienlaikus būs sēdeklis arī ES Komisijā un viņš tur būs kompetents visos ārpolitikas jautājumos.

Ministram nav pilnībā jābūt arī Komisijas loceklim. Tas, kurš ir atbildīgs ES Ministru padomei, nevar vienlaikus piedalīties arī lēmumu pieņemšanā Komisijā. Tas nefunkcionēs.

Kādi būs svarīgākie jaunā ārlietu ministra uzdevumi?

Svarīgākais uzdevums būs pārstāvēt Eiropas Savienību, definēt politisko stratēģiju un būt starpniekam starp Savienību un dalībvalstu valdībām.

Jūs taču to darāt jau gadiem. Kam būtu jāmainās?

Es vēlētos lielāku kontinuitāti. Taču tas ir pareizi, ka mēs jau esam daudz sasnieguši. Mēs vienmēr nerunājam tikai par to, kādam jābūt lēmumu pieņemšanas procesam. Mēs pieņemam arī lēmumus. Tikai 2003. gadā vien mēs trīs reizes esam piedalījušies misijās ārvalstīs: Bosnijā–Hercegovinā, Maķedonijā un Kongo. Es pats četras reizes esmu runājis ANO un darbojos arī Tuvo Austrumu “kvartetā”. Vēl nesen to visu būtu uzskatījuši par neiespējamu.

Tomēr 2003. gads bija arī gads, kad Irākas jautājums sašķēla Savienību.

Tas nebija manā kompetencē. Ja abām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm Francijai un Lielbritānijai ir atšķirīgi viedokļi, strīds neizbēgami skar visu Savienību. Šādā stāvoklī neko izdarīt nespēs arī jaunais ES ārlietu ministrs, neatkarīgi no tā, kurš būs šajā postenī.

Pastāvīgā locekle ANO Drošības Padomē ar veto tiesībām: vai arī šodien tā vēl ir reāla vara?

Drošības Padome ir pasaules kārtības augstākā institūcija. Neviens to nevar apiet. Ja abas Eiropas valstis, kuras ir šīs institūcijas pastāvīgās locekles, nav vienisprātis, ES rodas šķelšanās. Tas ir ļoti vienkārši.

Tātad secinājums ir skaidrs: ja gribam īstu Eiropas ārpolitiku, Eiropai Drošības Padomē ir jābūt tikai vienai vietai.

Tā būtu ilgtermiņa iespēja. Taču to var iztēloties arī citādi. Iespējams, ka var izstrādāt procesu, kas paredzētu, ka Drošības Padomes Eiropas dalībniecēm ir vēl ciešāk jāsaskaņo viedoklis ar pārējām ES dalībvalstīm.

Taču tas neko nemainītu pamatproblēmā, ka Francijai un Lielbritānijai ir pavisam atšķirīgi ārpolitiskie mērķi.

Tā taču nav. Lielākajā daļā jautājumu abas valstis ir vienisprātis. To apstiprina arī Drošības Padome. Ņemsim kā piemēru Irānu, kur cieši sadarbojas Francija, Lielbritānija un Vācija. Tas ir pareizi, ka Irākas konflikts bija īpaši smags. Tas sašķēla ne tikai ES dalībvalstis, bet arī pilsoņu sirdis un prātus.

Cik dziļa Irākas jautājumā ir plaisa starp Eiropu un Ameriku?

Tieši Irākas politikā mūsu viedokļi atkal ir sākuši tuvināties. Arī amerikāņi pa šo laiku ir nonākuši pie pārliecības, ka atbildība pēc iespējas ātrāk jānodod irākiešu rokās. Tikai tā būs iespējams stabilizēt situāciju.

Vai amerikāņi vēlas pēc iespējas ātrāk atstāt Iraku?

Nē. Taču viņi atzīst, ka viņiem ir vajadzīga drošība un ka drošība nav tikai militāro vienību jautājums. Runa ir par leģitimitāti tautā.

Vai labāk leģitimētai valdībai būs mazāk problēmu ar drošību?

Tas ir tas, ko teica arī Kofi Anans. Es domāju, ka mums ātrāk jānodod atbildība irākiešiem. Taču tam nav jānozīmē, ka mēs aiziesim no valsts. Taču virziens būs tieši šāds, un virzība būs straujāka nekā tiek uzskatīts.

Vai amerikāņi no Irākas kara ir guvuši mācību, ka režīma nomainīšana nav nemaz tik vienkārša?

Es domāju, ka ideja visus Tuvos Austrumus demokratizēt ar spēka palīdzību ir tikai nelielai daļai amerikāņu. Tā ir revolucionāra, misionāra vīzija. Ietekmīgākie cilvēki ASV tā nedomā. Viņi zina, ka Tuvajos Austrumos šis tas ir jāmaina, un to apzināmies arī mēs, eiropieši. Taču tam ir jānotiek soli pa solim, ar politisku un ekonomisku atbalstu, kā arī ar dialoga palīdzību. Es domāju, ka Tuvajos Austrumos neviens cits režīms netiks nomainīts ar spēka palīdzību.

Vai tāda ir Irākas kara mācība?

Tā nav mācība, bet realitāte. Demokrātiju nevar sagatavot kā “Nescaf?”.

Taču neviens uz mūžīgiem laikiem neatteiksies no militārā spēka pielietošanas. Kā pret to vajadzētu izturēties Eiropai: pie kādiem noteikumiem Savienībai vajadzētu pielietot militāru spēku?

Vispirms tiksim skaidrībā par to, ka ES nedrīkst doties karagājienos. Saskaņā ar ES līgumiem, tā militāro spēku drīkst izmantot vienīgi krīžu pārvarēšanai. Te nekas nemainīsies arī līdz ar jauno konstitūciju.

Ko nozīmē karot? Vai tas ir kaut kas līdzīgs ASV misijai Afganistānā?

Kaut kas tāds būtu iespējams. Tās varētu būt miera misijas līdz pat konfliktējošo pušu atdalīšanai. Taču mums nav armijas, kas kaut kur varētu iebrukt zem ES karoga, vai arī bombardēt kādu valsti. To var darīt NATO, to var darīt labprātīgo koalīcija ar ANO mandātu, bet ne ES.

Pēc “BERLINER ZEITUNG”