Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Viņi bija gatavi darīt visu, kas vīram un Latvijas aizstāvim bija jādara". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.12.2003., Nr. 169 https://www.vestnesis.lv/ta/id/81639

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.551

Par Ģ.V.Kristovska komandējumu

Vēl šajā numurā

02.12.2003., Nr. 169

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Viņi bija gatavi darīt visu, kas vīram un Latvijas aizstāvim bija jādara”

30.novembrī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Melnās kafijas vakarā tika pieminēti Latvijas karaskolas kadeti — brīvības cīņu dalībnieki

VAKARS1.JPG (37364 bytes)
Nacionālajā aizsardzības akadēmijā Melnās kafijas vakarā 30.novembrī: kopā ar virsniekiem un kadetiem Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Nacionālās aizsardzības akadēmijas dežūrvirsnieks kapteinis Valts Āboliņš
Foto: Juris Krūmiņš

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Augsti godātais komandiera kungs, virsnieki, kadeti!

Mēs esam pulcējušies, lai pieminētu visaugstāko upuri, ko par savu valsti un tās brīvību ir nesuši 14 kadeti, kuri vakara jundā vairs neatgriezās. Toreiz tikko bija dibināta Latvijas Karaskola, un šiem kadetiem būtu vajadzējis vispirms iziet mācības, tikt sagatavotiem par virsniekiem un tikai tad doties kaujā, bet viņi bija gatavi doties uz fronti tamdēļ, ka to prasīja uzbrukums, bija vajadzība turēties pretim, un viņi bija gatavi darīt visu, kas vīram un Latvijas aizstāvim bija nepieciešams.

Mūsdienās mēs bieži nonākam līdzīgās situācijās. Latvija ar savu jaunatgūto neatkarību daudzās lietās ir spiesta stāties frontes līnijās un darīt to, kas nepieciešams, ir vai nav tā pietiekami sagatavota, ir vai nav, pašas vai cita uztverē, gatava. Kad Latvija atguva savu neatkarību, ļoti daudzi visā pasaulē uzskatīja, ka tā nevar būt atkal brīva, bet tā bija, tāpēc ka tai bija pārliecība, ka tādai ir jābūt. Pēc tam, gadiem ejot, daudzi uzskatīja, ka Latvija taču nespēs nostāties uz savām kājām, nevarēs būt ekonomiski neatkarīga kā suverēna valsts, bet — varēja un izdarīja, tāpēc ka tas bija vajadzīgs. Vēl pirms dažiem gadiem daudzi teica, ka Latviju nevar uzņemt NATO aliansē, jo tās bruņotie spēki taču nav gatavi. Bet bija un tika uzņemta NATO — un pēc dažiem mēnešiem jau kā pilntiesīga locekle.

Ja kaut kas ir nepieciešams un īpaši ja kaut kas ir valstij nepieciešams, tad ir jāiet un jādara, un tad arī ir rezultāti, bet tas bieži prasa upurus. Dažiem brīvības cīnītājiem upuris bija tas augstākais, ko kāds var dot, — tā bija viņu dzīvība. Tas, ko viņi mums ir atstājuši, ir toreiz izcīnītā neatkarīgā valsts, tas, ko viņi mums ir atstājuši, ir paraugs par drosmi, vīrišķību, tēvzemes mīlestību un pienākuma apziņu, gatavību vienmēr darīt to, kas valstij un kopībai ir nepieciešams.

VAKARS3.JPG (37439 bytes)
Melnās kafijas vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2003.gada 30.novembrī: Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs virsleitnants Tālivaldis Bērziņš, Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora pienākumu izpildītājs pulkvežleitnants Normunds Aizpurs

Es novēlu jums, mūsu bruņoto spēku akadēmijas kadetiem, kļūt par tādiem virsniekiem, kas visa mūža garumā atcerēsies šo tālo laiku kadetu piemēru un upuri. Lai tas jums atgādina, ka jums kā virsniekiem vienmēr būs jābūt gataviem stāties pretim jebkuram izaicinājumam tamdēļ, ka to prasa jūsu virsnieka gods un pienākums un ka savukārt, ļoti daudzi, kas jums sekos, noraudzīsies jūsu darbos. Es novēlu, lai pēc gadiem citi atcerētos jūs ar to, ka esat palīdzējuši celt un veidot Latvijas bruņoto spēku prestižu, kvalitāti un atzinību gan mūsu pašu vidū, gan kontaktā ar jebkuru citu valsti pasaulē. Lai Dievs mums uz to palīdz!

Runa Melnās kafijas vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2003.gada 30.novembrī

“Tavi bijām, tavi esam, tavi būsim mūžībā”

— Rainis

Kritis par Latviju!

Svētdien, 30.novembrī, Nacionālajā aizsardzības akadēmijā vakara jundas laikā tika nosaukti Brīvības cīņās kritušo kadetu vārdi un iedegtas svecītes no svētās uguns liesmas viņu mūžīgai piemiņai. No Latvijas Karaskolas pārmantotajā skaistajā tradīcijā — Melnās kafijas vakarā — kopā ar virsniekiem un kadetiem bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un štāba priekšnieks brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš.

 

Tradīcijas pārmantotāji. Prezidentes sagaidīšana

KA4.JPG (18020 bytes)
Melnās kafijas vakarā 30.gados: Latvijas karaskolas kadeti Foto no Andra Zālmaņa personīgā arhīva

Kopš 1994.gada Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) personālsastāvam 30.novembris ir īpaša diena. Rīta pusē jaunāko kursu kadeti — šogad komandējošā sastāva virsnieku pamatkursa jaunais iesaukums — devās uz Vareļiem, lai noliktu ziedus un pasērstu piemiņas brīdī pie kritušo kadetu pieminekļa Vareļu kaujas vietā. Krīvi (kadetu padomes pārstāvji) savukārt devās uz Brāļu kapiem, lai no Svētās uguns aizdegtu liesmu lāpā, kuru nogādāja akadēmijā.

Novakarē kadetu godasardze pie mācību ēkas sagaidīja Valsts prezidenti un Nacionālo bruņoto spēku komandieri. NAA Tradīciju zālē vakara jundas kopējā ierindā stāvēja Latvijas Karaskolas kādreizējie kadeti, Otrā pasaules kara kauju liesmās rūdītie un lēģeros saldētie, virsnieki sirmām galvām un jaunie topošie virsnieki, kā arī akadēmijas mācībspēki.

Pēc taures skaņām NAA rektora pienākumu izpildītājs pulkvežleitnants Normunds Aizpurs pavēlēja veikt vakara jundu akadēmijas dežūrvirsniekam kapteinim Valtam Āboliņam. Cits pēc cita tika izsaukti Brīvības cīņās kritušo kadetu vārdi, un kā atbilde atskanēja: “Kritis par Latviju…! Kritis par Latviju…pie Daugavas tiltiem,... pie Vareļiem.” Kadeti aizdedza četrpadsmit svecītes. Ceturtā kursa kadeti aizdedza vēl vienu, pieminot savu biedru Ģirtu Mežalu, kas pagājušajā gadā traģiski gājis bojā Vācijā. Un šīs mazo svecīšu liesmiņas dega visu vakaru un pulsējot izdega kā cilvēku sirdis.

Piemiņas vakara dalībniekus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Virsnieki un kadeti nodziedāja “Svēts mantojums”. Vakara otra puse aizritēja pie melnās kafijas galdiem, uz kuriem tradicionāli bija rupjmaize, marmelāde un rūgta kafija. Dziesmu kopas “Vilki” skandētās karavīru dziesmas mijās ar kadetu izvēlētajām, piemiņas runas — ar atmiņām.

NBS komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots uzsvēra šīs pārmantotās un nu jau nostiprinātās tradīcijas lielo nozīmi, aicinot iejusties tā tālā laika traģismā, kad jaunajiem, vēl neapmācītajiem puišiem bija jāiet kaujā. Visiem vadiem nepietika virsnieku, komandēšanu uzticēja pašiem kadetiem. Kontradmirālis aicināja kadetus kļūt par labiem profesionāļiem, labiem un pārliecinātiem sava darba darītājiem: “Savienojot profesionālismu ar latviešiem raksturīgo darba mīlestību, varēsim izpildīt jebkuru uzdevumu.”

 

Tradīcijas aizsākumi. Kadeti Rīgas aiztāvēšanā

Latvijas armijai, kas veidojās Brīvības cīņās, skaudri trūka virsnieku. 1919.gada oktobrī tikko dibinātajā Karaskolā Krišjāņa Barona ielā 99 sāka ierasties pirmie kadeti, jo 8.oktobrī bija paredzēts sākt mācības. Bija ieradušies ap 250 jauniešu, no tiem pēc pārbaudījumu izturēšanas uzņēma 170 kadetus. Bet Bermonta karaspēks jau bija ieņēmis Torņakalnu un no Ziepniekkalna puses apdraudēja Daugavas tiltus. No pirmajiem kadetiem tika izveidotas divas kaujas rotas, tās kā beidzamā rezerve tika laistas kaujā, lai segtu mūsu armijas atkāpšanos uz Daugavas labo krastu.

Rīgas aizstāvēšanas kaujās Karaskolai tika ierādīts ļoti atbildīgs iecirknis pašā Rīgas sirdī — Iekšrīgas rajons no Muitas dārza līdz dzelzceļa tiltam, to ieskaitot. Gandrīz mēnesi kadeti pavadīja pašu prasmīgi izveidotajos ierakumos Daugavmalā, gandrīz zem nepārtrauktas ienaidnieka uguns. Kadeti šajā laikā veica pārdrošus izlūkgājienus pāri tiltam. Pie Daugavas tiltiem krita Pēteris Dēliņš un Gustavs Beļinka.

 

Vareļu kauja

Pēc padzīšanas no Rīgas ienaidnieks nebūt vēl neuzskatīja sevi par sakautu, bet, ieņēmis stratēģiski izdevīgas pozīcijas pie Lielupes un Iecavas, sakopoja spēkus tālākai cīņai. Mūsu armija, turpinot bermontiešu vajāšanu, gatavojās uzbrukumam pie Lielupes. Karaskolas 1.rota saņēma pavēli ieņemt Vareļu mājas Lielupes krastā, kurā nostiprinājušies bermontieši. Uzbrukumu apgrūtināja klajais lauks. Vienīgais aizsegs bija lauka grāvis, kurā kadetus iespieda ienaidnieka spēcīgā uguns. Rota uguns atbalstu nesaņēma, trūka arī munīcijas. Nācās gaidīt tumsu, lai tad cerētu ar pēkšņu uzbrukumu gūt panākumus. Sala. Kadeti bija plāni ģērbti. Sāka snigt.

Līdz ar tumsu kadeti metās uzbrukumā, un drīz Vareļu mājas bija viņu rokās, kā trofejas iegūstot vieglo ložmetēju, telefonu un munīciju. Pirms tam kadeti bija ieņēmuši Garozas muižu un Plāņu mājas, un pēc 17.novembra kaujām Lielupes labais krasts bija atbrīvots.

18.novembrī pretinieks nolēma sagādāt karaskolas audzēkņiem “dāvanu” valsts proklamēšanas dienā, uzbrūkot kadetu aizsardzības rajonā, cenšoties piespiest mūsu armijas vadību piekrist sarunām par pamiera noslēgšanu. Kaut aizsardzības ielokā pie Vareļiem Karaskola bija saņēmusi papildinājumu — tagad pozīcijās bija 60 kadetu ar patšauteni un vieglo ložmetēju bruņojumā, spēki bija nesamērīgi, jo šajā vietā ienaidnieks raidīja uzbrukumā veselu bataljonu ar artilērijas ievadapšaudi. Uzbrukums bija apejošs, draudot ar kadetu ielenkšanu. Zem uguns tika turēta Vareļu mājas priekšpuse, lodes urbās sienās.

Kadeti nolēma atkāpties no Vareļiem pa ceļu uz Garozas krogu, bet arī to apšaudīja ar ložmetēju un šrapneļiem. Sedzot atkāpšanos, varonīgi cīnījās plecā ievainotais Gustavs Skalde, kamēr otra lode izdzēsa kadeta dzīvību. Lielupes krastā krita Oļģerts Boms, Jānis Pelšs, Verners Skudrulis. Turpinājās rotas atkāpšanās, par aizsegu izmantojot grāvjus, bet tie bija tik sekli, ka bermontiešu patšautenes lodes sasniedza kadetus. Patšauteni vajadzēja apklusināt, lai cīņu biedri varētu atiet. Šajā operācijā varonīgi cīnījās Roberts Dzelzkalns un Kārlis Ozoliņš. R.Dzelzkalns krita, bet smagi ievainoto K.Ozoliņu vācieši saņēma gūstā. Kaujā sevišķi varonīgi cīnījās brālēni Oto un Paulis Palmi. Būdami ievainoti, viņi pretojās līdz pēdējai patronai, sedzot pārējo biedru iespēju izkļūt no aplenkuma. Krita arī Jūlijs Irbe, Jānis Rutkis un Nikolajs Lācis.

Kadetu kaujas spējas vēl bija vērā ņemamas, jo apmēram pusrotas izgāja no aplenkuma. Vareļu kauja bija beigusies. Vēlāk ar Lāčplēša Kara ordeni pēc nāves tika apbalvots Gustavs Skalde, Roberts Dzelzkalns, Kārlis Ozoliņš, Oto Palms, Paulis Palms. Tikai pēc vairākiem gadiem izdevās uzzināt Ēvalda Koliņa un Anša Erdmaņa likteni, kas skaitījās bezvēsts pazuduši, jo bija saņemti gūstā. Abi par spīti neģēlīgai spīdzināšanai bermontiešiem neizpauda nekādas ziņas par mūsu armiju un tika nošauti. Pie Vareļiem krita Jūlijs Irbe, Jānis Rutkis un Nikolajs Lācis. Daudzi tika ievainoti un saņemti gūstā.

Trīsdesmitajos gados pulkvedis (vēlāk — ģenerālis Arvīds Krīpens rakstīja: “Liktenis vēlējis, lai pirmie kadeti tiešām pierāda, ka viņi ir īsti savas tautas dēli, ka viņi ir gatavi mirt, ja tēvzeme to prasa. Un viņi to godam veikuši. Ar viņiem lepojas un allaž leposies mūsu Karaskola, bet to kadetu vārdi, kuru nesēji atdevuši jaunās dzīvības, noliekot savas jaunās galvas uz tēvzemes brīvības altāra, mūžam dzīvos Karaskolas saimē.”

Karaskolas cīņu gaitas beidzās līdz ar Jelgavas atbrīvošanu. Pēc gandrīz divu mēnešu cīņām, kauju ugunīs rūdīti, savu biedru nāves pārdzīvojuši, noguruši un kara traģisma satriekti, kadeti 30. novembrī (pēc citiem avotiem — 29. novembrī) atgriezās savā mītnē un aukstā Adventa laika vakarā skolas ēdnīcā sasēdās ap koka galdiem, uz kuriem atradās rupjmaize, marmelāde un rūgta melna kafija. Vairāk nekas skolas mantnīcā nebija atrodams. Tie nebija vairs bezbēdīgie jaunieši, kas pirms pāris mēnešiem atstājuši šīs telpas. Biedru nāve, asinis un pārdzīvojumi šo jaunekļu sejās bija ievilkuši vīru vaibstus.

 

Pie Vareļu pieminekļa

1930.gadā Karaskolas vadība nolēma uzcelt pieminekli kritušajiem kadetiem kaujas vietā pie Vareļiem. Taču tur nebija dabiska paaugstinājuma. Kadeti pieteicās vasarā strādāt, lai izveidotu mākslīgu uzbērumu. Ceļu un satiksmes pārvalde iedeva trulīšus, palīdzēja autotanku pulks, un tika uzbūvēts mazbānīša ceļš, pa kuru Lielupes smiltis pārvietoja uz Jelgavas — Bauskas lielceļa malu. Tā tur izauga mākslīgais paaugstinājums, kur vēlāk pēc mākslinieka J.Barkovska meta uzcēla masīvu šūnakmens plāksnēm segtu piramīdveida pieminekli. Frontālajā pusē bija iekalti vārdi: “Par Latvijas neatkarību 1919.gadā kritušie kadeti”. Sekoja četrpadsmit kritušo uzvārdi. Pretējā pieminekļa pusē bija uzraksts “Kara skola”. Dienvidu pusē — Karaskolas krūšu nozīme, ziemeļpusē — Karaskolas apbalvojuma zīme. Uz pieminekli veda kāpnes ar 20 pakāpieniem.

Piemineklis atklāts 1934.gadā. Nopostīts padomju okupācijas laikā. Atjaunots ar Jelgavas zemessardzes atbalstu, iestrādājot atrastos pieminekļa fragmentus. Atjaunotajā piemineklī nav plāksnes ar kritušo uzvārdiem.

 

Piemineklis Pededzē

1933.gada 18. jūlijā Pededzes Akmeņdruvas kapsētā atklāts piemineklis Vareļu kaujā kritušajiem kadetiem Oto un Paulim Palmiem. Pieminekļa frontālajā pusē teksts: “ Atgriezt nevaram, aizmirst nespējam to, ko zaudējām.” Zemāk: “Paulis Palms, dz. 1900.gada 29. augustā — miris no ievainojuma kaujā 1919.gada 30. novembrī. Oto Palms, dz. 1900.gada 30. augustā — kritis kaujā 1919.gada 18. novembrī.”

Komunistu valdīšanas gados piemineklis tika noņemts un iemests purvā, kapi apgānīti. 1989.gada novembrī piemineklis tika izcelts no Kūdupes kapu purvāja, bet 17. novembra vakara vēlā stundā, daudzu simtu Pededzes pagasta ļaužu pavadīti, varoņu un viņu vecāku pīšļi pārbedīti dzimto māju kapsētā ar Raiņa vārdiem: “Klusi rokas uzliekam brīvās Latves karogam:/ Tavi bijām, tavi esam, tavi būsim mūžībā.”

KA1.JPG (28433 bytes)
1940.gadi: pēdējais Latvijas karaskolas izlaidums, vidū profesors Augusts Kirhenšteins Foto no Andra Kļaviņa personiskā arhīva

Tradīciju atjaunošana. Vakars pieminēšanai un atmiņām

1994.gadā, Latviešu virsnieku apvienības rosināti, NAA rektors pulkvedis (tagad ģenerālis) Valdis Matīss un aizsaulē aizgājušais mācību daļas priekšnieks pulkvežleinants Inārs Bīskaps, lai audzinātu patriotismu un turētu svētu kritušo kadetu piemiņu, atjaunoja vairākas Latvijas Karaskolas tradīcijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā — svinīgo jaunā virsnieka zvērestu Brāļu kapos naktī pirms izlaiduma, Melnās kafijas vakaru, žurnāla “Kadets” izdošanu, krīvu padomes atjaunošanu, jauno virsnieku iesvētīšanu dievkalpojumā u.c. Inārs Bīskaps pirmajā atjaunotajā Melnās kafijas vakarā, kas notika šaurajās akadēmijas ēdnīcas telpās, 1994.gadā sacīja: “Nekādas taures vairs neuzmodinās kritušos kadetus, bet viņi ir uzmodinājuši mūs. Mums jāiet uz priekšu un jādara darbs, ko viņi nepaspēja paveikt!” Tajā vakarā piedalījās aizsardzības ministrs Jānis Arveds Trapāns. Kaismīgu runu sacīja zemūdenes “Ronis” komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš, kas pēc dažām dienām Igates muižā atzīmēs savu simto dzīves jubileju. Nu jau trešo gadu pēc kārtas Melnās kafijas vakarā kopā ar virsniekiem un kadetiem ir Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Diemžēl gadu no gada mazinās Latvijas Karaskolu beigušo virsnieku līdzdalība šajā svecīšu vakarā. Atverot jauniznākušā “Kadeta” pēdējās lappuses, pretī raugās jaunu izskatīgu karavīru portreti melnā rāmītī, var izlasīt skolas un cīņu biedru pēdējos atvadu vārdus. Šogad aizsaulē tika aizsaukts arī pēdējais no Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem Arvīds Lauris, kas garā mūža simt gadu slieksnim pārkāpa, dzīvodams Amerikā. Un, paldies Dievam, daudzi no vecajiem virsniekiem vēl mundri turas ierindā, paužot jaunajiem ticību un neatlaidību un tādos vakaros atklājoties kā līdzdalībnieki mūsu tautas vēstures norisēs.

Virsleitnants Verners Liguts, kas Karaskolā mācījās no 1937. līdz 1939.gadam, atceras: “ Pirms pasēdēšanas pie melnās kafijas mēs no Karaskolas Krišjāņa Barona ielā dziedādami soļojām cauri visai Rīgai. Tajos gados blakus dzelzceļa tiltam vēl bija labs koka kājnieku tilts. Tad kadeti, nevis bļaujot, bet, dziedot četrbalsīgi, pieskandēja Rīgu tā, ka visi logi bija vaļā. Meitenes meta ziedus, un mēs soļojām pāri tiltam un atpakaļ, pieminot pie tiltiem kritušos kadetus. Visspilgtāk atceros 1938. gada maršu, kad ierindā bijām 240 soļošanā un dziedāšanā labi trenēti kadeti.” Vai var būt labāka vēstures un patriotisma stunda V. Ligutam blakus sēdošajam jaunā iesaukuma kadetam Agrim Pavlovskim, kas, sava brāļa jauna virsnieka Jurģa iedvesmots, pēc Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes beigšanas izvēlējies iet brāļa pēdās?

Tā cīnījās un krita pirmie kadeti. Augstāka par visu viņiem bija Dzimtenes mīlestība un alkas izkarot tai brīvību. Tas bija viņu asinīs no tēvu tēviem, kas pirms vairākiem gadsimtiem cīnījās un mira par mūsu tautas izdzīvošanu un patstāvību. Aiz viņiem nāca jaunas paaudzes, jauni kadeti, jauni virsnieki, kas dzīvoja un cīnījās un arī šodien dodas dienesta gaitās ar Karaskolas svēto solījumu — “Savam godam, latvju slavai, tēvzemei un brīvībai!”

Andris Kļaviņš

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!