Rokrokā dzīvojot ar sevi un savu valsti

Vakar, 26.novembrī, Rīgas Valsts tehnikuma muzejā tika atklāta piemiņas plāksne, lai atcerētos un godinātu tehnikuma pasniedzējus un audzēkņus, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību.

Rīgas Valsts tehnikuma vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas likteni. Jau 1918.gada decembrī Studentu rotā pret boļševikiem cīnījās tehnikuma pasniedzējs Pēteris Birkmanis un astoņi tehnikuma audzēkņi, kas visi tikuši apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1919.gada oktobrī un novembrī tehnikuma audzēkņi aizstāvēja Rīgu pret bermontiešiem. Trīs tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Ordeņa kavalieris tehnikuma audzēknis Otto Cielēns 1940.gadā, kad Padomju savienība okupēja Latviju, tika apcietināts, pie Babītes nošauts, un apglabāts Brāļu kapos. Bet tehnikuma audzēkņi no mehānikas un celtniecības nodaļām iesaistījās nacionālo skolēnu organizācijas darbā, izplatīja uzsaukumus “Dievs, svētī Latviju!”, “Mums jāatjauno Latvijas valsts!”. 1940.gada decembrī jauniešus apcietināja, tiesāja, izsūtīja, un 1942.gadā kara tribunāls viņiem piesprieda nāvessodu.Protests pret okupācijas varu turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. 1946.gadā Rīgas Valsts tehnikumā izveidojās nelegāla organizācija, kurā iesaistījās 22 tehnikuma audzēkņi, Edgara Jasūna vadībā.

Atceres pasākumā nu piedalījās kādreizējie pretestības organizācijas biedri Edgars Jasūns, Georgijs Latiševs, Aleksandrs Mazcinītis un Edgars Zīle. Plāksnes atklāšanā svētvārdus teica arhibīskaps Jānis Vanags.

Pēc piemiņas plāksnes atklāšanas tika atvērta Valda Rūjas grāmata “Dvēseļu kalējs. Atmiņu mozaīka 40 vīzijās”, kas veltīta autora skolasbiedra un drauga Gunāra Priedīša piemiņai. Grāmatas atvēršanā izjustus vārdus teica gan Rīgas Valsts tehnikuma direktors Dainis Markus, gan Valdis Rūja.

“LV” informācija

Atverot laikus un likteņus

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, Pieder mīlestībai.” — Aleksandrs Čaks

Šis krājums unikāls šķiet tanī ziņā,

Ka līdzautoru tam vai vesels simts.

Starp rindām – lūgsnu skaita vecmāmiņa,

Pukst mātes sirds un tēva soļi dimd.

Drošs dēlu salikums, ciešs draugu sējums,

Rimts tālāk saucošs priekšgājēju vārds –

Vien tā spēj piepildīties iecerējums,

Ar kūmu svētību kam šūplis kārts.

Pie stara stars – vien tā redz sauli lecam,

Pie skaņas skaņa, atbalsis aiz balss,

Burts stāj pie burta, pulkā – plecs pie pleca.

Vien tā dzimst dziesma, grāmata, dzimst Valsts.

Caur Jersiku ar zobenu un stopu,

Caur Skrundu, Lesteni, kur dzērves kliedz,

Caur Putlosu, caur purgām, Perekopu

Uz Latviju, uz Rīgu ilgi iets.

No klaušām, barikādēm, Gada Baigā,

No spīvas spīts – cik jūdžu ceļam tam! –

Bet tas mums visiem kopā jānostaigā

No piemiņsvecītes līdz salūtam…

Lai mātes gatvei nepaejam garām –

Kā dzirkstis sniegā pīlādžogas lās.

Paldies, ka lappuses šīs atvērt varam!

Ciet never, dēls, bet tālāk raksti tās!

Valdis Rūja, RVT, 2003. gada 26. novembrī