Par starpvalstu nodokļu konkurenci un ilgtermiņa attīstību

Mag.iur. Jānis Grasis, Banku augstskolas docents:

Referāts “Negodprātīga starpvalstu nodokļu konkurence — šķērslis ilgtermiņa attīstībai” nolasīts Banku augstskolas ikgadējā konferencē “Ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikumi: jauni izaicinājumi un perspektīvas” Rīgā 2003.gada 11.septembrī

Tirdzniecības un investīciju pieaugošais globalizācijas process ir kardināli mainījis attiecības starp valstīm un to nodokļu sistēmām. Latviju, tāpat kā citas postpadomju teritorijas valstis, ir skārusi negodprātīgas starpvalstu nodokļu konkurences piemērošana, kas ietekmē ekonomikas un sociālās stabilitātes ilgtermiņa attīstību. Ar negodprātīgu starpvalstu nodokļu konkurenci autors apzīmē visdažādākās ārzonu izmantošanas iespējas, pret kurām, vismaz pagaidām, Latvijas likumdošana ir visai formāla. Jāatzīst, ka ārzonu negatīvā ietekme uz ekonomikas attīstību ir maz pētīta kā Latvijā, tā visā pasaulē, jo lielākoties presē un monogrāfijās parādās tikai ārzonas slavinoši raksti.

Kas ir ārzonu (off-shore) kompānija

Latvijā juridiski par ārzonām šobrīd var uzskatīt tikai tās valstis un teritorijas, kas ir ierindotas izdotajos Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumos Nr.276 “Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām”1 (pirms tam bija spēkā analogi Ministru kabineta 1995.gada 31.marta noteikumi Nr.69) — kopumā 68 valstis un teritorijas, piemēram: Andoras Ielejas, Apvienotie Arābu Emirāti, Aruba (Nīderlandes Karaliste), Kaimanu salas (Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste), Sanmarīno Republika utt. Tādējādi juridiski uz ārzonas kompānijas statusu Latvijā var pretendēt tikai tās kompānijas, kas reģistrētas šajās uzskaitītajās zonās.

Likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 3.panta 8.daļā noteikti ierobežojumi Latvijas rezidentu darījumiem ar personām ārzonās: “neatkarīgi no jebkuriem šā likuma noteikumiem uzņēmumu ienākuma nodokli ietur pēc 25% (no 2002.gada 1.janvāra — 22%; no 2003.gada 1.janvāra — 19%; ar 2004.gada 1.janvāri — 15%) likmes no visiem maksājumiem, ko Latvijas rezidenti vai nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā juridiskajām, fiziskajām un citām personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas Ministru kabineta noteikumos minētajās zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās, ieskaitot maksājumu šo personu pārstāvjiem vai trešo personu banku kontos un maksājumus, kas veikti savstarpēja norēķina ieskaita veidā...”, ar atsevišķiem izņēmumiem, kā, piemēram, maksājumiem par preču piegādēm.

Tomēr pasaulē ir virkne ārzonu, tajā skaitā arī augstu nodokļu jurisdikcijās, kur, izpildot zināmus nosacījumus, var reģistrēt kompānijas, kas var izmantot ārzonām raksturīgās priekšrocības. Te minami visi štati ASV, Lielbritānija, Lihtenšteina, Šveice, Nīderlande, Beļģija utt. Arī citās pasaules attīstītākajās valstīs ir atsevišķas zonas ar preferenciāliem režīmiem, kuras var raksturot kā ārzonas, piemēram, dažādi preferenciāli režīmi apdrošināšanas jomā ir Austrālijā, Beļģijā, Somijā, Itālijā, Īrijā, Portugālē, Luksemburgā un Zviedrijā; finanšu un līzinga jomā — Beļģijā, Ungārijā, Islandē, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Spānijā un Šveicē; fondu menedžeru jomā — Grieķijā, Īrijā, Luksemburgā un Portugālē; banku jomā — Austrālijā, Kanādā, Īrijā, Itālijā, Korejā, Portugālē un Turcijā.2

Jāatzīst, ka pēc būtības jēdziens “ārzonas darījums” nozīmē tikai to, ka darījums ir veikts ārpus rezidences valsts. Autors no savas puses gribētu piedāvāt šādu ārzonas kompānijas definīciju: “Ārzonas kompānija ir tā, kas saskaņā ar reģistrācijas valsts likumdošanu, ja tā pieder nerezidentiem un neveic komercdarbību savā reģistrācijas valstī, likumīgi var nemaksāt vispār vai maksāt nelielu nodokli no peļņas, ko tā guvusi ārpus savas reģistrācijas valsts”. Līdz ar to par ārzonas teritorijām un valstīm ir jāuzskata visas tās teritorijas un valstis, kur ir šādas iespējas.

Bez šaubām, visas ārzonu teritorijas nemaz nav iespējams apzināt, tomēr dažas, kā, piemēram, daudzie ASV štati, nepārprotami ir pazīstamas kā ārzonas arī Latvijas institūcijām. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ šīs teritorijas nav iekļautas Latvijas ārzonu “melnajā sarakstā”. Runājot par Latvijas “melno sarakstu”, nav izprotami kritēriji, pēc kuriem Latvijā šis saraksts ir ticis sastādīts. Turklāt šāds saraksts nekādā veidā neaizliedz, bet vienīgi sadārdzina iespēju veikt darījumus ar kādu no ārzonām, izmantojot kā starpnieces citas valstis, kuras nav uzskaitītas ārzonu sarakstā. Kā uzskata Deloitte&Touche advokātu biroja zvērināts advokāts J.Zelmenis, “šāds saraksts ir neefektīvs. Lai pildītu savu uzdevumu, tas būtu jāatjauno vismaz vienu reizi ceturksnī, nevis, kā rāda Latvijas prakse, ik pēc pieciem sešiem gadiem, jo pasaules politisko un ekonomisko procesu rezultātā valstu statuss bieži var mainīties. Bet, lai īstenotu ārzonu saraksta uzdevumu, valsts institūcijām būtu jāatvēl milzīgi cilvēku un finanšu resursi, lai tās varētu izsekot izmaiņām nodokļu likumdošanā visās pasaules valstīs. Vienkāršāk būtu piemērot uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi 25% vai zemāku likmi visiem ārvalstu maksājumiem, piemērojot atvieglojumus tikai Latvijas noslēgto nodokļu konvenciju paredzētajā kārtībā, tādā veidā radot tā saukto balto sarakstu, kāds darbojas Igaunijā”3.

Ārzonu kompāniju negatīvie aspekti

Kas tad ir galvenie aspekti, kas pierāda ārzonu kompāniju negatīvo ietekmi? Var izdalīt šādus galvenos momentus.

• Ārzonu kompānijas nemaksā nekādus vai maksā ļoti zemus nodokļus. Tas nozīmē, ka valstis, kuru pretārzonu likumdošana ir visai vāja (tajā skaitā — Latvija), visai primitīvā veidā zaudē būtiskus valsts un pašvaldību budžeta ieņēmumus.

• Starp valstu nodokļu administrācijām vai tiesībsargājošajām iestādēm nav iespējama efektīva informācijas apmaiņa saistībā ar ārzonas kompānijām. Autors ne velti ir izcēlis vārdu “efektīva”, jo lielākoties ir iespējams apmainīties tikai ar visai virspusēju informāciju. Tikai retos gadījumos var uzzināt, piemēram, kas ir ārzonas kompānijas patiesie īpašnieki.

• Ārzonu kompāniju patiesie īpašnieki (labuma guvēji jeb beneficiāriji) var tikt veiksmīgi noslēpti. Tas tiek darīts, izmantojot tā sauktos nominālos akcionārus vai kapitāla daļu turētājus, kuriem šobrīd attiecīgās valsts likumi par konfidencialitāti liedz izpaust ziņas trešajām personām par ārzonu kompāniju patiesajiem īpašniekiem. Līdzīgi tiek izmantoti arī tā sauktie nominālie direktori. Kā kuriozs gadījums Latvijas ārzonu izmantošanas vēsturē jāmin fakts, ka 1994.gadā A.Šķēle pēc ārzonu kompānijas “Quaintain Limited” nodibināšanas Menas salā pats sevi norādīja par tās direktoru, turklāt par savu adresi norādīja: Republikas laukums 2, LV-1924, Rīga, Latvija; respektīvi, adresi, kur savulaik mitinājās kā lauksaimniecības ministra vietnieks4. Latvijas Televīzijas žurnālisti, apmeklējot Menas salas uzņēmumu reģistru, noskaidroja šīs ārzonas kompānijas direktoru, un tādējādi A.Šķēle — pirmais no visiem privatizācijas veiksminiekiem Latvijā — bija spiests atklāt sev piederošo uzņēmumu grupu.

• Valstu nodokļu administrācijas vai tiesībsargājošās iestādes nevar pārliecināties vai kontrolēt ārzonu kompāniju veiktos darījumus, jo šādām kompānijām nav nemaz vai ir ļoti minimālas prasības par grāmatvedības reģistru kārtošanu.

Naudas līdzekļu īpatsvars ārzonās

Pēc aptuvenām aplēsēm saskaņā ar “Merrill Lynch” un “Gemini Consulting” savulaik veikto pētījumu “World Wealth Report” par 1998.gadu, vismaz 1/3 bagātāko pasaules iedzīvotāju bagātības bija paslēptas aiz ārzonu plīvura. Skaitliskā izteiksmē tie ir aptuveni 6 triljoni ASV dolāru no 17,5 triljoniem5. Protams, tas vislielākā mērā attiecas uz naudas līdzekļiem un vērtspapīriem, jo greznas villas un pilis vai dārgas luksusa automašīnas, vienalga, paliek uz cietzemes.

Daži skandalozākie ārzonu kompāniju izmantošanas piemēri

Lielākās Latvijas komercbankas a/s “Banka Baltija” sabrukums 1995.gadā izraisīja smagas sekas Latvijas ekonomikā. Kopumā bankā bija atvērts 263 231 tūkstotis depozītkontu, no kuriem 263 136 (88%) piederēja fiziskām personām. Fiziskās personas bankā bija noguldījušas 102,4 miljonus latu. Saskaņā ar auditorfirmas “Coopers & Lybrand” veikto finanšu analīzi, a/s “Banka Baltija” zaudējumi uz 1995.gada 23.maiju, t.i., dienu, kad bankas akcijas pārņēma valdība, bija mērojami 160 līdz 200 miljonos Latvijas latu6. Laventu ģimenes īpašumā bija bankas kontrolpakete, kas tika nodrošināta gan tiešā, gan netiešā veidā ar ārzonu kompāniju palīdzību7. Jāpiebilst, ka tālaika Latvijas kredītiestāžu uzraudzības normatīvie akti bija ārpus katras kritikas un līdz ar to arī paša uzraudzība bija ļoti vāja, kas izraisīja banku krīzi Latvijā 1995.gadā.

VAS “Latvenergo” bija nonākusi 10 miljonu latu parādā, kas radās, šim uzņēmumam garantējot a/s “Banka Baltija” aizdevumu citam uzņēmumam —Finanšu norēķinu centram, kurš parādu nespēja atmaksāt. Līdz ar to saistības tiesas ceļā nācās nokārtot galviniekam — “Latvenergo”. Skandālu izraisīja fakts, ka “Latvenergo” parādsaistības pret “Banku Baltija” nokārtoja caur cesionāru — kādu Lihtenšteinā reģistrētu ārzonas kompāniju, kurai par pakalpojumiem tika trīs miljoni latu. Ja aiz ārzonas uzņēmuma Lihtenšteinā nestāvētu ieinteresētas augstas valsts amatpersonas un to izpildītāji, kuras tad arī ieguva un sadalīja savā starpā šos trīs miljonus, tad diez vai “Latvenergo” tik vieglprātīgi pārskaitītu tādu starpniecības summu “Lihtenšteinas onkuļiem”, jo bija iespējams nokārtot parādsaistības tieši starp “Latvenergo” un “Banku Baltija”. Lai arī šīs afēras izmeklēšanai tika nodibināta Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija, lielu artavu lietas izmeklēšanā deva arī žurnālisti, Uldis Dreiblats savā grāmatā8 pat praktiski uzskaita visus šos afēras organizētājus un iespējamos naudas sadalītājus, tomēr šodien uz apsūdzēto sola sēž tikai “pārmijnieki” — zemākā ranga izpildītāji.

Latvijas sabiedrībai “Dinaz nafta” (vēlāk pārdēvēta par “Agalas”) bija vēlme panākt, lai Valsts ieņēmumu dienests dzēstu uzņēmuma akcīzes nodokļa parādu par pārmaksāto PVN saistībā ar eksporta darījumiem ar ASV reģistrētām ārzonas kompānijām “Montana Technologies un “Kennet”, saistībā ar radiodetaļu eksportu, norādot ļoti augstu preces vērtību: katra sūtījuma muitas vērtība bija 800 tūkstoši latu. Kā norādīja toreizējais finanšu ministrs Gundars Bērziņš, vienā no pārbaudītajām kravām patiesībā atradies „mazs, pavecs, apdriskāts čemodāniņs ar detaļām, kas nebija pat brāķis, bet drīzāk Rumbulā vai kur citur izgāztuvē savāktas”9.

2002.gada 14.novembrī a/s “Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs” noslēdza līgumu ar Lielbritānijā reģistrēto ārzonas kompāniju “Kempmayer Media Limited”, kura kopējā summa sasniedz gandrīz 150 miljonus ASV dolāru. Valsts a/s “Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs” jau šobrīd Lielbritānijā reģistrētajai ārzonas kompānijai ir pārskaitījusi divarpus miljonus latus10. Vēl paredzami starptautiskās tiesvedības izdevumi līguma laušanai, kurus no ārzonas kompānijas tāpat nevarēs piedzīt.

Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Jāmin būtu daudzās ārzonu kompāniju kontrolētās komercbankas, kas aizgāja nebūtībā 1995.gada banku krīzes laikā; valsts un pašvaldību pasūtījuma konkursi, kuros uzvar Latvijas sabiedrība un kuru vienīgais īpašnieks ir ārzonu kompānija; daudzās PVN izkrāpšanas shēmas, kurās iesaistās ārzonu kompānijas utt.

Ofšorizācijas globālās sekas

No ārzonu kompāniju darbības ir cietusi ne tikai Latvija. Arī citu bijušā Austrumeiropas valstu bloka valstis, kur pretārzonu likumdošanas nebija vispār vai tā joprojām ir visai vāja, pārdzīvoja līdzīgas kataklizmas.

Lai arī attīstītajās rietumvalstīs ir ieviesta stingra pretārzonu likumdošana, mūsdienu starptautiskā terorisma draudi un jo sevišķi jau 11.septembra notikumi ASV pierāda, ka ārzonu problēmas ir jārisina visā pasaulē. Sarīkot šāda mēroga terora akcijas var tikai tad, ja teroristu rokās ir lieli un mobili finanšu resursi. Šādus finanšu līdzekļus teroristi bez īpaši lielām grūtībām var kontrolēt un pārvietot pa visu pasauli, izmantojot ārzonu kompānijas. Iespējams, ka teroristi aiz ideoloģiskiem apsvērumiem šādiem mērķiem izmantoja tieši ASV reģistrētās ārzonas kompānijas.

Lai arī jau pāris mēnešus ASV un sabiedroto karavīri kontrolē Irākas teritoriju, tomēr joprojām aktuāls ir jautājums: kur ir Huseina ģimenes miljardi? Šos līdzekļus, kurus gāztais diktators bija vienkārši nozadzis savai tautai, tagad varētu izmantot Irākas pēckara atjaunošanas procesā. Arī šeit, pēc autora domām, atbilde ir visai vienkārša: šī nauda guļ ārzonu kompāniju kontos...

Ārzonas un to problēmas risināšana

Pēc autora domām, ārzonu kompāniju izmantošana daudzos gadījumos nekādi neveicina ilgtermiņa attīstību. Pāris “Fortūnas džentlmeņu” nopelna labu naudu, bet pārējie, tajā skaitā pat veselas valstis un tautas, paliek ar garu degunu. Protams, ārzonu kompānijas aizliegt nevar, un tās tiek izmantotas arī legāliem mērķiem. Arī galda nazi mēs varam izmantot gan maizes griešanai, gan arī cilvēka nogalināšanai — pēdējā iemesla dēļ mēs neaizliedzam galda nažu lietošanu, bet gan paredzam atbilstošu kriminālsodu Krimināllikumā. Tāpēc būtu jāveido atbilstoši apstākļi, lai atturētu cilvēkus izmantot ārzonu kompānijas nelegāliem mērķiem. Turklāt nacionālā līmenī — viena pati atsevišķa valsts — nevar pilnībā tikt galā ar ārzonu kompāniju izmantošanu noziedzīgiem nodarījumiem.

Autors piedāvā savus priekšlikumus ārzonu problēmas risināšanai Latvijā un pasaulē.

Latvijas mērogā: kardināli jāmaina esošā pretārzonu likumdošana, jo esošā ir visai formāla. Jāievieš “baltais saraksts”, nosakot, ka ārzonas ir visas valstis, ar kurām Latvija nav noslēgusi divpusējās nodokļu konvencijas; jāpaaugstina ieturējuma nodokļi pārskaitījumiem uz ārzonas kompānijām; noteiktos gadījumos ārzonas kompānijām ir jāsniedz ziņas par patiesajiem īpašniekiem (piemēram, ja valsts un pašvaldības pasūtījuma konkursā piedalās Latvijas sabiedrība, kuras īpašnieks vai kontrolpaketes turētājs ir ārzonas kompānija; ja līdzīga Latvijas sabiedrība vai ārzonas kompānija piedalās privatizācijā utt.).

Eiropas mērogā: Eiropas Savienības dalībvalstīm jāvienojas par informācijas apmaiņu (līdz pat patieso īpašnieku noskaidrošanai) starp dalībvalstu kompetentām institūcijām gadījumos, ja dalībvalstu un to atkarīgo teritoriju ārzonu kompānijas ir iejauktas noziedzīgos nodarījumos. Īpaši svarīgi tas ir jaunajām dalībvalstīm, lai šādu informāciju varētu gūt no Lielbritānijas, Nīderlandes, Luksemburgas u.c. dalībvalstīm, kur ir visai plašas ārzonu kompāniju un līdzīgu struktūru piedāvātās iespējas.

Pasaulē: arī ANO ietvaros būtu jāvienojas par minimālajām prasībām ārzonu kompāniju reģistrācijā un informācijas uzglabāšanā par to īpašniekiem, kā arī jānosaka informācijas apmaiņas procedūra. Turklāt būtu jāizbeidz arī pašlaik pastāvošā dubultā morāle attieksmē pret ārzonām. Piemēram, ASV un Lielbritānija ir vienas no dedzīgākajām cīnītājām pret ārzonu problēmu pasaulē, tajā pašā laikā tās vai to atkarīgās teritorijas ir vienas no lielākajām ārzonu pakalpojumu sniedzējām pasaulē.

1 Publicēti: “Latvijas Vēstnesis” Nr.101 — 29.06.2001

2 Towards Global Tax Co-operation. Report to the 2000 Ministerial Council Meeting and Recomendations by the Commitee on Fiscal Affairs. Progress in Identifying and Eliminating Harmfull Tax Practices. Paris, OECD Publications, 2000, p.12-14

3 Zelmenis J., Ārzonu melnais saraksts — muļķība vai liekulība // Dienas Bizness. — 03.09.2001, 2.lpp.

4 Hincenberga J., Kolodzieja K., Lapsa L., Šis mistiskais Quainton...//Neatkarīgās Rīta Avīzes speciālizlaidums. 1998.gada 7.aprīlī, 2.lpp.

5 OECD nepublicētie materiāli. International tax avoidance &tax havens - Third Baltic Workshop, Tallinn, 7-11 June 1999

6 Smoļenska A., “Bankas Baltija” zaudējumi — no 161 līdz 200 miljoniem latu.// Diena, 1995.gada 14.septembrī, 7.lpp.

7 Ezernieks I., Bankas vadība dzīvo vērienīgi.// Diena, 1995.gada 18.maijā, 1.lpp.

8 Dreiblats U., Trīs miljoni, kas satracināja Latviju. Rīga: “Nacionālais apgāds”. — 2002

9 Rībele M., SIA “Dinaz nafta” ar VID cīnīsies tiesā. 31.08.2001. http://www.db.lv/archive/article.php?ID=19251&print=1

10 Strautmane B., Un projekts iet...// Kas notiek. — Nr.19, 2003. 16.-19.lpp.