Par Latvijas īsto vietu līdzās pārējiem

Nākamā gada maijā Latvija un deviņas citas valstis ieņems vietas Eiropas Savienībā. Tā būs vēsturiska diena savienībai un it īpaši Latvijai. Uzvara nebija pati par sevi saprotama. Tikai da?as nedēļas pirms referenduma daudz kas liecināja par negatīvas atbildes iespējamību. Tieši tādēļ bija vareni, ka veseli 67% latviešu izvēlējās iestāties, nevis palikt ārpusē.

Raugoties uz vēsturi, es nedomāju par piecdesmit brutālās padomju okupācijas gadiem (no 1945. līdz 1953. gada tika izsūtīti vai nošauti 120 000 latviešu). Es nedomāju arī par to, ka Mihails Gorbačovs pielietoja varu, lai apslāpētu latviešu brīvības alkas – 1991. gada 20. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas īpašās vienības, tā dēvētās melnās beretes, uzbruka Iekšlietu ministrijai Rīgā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Latvijas baltiešu kaimiņvalstis. Arī Igaunija un Lietuva bija okupētas, arī Lietuvā padomju kareivji iejaucās ar varu, lai mēģinātu aizkavēt nenovēršamo.

Es domāju par tagadni, par to, ka ilgu laiku šķita – Latvija paliks bīstamajā pelēkajā zonā. Latvija sākotnēji neatradās starp valstīm, ko Eiropas Komisija uzskatīja par gatavām sākt iestāšanās sarunas. Ilgstoši tika baumots, ka Igaunija varētu pirmā iestāties Eiropas Savienībā un ka vienīgi Lietuva tikšot uzņemta NATO. Latvija šādā gadījumā viena pati paliktu ārā, aukstumā.

Realitāte attīstījās citā virzienā. Latvija – pateicoties arī aktīvam Zviedrijas atbalstam – varēja sākt sarunas par dalību Eiropas Savienībā kopā ar pārējām valstīm. Tagad zinām, ka toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, jau 1997. gada maijā Helsinkos tiekoties ar Bilu Klintonu, piekrita Baltijas valstu uzņemšanai NATO ar priekšnoteikumu, lai tas nenotiek pirmajā paplašināšanās kārtā.

Latvija, kas ieņems vietu Briselē, nav bez problēmām. Tā būs viena no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm, kas cīnās ar korupciju, pārvaldes nepilnībām un nemitīgām valdību maiņām. Īpašu vietu ieņem attiecības ar krieviski runājošo iedzīvotāju daļu. “Atklāts jautājums – vai lielākas psiholoģiskas drošības iespaidā pēc iestāšanās ES un NATO latvieši kļūs augstsirdīgāki pret krieviski runājošajiem par spīti visam, kas noticis”, tā jaunākajā “Pasaules politikas aktuālo jautājumu” numurā raksta vēstnieks Torstens Ērns. Viņš norāda, ka “bieži vien liekas, ka noskaņojums ir daudz satrauktāks Maskavā nekā Rīgā un vairāk Latvijas parlamentā nekā ikdienā”. “Rīga nav ne Belfāsta, ne Bilbao”, viņš konstatē.

Skaidrs, ka valsts problēmas nevajag pārspīlēt. Daudzas no tām pastāv arī pašreizējās dalībvalstīs.

Pēc “DAGENS NYHETER”