Kas šodien ir klasiskā folklora, vakar bija ikdienas kultūra

Dainu tēva 168. dzimšanas dienā 31. oktobrī Rīgā notika Barondienas konference

Tradīciju uztur Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve, un šī bija jau 22. tikšanās.

Atklājot konferenci, Folkloras krātuves vadītāja Dace Bula uzsvēra, ka tā rīkota kā starpdisciplinārs pasākums. Lai rosinātu auglīgu dialogu, pulcināti filologi, filozofi, etnogrāfi un vēsturnieki, gan teorētiķi, gan praktiķi. Ne tikai Rīgas augstskolu, bet arī Daugavpils Universitātes un Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesori un jaunie zinātnieki. Konference notika Reiterna nama mājīgajā zālē, un atbilstošu fonu veidoja no Turaidas muzejrezervāta atvestā izstāde “Dziedošais Dainu kalns”.

Sarunu par ikdienas kultūru un kultūras ikdienu ievadīja akadēmiķe, filoloģijas doktore Janīna Kursīte (profesores referātu publicējam nesaīsinātu). LU Etniskās kultūras centra speciāliste Māra Mellēna, kuras vārds nesaraujami saistīts ar bērnu folkloras festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”, runāja par tradicionālo folkloru starp ikdienu un svētkiem, kas saistās ar tādiem jēdzieniem kā pārmantošana, apgūšana un lietošana. Atsaucoties uz autoritātēm un pašas pieredzi, zinātniece atgādināja, ka pat visīstākā, visdabiskākā tradīcija neīstenojas pati no sevis — vajadzīga piekrišana, pieņemšana un kopšana.

Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Velga Vēvere attīstīja tēmu “Ikdienas filozofija: lietu pasaule”, tuvāk pakavējoties pie Žana Bodijāra un Frederika Džeimsona atziņām par vēlīnā kapitālisma kultūras loģiku, ko viņi aplūko saistībā ar patērētājsabiedrības veidošanos un moderno mediju tehnoloģiju attīstību. Citējot referenti:

Te ir runa par to, ka notiek totāla sabiedrības “komodifikācija” jeb visa (arī kultūras) pārvēršana un pārvēršanās precē ar savu noteiktu lietošanas, maiņas un tirgus vērtību. Prece kā universāls kultūras fenomens. Fetišs, kas apvērš tradicionālās zīmes/apzīmējamā/apzīmētāja attiecības. Mūsu kultūra un mūsu sociālā pasaule ir piesātināta zīmēm, kuras tikai ar lielām grūtībām (vai vispār) ir atvedināmas uz sākotnējiem materiālajiem objektiem to ikdienišķajā funkcionalitātē, zīmes kļūst pašreferatīvas, proti, tās atsaucas uz vai saskaņojas ar tikai un vienīgi pašas ar sevi. Citiem vārdiem sakot, mūsu ikdienas lietas vairs nav tikai, piemēram, gludeklis, putekļu sūcējs, ledusskapis, veļas mašīna, televizors, bet gan brendi jeb zīmoli – “Philips”, “Samsung”, “Sony”, “Whirlpool” utt., kas gan nebūt neizslēdz mūsu emocionālo piesaisti šīm lietām, tomēr mēs allaž apzināmies, ka viena no tām ir “īstāka”, kamēr cita – vairāk vai mazāk veiksmīgs pakaļdarinājums. Līdz ar to mūsu izvēle ir tikai šķietami brīva no ārējām ietekmēm. Un iznāk tā, ka es lietoju nevis lietu (kaut gan fiziskā nozīmē es to lietoju, protams), bet gan iesaistos kādā specifiskā, īpaši mainīgiem noteikumiem pakļautā zīmju spēlē. (No rīta pieceļoties, es ieslēdzu savu “Sony” radioaparātu; iedarbinu “Philips” kafijas automātu un tosteri; ielecu savos “Nike” sporta apavos — ne tikai apavos – un dodos rīta skrējienā; tad ietērpjos savā “Hugo Boss” uzvalkā, “Salamander” vai “Camel” apavos; iesēžos savā “Mitsubishi” vai BMW automašīnā un dodos uz darbu; tur viss notiek aptuveni tāpat – jā, nekādā ziņā nedrīkst aizmirst mājās savu “Nokia” vai “Siemens” mobilo telefonu – ieslēdzu savu IBM datoru utt. un tā joprojām.) Tā ir ļoti īpaša zīmju pasaule, kurā simboli ir abstrahēti no dzīves pasaules, līdz ar to cilvēki ir spiesti konstruēt paši savas zīmju sistēmas.

Vēsturnieks Juris Urtāns vadīja sarunu par teoriju, metodi un pētniecisko praksi. Kā atzīmēja referenti, tradicionālo folkloras tekstu analīzē nekad netiek apiets sociālais un kultūras konteksts, tāpēc runa ir ne tikai par folkloras, bet arī plašākā nozīmē — par kultūras tradīciju. Konferences tematisko loku noslēdza referāti, priekšlasījumi un priekšnesumi ar vienu kopsaucēju — materiāls un interpretācija, precīzāk sakot, — materiāls un tā dažādās interpretācijas iespējas. Diskusijas raisīja Juris Urtāns ar savu versiju par Vidzemes muldakmeņiem, Eva Eglāja-Kristsone ar grūti atbildamu jautājumu — vai Imanta Ziedoņa brīnišķīgais dzejolītis par maizes riku, ko tautā dzied ar krišnaītu melodiju, būtu uzskatāms par latviešu folkloru. Iveta Tāle runāja par naudas lietojuma ekonomiskajiem un neekonomiskajiem aspektiem kristību dziesmās un ieražās, bet Guntis Pakalns ļāva ieklausīties pasaku teicējas Almas Makovskas stāstījumā. Jā, tādu pasaku stāstīšanu nevar iemācīt nekādos kursos — tas ir dabas dots talants, mantots no paaudzes paaudzē.

Kā Barondienā klājas, konferenci vainagoja svētki ar dziedāšanu un spēlēšanu. Tika atvērta etnomuzikologa Mārtiņa Boiko grāmata “Latviešu teikto dziesmu melodiskā veidojuma tehnika”, un muzicēja folkloras kopa “Grodi”.

Aina Rozeniece, “LV”nozares redaktore