Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlis Ulmanis.

Premjerministra krēslā 20.gadu otrajā pusē un 30.gadu sākumā

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr. 140., 09.10.2003.,

Nr.148, 23.10.2003.

Kongress ievēlē padomi 15 locekļu sastāvā, kā arī 7 cilvēku valdi – izpildu orgānu. Pēdējā, bija teikts statūtos, “pārzina savienības darbību, uztur savienības biroju, reprezentē savienību, seko likumdošanai un valdības rīcībai attiecībā uz jautājumiem, kuri saistās ar pilsētu interesēm, pārvalda savienības uzņēmumus, pasākumus un mantu, gādā par kongresa un valdes lēmumu izpildīšanu, sagatavo materiālus kongresiem un padomes sēdēm”.

Savienības līdzekļi bija biedru naudas, pabalsti un ziedojumi un dažādi ienākumi. Uzraudzību pār savienības darbības likumību vajadzēja nodrošināt Iekšlietu ministrijai likumā par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām noteiktā kārtībā.

Satiksmes ministrijas darbinieki K.Ulmaņa kabineta laikā izstrādāja un tautas vietnieki 1931. gada 21. jūlijā apstiprināja likumu par ārvalstu kredītu izmantošanu valsts dzelzceļu vajadzībām, kuru Valsts prezidents A.Kviesis izsludināja jau nākamajā dienā. Tajā bija noteikts, ka valsts dzelzceļu vajadzībām valdībai ir tiesības izmantot šo ārvalstu kredītu par summu līdz 20 miljoniem latu, iegādājoties no ārvalstīm ārpus kārtējā budžeta lokomotīves, sliedes u.c. materiālus un piederumus par cenām, kas nepārsniedz normālas pasaules tirgus cenas un procentus, kā arī saņemt ārvalstu aizdevumus skaidrā naudā iesākto dzelzceļu būvei. Likums paredzēja, ka maksājumu noteikumus, nosakot termiņus un procentu lielumu, apstiprina Ministru kabinets. Maksājamās summas uzņemamas valsts dzelzceļu attiecīgo gadu izdevumu budžetos.

Ar valsts naudu nevarēja jokus dzīt. Tās, tāpat kā mūsdienās, vienmēr bija par maz. Domājot par to, K.Ulmanis un satiksmes ministrs A.Rancāns 1931. gada 29. jūlijā parakstīja noteikumus par prēmijām ritošā sastāva bojāto daļu atrašanas veicināšanai. Par bojājuma vai tā pazīmju konstatēšanu vagonu tenderos un lokomotīvju daļās atradējiem bija izmaksājamas 2-5 latu lielas prēmijas, ja bojājums apdraud kustības drošību vai var būt par cēloni kustības traucējumiem un bojājuma vai tā pazīmes atrašanai vajadzīga sevišķa uzmanība.

Vajadzēja naudu, lai samaksātu par 34 pasažieru tipa vagonu pievedceļiem uzbūvēšanu a/s “Fēnikss” un Liepājas kara ostas darbnīcās, lai izbūvētu transformatoru apakšstaciju Liepājas dzelzceļa mezglā elektroenerģijas saņemšanai no pilsētas spēkstacijas, lai uzsāktu Gaujas tilta būvi pie Carnikavas un Lilastes tilta celtniecību. Un vēl, un vēl...

Gādājot par izglītības attīstību, Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā 1931. gada 6. augustā izdeva jaunus noteikumus par privātām mācību iestādēm. Tajos atšķirībā no 1925. gada noteikumiem bija definēts jēdziens “privātas mācību iestādes”:

“Par privātu mācības iestādi uzskatāms ikkatrs iekārtojums, kur kopā audzina un māca dažādu ģimeņu skolas vecuma bērnus, kā arī izglīto pieaugušas personas, ja tādu kopaudzināšanu un kopmācīšanu, kā arī izglītošanu noorganizē un uztur biedrības, savienības un citas juridiskas vai fiziskas personas un ja mācāmo skaits, mācības iestādi atverot, pārsniedz 10.” Pārējās pozīcijās abi normatīvie akti būtiski neatšķīrās viens no otra.

Vēl jāatzīmē, ka 1931. gada 29. septembrī valdība 81. panta kārtībā akceptēja noteikumus par Romas katoļu teoloģijas fakultāti, kurus parakstīja K.Ulmanis un E.Ziemelis 1931. gada 29. septembrī. Šajā dokumentā bija nosacīts, ka ar 1931./1932. mācību gadu Latvijas Universitātē nodibināma Romas katoļu teoloģijas fakultāte, kuras darbību noteic LU satversme un atsevišķi statūti, kurus apstiprina augstskolas padome. Statūti nosaka arī fakultātes mācību personāla pieņemšanu un atlaišanu, zinātnisko grādu piešķiršanu, studentu uzņemšanu un izslēgšanu, kā arī viņu studiju gaitu. LU satversmes vai statūtu neievērošanas gadījumā fakultāti var slēgt kā Latvijas valsts, tā saziņā ar tās valdību Svētais Krēsls.

K.Ulmanis un J.Annuss 1931. gada 15. oktobrī parakstīja kabinetā pieņemtos noteikumus par jūrskolām. Tie nosacīja, ka šo mācību iestāžu uzdevums ir “teorētiski un praktiski sagatavot kuģu vadītājus, mehāniķus un citus speciāli izglītotus kuģniecības darbiniekus”. Jūrskolas atrodas Finanšu ministrijas pārziņā. Tās uztur valsts, pašvaldības iestādes, sabiedriskas organizācijas vai privātpersonas. Jūrskolās ir šādas (visas vai vismaz pirmā) nodaļas un nozares: kuģu vadītāju nodaļa un kuģu mehāniķu nodaļa ar tvaikoņu un motorkuģu mehāniķu nozarēm. To pedagogi darba normu un atalgojuma ziņā ir pielīdzināti vidējo arodskolu skolotājiem. Jūrskolu vispārējos līdzekļus veido budžeta summas, bet speciāllīdzekļus – audzēkņu iestāšanās naudas, audzēkņiem izsniegto valsts aizdevumu, stipendiju un pabalstu atmaksas un saņemtie ziedojumi. Šajās skolās var pastāvēt trūcīgo audzēkņu pabalsta fonds.

Par K.Ulmaņa darbību ārlietu ministra amatā savā valdībā viens no LSDSP līderiem, ilggadīgs Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs F.Cielēns savos memuāros “Laikmetu maiņā”, kas 20. gadsimta 60. gados iznāca Stokholmā, bet nesen arī Latvijā, raksta: “Pēc Antona Baloža par ārlietu ministru 9 mēnešus darbojās Kārlis Ulmanis – no 1931. gada marta līdz tā paša gada decembrim. Viņš šai laikā nav atstājis nekādas manāmas pēdas Latvijas ārpolitikā.” Citējis šos vārdus, K.Ulmaņa biogrāfs prof. E.Dunsdorfs piebilst: “Šis nav tikai Ulmaņa politiskā pretinieka spriedums, bet to var akceptēt bez ierunām – ārpolitikā Ulmanis bija bezdarbīgs.”

Kā ārlietu resora vadītājs K.Ulmanis referēja Saeimā par trim jautājumiem: pārgrozījumi muitas tarifos, papildinājumi tajos un ārējais īstermiņa aizņēmums. Augstā nama 1931. gada 19. jūnija sēdē viņam vajadzēja atbildēt uz komunistu deputātu jautājumu, ko ārlietu ministrs domājot darīt, lai novērstu naidīgu demonstrāciju pret padomju Krieviju Latvijas flotes svētkos Liepājā. Atbildes laikā šīs svinības jau bija notikušas un K.Ulmanim vien atlika teikt, ka šie svētki ir jau beigušies un izdevušies skaisti. Uz Latvijas flotes 10 gadu atzīmēšanu bija uzaicinātas tādas valstis, kuru kuģi jau agrāk bija apmeklējuši Latviju. PSRS to vidū nebija, jo, lai gan tā bija pieteikusi savas flotes vizīti 1927. gadā, tā nenotika, kaut arī Latvijas valdība deva savu piekrišanu šim apciemojumam. Uz flotes svētkiem Liepājā bija aicināti visi Latvijā akreditētie ārvalstu pārstāvji, PSRS sūtni neizslēdzot.

Nostrādājusi 8 mēnešus un 8 dienas, K.Ulmaņa valdība sagaidīja 4. Saeimas vēlēšanas 1931. gada rudenī un ar to saistīto jauna kabineta izveidošanu. E.Dunsdorfa vērtējums: “Ulmaņa piecpadsmitā Latvijas kabineta darbība nebija sevišķi ierosinoša. Likumdošana saimnieciskās depresijas novēršanai bija nenozīmīga. Jādomā, ka Ulmanis un viņa kabineta locekļi apzinājās stāvokļa nopietnību, bet viņiem trūka zināšanu un saimniecisko parādību izpratnes, lai atrastu efektīvus līdzekļus ja arī ne depresijas novēršanai, tad tās mīkstināšanai. Tā kā Ulmanis bija gāzis paša partijas kabinetu [H.Celmiņa – R.T.] ar vienīgo nolūku nostiprināt savas izredzes nākošajās vēlēšanās, tad savu darbību piecpadsmitajā kabinetā viņš un viņa ministri uzskatīja tikai par pārejas fāzi un iespēju nostiprināt savu politisko stāvokli nākamās – Ceturtās Saeimas vēlēšanās.”

Valdības pēdējā sēde notika 1931.gada 5.decembrī. K.Ulmanis tajā sacīja: “Augsti godātais prezidenta kungs, ministru kungi, valsts kontroliera un Valsts kancelejas direktora kungs!

Ir pienācis brīdis, ka līdzšinējam Ministru kabinetam, kā tas parlamentārā iekārtā parasts, savi darbi jānodod jaunam kabinetam. Šai gadījumā griežos pie jums ar sirsnīgiem pateicības vārdiem par to darbu, ko esat veikuši šinīs samērā ilgos mēnešos. Jūs netaupījāt pūles, enerģiju. Ja esmu kādreiz bijis pret jums neiecietīgs, tad lūdzu to aizmirst. Visus pagājušos mēnešus mums nācās strādāt nenormālos apstākļos. Budžeta sašaurinājumi un ierobežotie līdzekļi, kādus valsts kasē varēja izsniegt, mūs visus bieži padarīja nepacietīgus. Tomēr uzvarēja darba mīlestība un labā griba. Mums bij jāņem vērā finansu ministra prasības un jāpieskaņojas viņa norādījumiem līdzekļu izlietošanā, tādēļ arī daudzi darbi palikuši nedarīti; tomēr līdzekļu robežās mēs esam darījuši visu iespējamo, un tas būs pakalpojums jaunai valdībai. Jaunā valdība un prezidents var būt pārliecināti, ka arī uz priekšu, ja viņi to vēlēsies un ja tas būs vajadzīgs, mēs būsim palīdzīgi. Esam centušies arī visas tekošās lietas paši nokārtot, tā atvieglojot darbu jaunam kabinetam. Neesam paspējuši izvest vēl daudzus nepieciešamus likumus, tāpat neesam varējuši izvest valsts budžeta samazināšanas projektu, tas tādēļ, ka Saeimā vēl nebija noteikta vairākuma. Paliekot likumu robežās, esam samazinājuši preču importu, tā uzlabojot valsts tirdzniecības bilanci. Jaunais zemkopības ministrs jau atradīs plašus priekšdarbus mežu izmantošanas jautājumā. Mums izdevās nokārtot arī linu uzpirkšanas lietu, kaut arī ne gluži tā, kā tas būtu vēlams. Sevišķi pie sirds man ir stāvējis tautas labklājības ministra V. Rubuļa grūtais darbs bezdarba posta mazināšanas jautājumā.

Sirsnīgs paldies visiem kabineta locekļiem un direktoram Rudzīša kungam par pašaizliedzīgo darbu un lielo gatavību savstarpēji viens otram izpalīdzēt. Vislabākos novēlējumus jaunam kabinetam turpmākā darbā!”

Pēc tam runāja iekšlietu ministrs A. Petrevics: “Prezidentu kungi! Savā un visu kolēģu vārdā izsaku sirsnīgu pateicību ministru prezidentam K. Ulmaņa kungam par lielajām pūlēm, kādas viņš uzņēmās vecajam kabinetam dzimstot un strādājot visā viņa pastāvēšanas laikā. Arī man jāpastrīpo, ka mēs neesam varējuši visu vajadzīgo padarīt, bet tam par iemeslu nav bijis labas gribas vai spēka trūkums, bet gan tas, ka daudzos jautājumos mums nebij pieejams augstā nama pabalsts un autoritāte. Kārtojot daudzreiz sarežģītās attiecības ar Saeimu, visvairāk nācās pūlēties Ministru prezidentam, kam bij jārūpējas par visiem. Jūsu vadībā, prezidenta kungs, un pateicoties jūsu enerģijai, plašām zināšanām, mums bij viegli darbu veikt.

Visu kolēģu vārdā sirsnīgi pateicoties jums par vadību un aizrādījumiem, ko esam saņēmuši savā darbā. Novēlu vislabākās sekmes jūsu tālākā darbā valsts labā.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1342.l., 200.lp.)

Pēdējās demokrātiskās valdības priekšgalā

Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas līdera Ādolfa Bļodnieka valdība, nesaņemot Saeimā uzticības balsojumā vajadzīgo atbalstu, 1934. gada 2. martā demisionēja. Nākamajā dienā notika Latviešu zemnieku savienības kongress, kas nolēma, ka jaunais kabinets jāsastāda viņu partijas priekšsēdētājam Kārlim Ulmanim. Viņš tūlīt sāka, bet faktiski turpināja jau agrāk ar partijām ievadītās sarunas, lai izveidotu pilsonisku koalīciju. Ā.Bļodnieka partijas avīze “Latvija” norādīja, ka K.Ulmanis tagad parādot savu personisko godkārību, bet viņa varaskāre sniegšoties tālāk nekā tikai līdz ministru prezidenta postenim. “Centra Balss” atgādināja, ko K.Ulmanis teicis par Kromvelu, un izteica aizdomas, ka viņš grib kļūt par diktatoru tāpat kā Kromvels. Vācu laikraksts “Rigasche Rundschau” 16. martā informēja – K.Ulmanim ir sarunas kuluāros. Viņš dodas no vienas grupas pie otras. Visur apspriež situāciju. Kaut liekas, ka K.Ulmanim ir zināmas grūtības, viņš nav atmetis cerības sastādīt valdību, turpinot darbu ar parasto enerģiju un ātrumu.

16. marta vakarā prese varēja ziņot, ka nodibinājusies K.Ulmaņa valdība. 4. Saeimas sekretārs J.Kauliņš VIII sesijas 19. sēdē 1934. gada 16. martā nolasīja šādu Valsts prezidenta A.Kvieša rakstu:

“Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs!

Pagodinos paziņot Jums, augsti godājamais priekšsēdētāja kungs, ka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 56. pantu, esmu uzaicinājis Saeimas deputātu K.Ulmaņa kungu sastādīt Ministru kabinetu.”

Pēc tam sekretārs iepazīstināja deputātus ar K.Ulmaņa paziņojumu, kurā bija teikts:

“Augsti godāts Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Izpildot Valsts prezidenta š.g. 16. marta uzdevumu, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka esmu sastādījis Ministru kabinetu sekojošā sastāvā:

ministru prezidents K.Ulmanis

ārlietu ministris,

pagaidām K.Ulmanis

finanču ministris E.Rimbenieks

iekšlietu ministris V.Gulbis

izglītības ministris K.Beldavs

kara ministris ģen. J.Balodis

satiksmes ministris St.Ivbulis

tautas labklājības ministris

J.Pabērzs

tieslietu ministris, pagaidām

ģen. J.Balodis

zemkopības ministris A.Budže.”

Šī valdība lielā mērā balstījās uz minoritātēm, lai gan ministru no to vidus nebija. Trīs latviešu pilsoņu frakcijas atteicās atbalstīt šo kabinetu, ja tā vadībā būs K.Ulmanis. Klīda jau baumas par eventuālu apvērsumu, un premjerministru uzskatīja par potenciālo puča gatavotāju.

Valdības deklarāciju K.Ulmanis sāka ar aizrādījumu, ka tā būs īsa, jo jau pēc sešiem mēnešiem notiks Saeimas vēlēšanas. Atšķirībā no iepriekšējā analogā dokumenta kabineta galva šoreiz sāka ne ar iekšpolitiku, bet ārpolitiku, norādot, ka tajā jāturpina strādāt, lai nostiprinātu Latvijas neatkarību, tās starptautisko stāvokli un drošību. Visas pūles pieliekamas Baltijas valstu savienības nodibināšanai un aktīvi jāpiedalās katrā pasākumā Austrumeiropas drošības nostiprināšanai un vispārējā miera nodrošināšanai, turpinot līdzšinējo sadarbību ar Tautu savienību.

Saimnieciskā laukā jālikvidē tirdzniecības negatīvā bilance, palielinot lauksaimniecības un zvejniecības produkcijas eksportu un tikai otrā vietā izvirzot vēl lielāka importa veicināšanu. Paaugstināms rūpniecības ražojumu izvedums. Joprojām sargājams un uzturams lata kurss. Jālīdzina ceļš budžeta deficīta izbeigšanai.

Saeimā pasteidzināma vecuma un darba nespējas nodrošināšanas likuma izstrādāšana un pieņemšana. Samazināms bezdarbnieku skaits pilsētās un sagādājams pietiekams darba roku daudzums lauksaimniecībā, pirmām kārtām nodarbinot vietējos strādniekus.

Kabinets iekšpolitikā solīja apkarot valsts autoritāti graujošās un kaitīgās galējības, stingri un noteikti uzturot kārtību un drošību, radīt stipru pamatu krīzes galīgai pārvarēšanai un ilgstoša līdzsvara atjaunošanai. Tas domāja neatlaidīgi iestāties par “satversmes reformu demokrātijas nostiprināšanai” [? – R.T.].

Valdība uzskatīja, ka “piekopjama noteikti nacionāla izglītības politika. Skolās audzināmi patriotiski un nacionāli stipri pilsoņi”. Sevišķi veicināma aroda – pirmām kārtām lauksaimnieciskā izglītība, ietilpinot pamatskolu programmā arī lauksaimniecības mācību.

Debatēs par kabineta programmu piedalījās II deputāti. Tās beidzās, noraidot sociāldemokrātu iesniegto pārejas formulu, kas lika priekšā atzīt valdības deklarāciju par neapmierinošu. Par jauno kabinetu balsoja 50 tautas pārstāvji, pret 40 un atturējās viens. Saeimas kopsēde beidzās plkst. 2.55 naktī, kad jau bija sācies 17. marts...

Svētdien un pirmdien, 1934. gada 18. un 19. martā, visas avīzes ziņoja par jaunās valdības sastādīšanu. Labējais “Latvis” rakstīja: “Ka mēs neesam Ulmaņa draugi un piekritēji, to Latvijā zina katrs politisks bērns, un ne jau mēs viņu esam likuši par jaunās valdības galvu.” Bet būtu neloģiski prasīt, lai Zemnieku savienība dod citu personu kabineta priekšgalā. Tas būtu neloģiski tādēļ, ka labāk ir kārtot lietas ar Ulmani pašu nekā ar personu, kam viņš dotu savus rīkojumus. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka ar Ulmaņa vārdu saistās valsts dibināšanas heroiskais laikmets. Laika gaitā gan viņa slavas spožums ir izbalējis, un arī mēs esam paplucinājuši viņa lauru vainagu, kad tas likās vajadzīgs. Tomēr Ulmanim bija jādod izdevība vēlreiz iesaistīties valsts darbā kā darītājam. “Pēdējais Brīdis” uzskatīja, ka jaunā valdība esot labākā, kas šais grūtajos laikos varējusi rasties. K.Ulmanis esot Latvijas valsts dibinātājs, un viņam esot vislielākā autoritāte, kāda ministru prezidentam ir vajadzīga. Pēc “Sociāldemokrāta” domām, valdībā esot tikai otrās šķiras politiķi. Izcilākā persona esot ministru prezidents, bet sociāldemokrāti uzskata viņu par negatīvu darbinieku, kas tikai komandēs savus ministrus. Saprotams, ka “Brīvā Zeme” publicēja uzvaras eiforijā sacerētus ievadrakstus.

E.Dunsdorfs ir visnotaļ kritisks. Viņš raksta: “Ulmaņa pūlēm kļūt par ministru prezidentu bija tikai viens nolūks – pārņemt visu varu savās rokās un pēc tam kļūt par diktatoru. Kā ministru prezidentam tas viņam bija nesalīdzināmi vieglāk izdarāms, nekā esot tikai Saeimas deputātam.”

Latvijas pēdējās demokrātiski ievēlētās valdības mūžs – viens mēnesis un 28 dienas – bija pats īsākais kabineta darbības laiks brīvvalstī. Tāpēc nekādus kalnus tā nespēja gāzt. Jo sevišķi vēl tāpēc, ka K.Ulmanis vairāk domāja par Satversmes grozīšanu savai partijai labvēlīgā virzienā, bet vēl vairāk par apvērsuma gatavošanu, kas notika 1934. gada 15. maijā.