Par Ukrainas un Krievijas pragmatismu

Krievijas Valsts domes deputāts Vjačeslavs Igrunovs:

Vai Krievijas un Ukrainas attiecības šodien balstās uz pragmatismu, kā to apgalvo Kremlis, vai arī tās joprojām balstās uz pagātnes sentimentiem?

Reālie saimnieciskie līgumi ir pragmatiski, pat pārāk pragmatiski, kas noved pie tirdzniecības kariem starp mūsu valstīm. Joprojām mēs cīnāmies par muitas nodevām, importa kvotām dažādām precēm. Tomēr aiz šī pragmatisma slēpjas neracionāla pārliecība par Krievijas un Ukrainas kopību. Faktiski ir jāatzīst, ka mūsu attiecības tiek dibinātas uz emocijām. No šīs pārliecības izriet secinājums, ka mums kopīgi ir jārealizē lieli projekti, kopīgi ir jāattīsta augstās tehnoloģijas, kopīgi ir jāiet uz Eiropu utt. Krievijā ir skaidrs, ka mēs esam gatavi dzīvot bez Ukrainas, taču tādu pārliecību pauž mazākums. Galu galā 300 gadi vienā valstī nav nekāda joka lieta. Arī es pats nevaru atsvabināties no šī mīta. Krievijas impērijas sabrukuma laikā radās doma, ka Maskavas impērija ir saistīta ar Mazkrieviju. Doma par īpašajām Krievijas saitēm ar Ukrainu tomēr nenozīmē atgriešanos pie Padomju Savienības. Mūsu nākotni es saskatu tādu pašu, kā šodienas Francijas un Vācijas kopdzīvi. Mēs esam atsevišķas valstis, katrai no tām ir sava kultūra, bet tajā pašā laikā mēs cieši sadarbojamies...

Bet ko lai saka par atsevišķiem Krievijas politiķiem, piemēram, par Krievijas vēstnieku Viktoru Černomirdinu, kurš ik brīdi aizvaino Ukrainu?

Černomirdins izturas kā rūpnīcas direktors, nevis kā diplomāts. Tas ir viņa rakstura jautājums, nevis Kremļa ieteikumu problēma. Tas, ka Putins pieņēma lēmumu par Ukrainas dienu sarīkošanu Krievijā, atzīmējot valsts neatkarības desmitgadi, ir piemērs šīs valsts neatkarības novērtēšanai.

Opozīcija Kijevā tomēr apgalvo, ka labo attiecību aizsegā Krievijas firmas izraisa ekonomisko ekspansiju Ukrainā.

Bet kur tām būtu jāinvestē? Ja ņemam vērā pašus lielākos starpvalstu līgumus, piemēram, par Ukrainas parādu nomaksu par gāzi, tad tie noteikti nāk par labu Ukrainai. Zināmā mērā mēs esam ķīlnieki situācijai Ukrainā. Ukraina ir mūsu svarīgākais partneris — tā ir svarīgāka nekā Savienotās Valstīs, Francija vai Vācija. Mēs kā no uguns baidāmies no nestabilitātes Ukrainā, tāpēc arī atbalstām Leonīdu Kučmu.

Bet, ja nākamajās prezidenta vēlēšanās uzvarēs opozīcijas kandidāts Viktors Juščenko, ko tas nozīmēs Krievijai?

Mēs turpināsim sarunas, tikai tās būs asākas. Juščenko nav noskaņots pret krieviem, kā pie mums nereti uzskata. Viņš saprot, ka Kijevai ir jāsadarbojas ar Maskavu. Pakāpeniski to sapratīs arī mūsu elites. Problēmas rada tikai daļa cilvēku Juščenko tuvākajā apkaimē. Es pats esmu dzirdējis tādus izteicienus kā, piemēram, “kad dzirdu krievu valodu, tad man roka sniedzas pēc revolvera”. Ar viņiem sarunāties nav iespējams, bet ar pašu Juščenko — jā.

Ukraina ļoti rēķinās ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Tādējādi tā vēlas izrauties no Krievijas ietekmes, kaut arī nesaraujot pilnībā visas saites.

Es vēlu vislabāko Ukrainas vēlmēm, taču, vai Eiropa vēlas savā lokā ieraudzīt Ukrainu, vai tā vēlas atbalstīt Ukrainas centienus? Es šaubos. Ja Ukraina pārāk daudz rēķināsies ar Eiropu, tad tā var stipri vilties. Runājot par NATO, Ukrainas iestāšanās tajā nav nekāda īpaša problēma. Ja Ukraina sāks integrēties NATO, tad mēs teiksim, ka iebilstam, taču ar laiku šīs pretestības balsis apklusīs.

Vai tuvākajos gados Ukrainai un Krievijai ir cerības atteikties no visiem mītiem un sentimentiem, veidojot savas attiecības tā, kā pienākas divām normālām valstīm?

Viss ir atkarīgs no mūsu politiķu līmeņa. Krievi un ukraiņi ir atšķirīgi. ES uzskatu, ka pēc kāda laika attiecības starp mūsu valstīm kļūs tikpat veselīgas kā mūsu līdzšinējās attiecības ar Austriju, Čehiju vai Ungāriju, kuras arī savulaik ietilpa tajā pašā impērijā. Būs labi, ja mēs cieši sadarbosimies. Plašāka integrācija mums nav vajadzīga.

Pēc “GAZETA WYBORCZA”