— uzrunājot augstskolu, vidusskolu absolventus

Uzruna augstskolu, vidusskolu absolventiem Rīgas pils dārzā 2000.gada 12.jūnijā

Mīļie absolventi,

man liels prieks sveikt jūs šodien vēsturiskās pils dārzā, kaut mums vairs nav tās saulītes kas vakar, Vasarassvētku svētdienā. Es domāju, prieks par tikšanos par spīti vēja brāzmām ir tikpat liels. Jūs zināt Raiņa apspēlēto leģendu par to, ka Rīga nekad nedrīkst būt gatava. Jūs esat šeit, Rīgas pils dārzā, un, raugoties uz pils stāvokli, redzam, ka tiešām ne Rīgas pils, ne Rīga nav gatava. Bet mēs strādāsim pie tās, tas ir mūsu nākotnes uzdevums.

Jūs pašlaik esat noslēguši kādu savas dzīves posmu. Ir noiets kāds etaps, kāds posms, kas ir sekmīgi paveikts. Man arī prieks jūs apsveikt par to, ko esat līdz šim sasnieguši, un gribu jums no sirds novēlēt, lai jūsu gaitas būtu sekmīgas un vēl sekmīgākas, lai piepildās visas ieceres, ko jūs savās sirdīs esat lolojuši, lai dzīvē jums ir iespējams izkopt un pilnveidot visus tos talantus, ko Dievs un Laima jums šūpulī ir devuši.

Kā ceļakukuli no savas puses vēlētos jums dot līdzi divus padomus: būt vienlīdz uzmanīgiem no diviem nezvēriem, kas kā Scilla un Haribda uzglūn no abām pusēm. Viens no tiem ir bailes no neizdošanās vai bailes no izgāšanās, otrs — viņa simetriskais brālis — ir bailes no izdošanās. Ļoti dīvaini, ka cilvēkiem, par spīti dotībām, dzīvē neizdodas sasniegt to, ko daba viņam būtu ļāvusi, tādēļ, ka bērnībā vai citos apstākļos ir iepotētas bailes pret izgāšanos, kaunu. Bailes par to, ka citi varbūt smiesies. Es domāju, ka jūs, kas šeit stāvat, jau esat pierādījuši, ka spējat šīm bailēm pretoties, un es tikai gribu jums atgādināt, ka tās jums var uzbrukt arī vēlāk. Esiet modri, esiet nežēlīgi pret šīm bailēm, mērķējiet visaugstāk. Ja jums ir interese un dotības, tad, lūdzu, piesakieties, piemēram, uz Harvardas Universitāti, kuras rektors man nesen atgādināja, ka ir stipendijas ārzemju studentiem. Nekautrējieties, nebaidieties, neklausieties uz atrunām, ka jaunietis no laukiem nevar sasniegt to pašu, ko kāds no pilsētas, vai ne tik bagāts nevar sasniegt to pašu, ko kāds no bagātas ģimenes. Visās šajās vaimanās neklausieties, bet ejiet uz priekšu un sekojiet savas sirds aicinājumam.

Otras ir bailes no izdošanās. Daudziem jauniešiem, sākot pirmos soļus pa karjeras kāpnēm, veiksmīgi mācoties, notiek tā, ka pēkšņi viņi apstājas. Viņus ir atturējušas bailes no pārāk lielām sekmēm, jo tās varētu viņus atsvešināt vai no savas ģimenes, tuviniekiem vai drauga, kaimiņa, kādām iedomātām personām. Meitenēm tiek iestāstīts, ka, pārāk tālu ejot, viņas netiks pie vīra, — tās ir absolūtas blēņas, ticiet man, meitenes un zēni, nevajag klausīties uz jebkādām ierunām, ka jūs ar labām sekmēm būtu kādam pāri nodarījis. Jūsu sekmes būs jūsu dzīves ieguvums, un nekas nav šausmīgāks par to, ka visu mūžu pavada sarūgtināts tādēļ, ka nav sekojis savām spējām un aicinājumam. Jūsu sekmes būs arī visas tautas sekmes, jo, ja katrs no jums sēs šo "vienu graudu veselu", tad tiešām tā raža, kas būs mūsu tautai, būs tāda, par ko varēsim priecāties visi, par ko varēsim būt lepni. Jūs varēsit justies kā mazas tautas locekļi, jo, lūk, arī mana roka ir piedalījusies šīs kopīgās ēkas celšanā, arī mans darbs un ieguldījums ir palīdzējis veidot šo valsti tādu, kādu es, mani pēcnācēji, esam vēlējušies.

Apsveicu jūs visus, novēlu jums sekmes! Lai jums ir priecīga, laimīga dzīve!