Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par sabalansētu saimniecisko izaugsmi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.09.2003., Nr. 134 https://www.vestnesis.lv/ta/id/79379

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par ziņu aiz ziņas, par domu aiz domas

Vēl šajā numurā

30.09.2003., Nr. 134

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par sabalansētu saimniecisko izaugsmi

RIMSEVICS.JPG (26945 bytes)
Foto: A.F.I.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs:

Vēloties īsā laikā tuvināt Latviju ES vidējiem labklājības rādītājiem, tomēr nedrīkstētu padoties kārdinājumam mesties skriešus. Šis ir soļošanas maratons, kas turklāt tikai nule kā sācies, un katra kļūda vai diskvalifikācija var mūs nobremzēt uz vairākiem gadiem. Tas ir galvenais šābrīža pārbaudījums ekonomiskās politikas veidotājiem — saglabāt vienmērīgi augstu tautsaimniecības pieauguma tempu ne tikai šogad, bet arī nākamos desmit divdesmit gadus.

Šajā ziņā ES kandidātvalstu ikdiena Centrālajā un Austrumeiropā, salīdzinot ar tirgus ekonomikas pamatu būvi deviņdesmito gadu sākumā, tagad saistīta ar sabalansētas tautsaimniecības izaugsmes nodrošināšanu un arvien mazāk atšķiras no attīstīto valstu tautsaimnieku darba citviet Eiropā. Kādi traucēkļi ar laiku jādabū nost no ceļa, kas vēl būtu darāms, lai Latvijas izaugsme būtu ilgtspējīga, kādu ikgadēju pieauguma tempu Latvijā uzskatīsim par līdzsvarotu, lai sasniegtu vismaz ES vidējo dzīves līmeni?

Latvijas iekšzemes kopprodukta līmenis — valsts labklājības līmeņa rādītājs — vēl ir salīdzinoši zems. Savulaik Latvijas tautsaimniecība bija tā, kas trīs Baltijas valstu starpā vissmagāk cieta no PSRS ekonomiskās sistēmas sabrukuma. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju saskaņā ar pirktspējas paritātes novērtējumu veido vien nedaudz vairāk par trešdaļu no ES valstu vidējā rādītāja. Lai tam tuvotos, Latvijas ekonomikai vēl labu laiku strauji jāaug. Tas reizē ir atgādinājums, ka vēl daudzās jomās atrodamas plašas iespējas, ko izmantojot Latvijas tautsaimniecība varētu sasniegt atzīstamus izaugsmes tempus. Beidzamās desmitgades pieredze liecina, ka Latvijas ekonomikas attīstības temps sasniedz 6–7% gadā, ja vien valsts tautsaimniecību neskar krīze — ne iekšēja, ne ārēja. Šādu pieaugumu galvenokārt nodrošinājis sekmīgs līdzšinējais eksporta kāpums un kreditēšanas balstītā iekšzemes pieprasījuma veiksmīgā attīstība. Kamēr vien Latvijas IKP līmenis būs mazāks par ES vidējo, šāds straujš temps nav vērtējams kā neparasts. Gluži otrādi — varam uzskatīt, ka 6–7% ekonomikas pieaugums gadā stabilas makroekonomiskas vides apstākļos Latvijā uzskatāms par optimālu un būtu nodrošināms vēl vismaz pārdesmit gadu.

Ar ekonomikas pieaugumu ir gluži tāpat kā ar mūziku — ja tā ir pārāk klusa, nevar sadzirdēt, ja pārāk skaļa, arī nav baudāma — sit pušu bungādiņas. Var teikt, ka iekšzemes kopproduktam meklējams tāds pat zelta vidusceļš jeb baudāms skaļums, kas ļauj nodrošināt regulāru sabalansētu izaugsmi, atbilstošus budžeta ienākumus un investīciju ieplūdi valstī.

Latvijas Banka jau vasaras sākumā atgādināja par sabalansētas ekonomikas nozīmi un pieminēja ekonomikas pārkaršanu kā iespējamu risku nākotnē, ja nelabvēlīgi attīstīsies virkne faktoru. Tautsaimniecības pārkaršanas pamatpazīmes visur ir it kā līdzīgas. Tas ir nopietnu makroekonomisku risku pieaugums, ko rada valsts līdzsvarotas attīstības potenciālu apsteigusi izaugsme. Bet pieredze liecina, ka pārkaršanas izpausmes dažādās valstīs ir atšķirīgas, un Latvijas gadījumā tie nebūtu klasiskie inflācijas draudi, bet gan pārmērīga ārējā nesabalansētība — tirdzniecības bilances deficīta un kārtējo maksājumu kontu deficīta pieaugums.

Turklāt jāatceras, ka nav viena maģiska rādītāja, kas liecinātu, ka tagad “iet par karstu”, — tā arvien ir daudzu parametru saspēle. Jāņem vērā arī, ka Latvijas ekonomika strādā savdabīgā iedzīšanas režīmā un zema bijusi arī salīdzinājuma bāze. Iepriekšējos ceturkšņos reģistrētā 8–9% izaugsme vēl nenozīmē pārkaršanu, ja samērīgi ir citi makroekonomiskie rādītāji.

Pēc Latvijas Bankas ieskata, labākā nevienmērīgas attīstības profilakse ir makroekonomisku stabilitāti veicinoša politika. Tas vienlīdz attiecināms gan uz valsts budžetu, gan uz ārējā parāda pieauguma tempiem un tā finansēšanu, gan arī uz savstarpēji saistītajiem investīciju piesaistes un valsts eksporta potenciāla kāpināšanas jautājumiem.

Arī ekonomikas attīstībai vitāli svarīgās investīcijas cieši saistītas ar ekonomiskās politikas samērību un stabilitāti. Visās Centrālās un Austrumeiropas zemēs ārvalstu investīcijas ir būtiskas kā finansējuma avots, kas sedz šajās valstīs ekonomiskās pārveides gados (Latvijā — no 1994. gada) izveidojušos ārējo nesabalansētību — tekošā konta deficītu. Situācijā, kad finansējama ekonomikas pārveide, bet pašu uzkrājumi vēl tikai veidojas, tiešās ārvalstu investīcijas uzskatāmas par vēlamāko ārējā finansējuma piesaistes veidu, jo tās ir mazāk pakļautas īstermiņa svārstībām nekā citas kapitāla plūsmas. Tāpēc tās labi kalpo nacionālās valūtas stabilitātes un tālākas sekmīgas tautsaimniecības attīstības nodrošināšanai.

Makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā Latvijas Bankai atgūtās neatkarības gados arvien bijusi nozīmīga loma. Cenu stabilitāti — Latvijas Bankas pamatmērķi — ievērot prasīs arī Eiropas kopīgās valūtas ieviesēju formulētie Māstrihtas kritēriji. Gada inflācija Latvijā 2002. gadā — 1,9% — bija zemāka par Eiropas Monetārās savienības vidējo. Jāteic gan, ka tuvākajā nākotnē šis uzdevums nebūs no vieglajiem, jo sagaidāms administratīvi regulējamo cenu pakāpenisks kāpums un nāksies samēroties ar cenu attīstības tendencēm daudz gausāk augošajā Eiropā. Taču, zinot, ka Latvija kā maza valsts arvien ir elastīgi pieskaņojusies ārējai videi, nav pamata domāt, ka saskarsimies ar kādām īpašām grūtībām laikā, kad Latviju kā ES dalībvalsti un eiro ieviešanas kandidāti jau vērtēs pēc Māstrihtas kritērijiem.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijas ārējās tirdzniecības apjoms ir stipri audzis — eksports divkārt, bet imports, atspoguļojot Latvijas iekšzemes pieprasījuma kāpumu, gandrīz četrkārt. Ražošanai domātās iekārtas un izejvielas jeb, citiem vārdiem, kapitālpreces un starppatēriņa preces veidojušas lielāko daļu no kopējā importa. Pēdējos gados strauji kāpis arī patēriņa preču pieprasījums.

Eksporta pieauguma tempā esam turējušies līdzi pārējām ES kandidātvalstīm — pieaugums pēdējo piecu gadu laikā bijis nedaudz virs 10% līmeņa ik gadu, izņemot 1999. gadu — pēc Krievijas ekonomiskās krīzes. Lai šādu satricinājumu ietekme turpmāk nebūtu tik asa un neradītu pārāk smagas sekas, ir svarīgi noturēt un aizvien palielināt Latvijas ekonomikas konkurētspējas līmeni. Lai importa pārsvars pār eksportu ietu mazumā un attiecīgi diltu maksājumu bilances tekošā konta deficīts, pārejas periodā jūtamākam jākļūst valsts atbalstam eksportētājiem. Zināms, ka Latvijā saražotais viegli piesātina nelielo pašmāju tirgu un tālākai attīstībai meklējams noiets ārvalstu tirgos. Diemžēl eksporta nozaru pārstāvjiem nācies atzīt, ka atbalsta sistēma valstī nedarbojas vai ir ļoti minimāla.

Nelielu palīdzību sniegusi tikai Latvijas Attīstības aģentūra un Ekonomikas ministrija, bet citur pasaulē populārās eksporta kreditēšanas shēmas Latvijā diemžēl nav iedzīvojušās. Izstrādātie projekti un plāni ir labi, bet nepietiekamā finansējuma dēļ tie netiek īstenoti.

Šajā vasarā jauna dvaša iepūsta Latvijas Garantiju aģentūrā. Līdz tam piecos gados — kopš 1998. gada — tā īstenojusi tikai septiņus projektus un pieļaujamo saistību limitu izmantojusi par nepilniem 10 procentiem. Tāpat būtu vērts atjaunot arī organizāciju “Latvijas Eksportkredīts”, kas nodarbotos ar eksportētāju finansiālu atbalstu un risku apdrošināšanu. Tas palīdzētu Latvijas uzņēmējiem vieglāk ieiet ārvalstu tirgos, nekā tas notiek, darot to tikai saviem spēkiem. Šā gada budžetā paredzēti līdzekļi ārējo ekonomisko pārstāvniecību tīkla attīstīšanai, un šis darbs ir turpināms.

Tagad jāstrādā ideju briedināšanas režīmā — kā, esot Eiropas Savienībā, godam izmantot tās strukturālos un kohēzijas līdzekļus, kā palīdzēt Latvijas tautsaimniecībai, tostarp pašvaldībām un privātiem uzņēmumiem, veiksmīgi izmantot ES iespējas un pakāpeniski izlīdzināt atšķirības attīstības un labklājības līmenī. Tas nebūs ne viegli, ne vienkārši — maratona distancē tā arī nemēdz būt —, taču apzināsimies, ka Latvijai ir visi dotumi un iespējas ar to godam tikt galā.

“KAPITĀLS”; pēc I. Rimšēviča  raksta “Latvijas ekonomika Eiropai panāksniekos”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!