Par Latviju un kultūru šodien un rīt

Ingūna Rībena, kultūras ministre, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Pasaulē ir vairāk nekā 200 jēdziena “kultūra” definīciju. Kādu saturu jūs ieliekat šajā vārdā? Kāda, jūsuprāt, ir kultūras loma 21. gadsimtā, informācijas sabiedrības laikmetā?

— Atkārtošu to pašu, ko teicu jau pirms gada: cinisms, visatļautība, morāles un ētikas normu ignorēšana, kas šobrīd valda pasaulē, skaidri uzrāda, ka ne augstās tehnoloģijas, ne likumu grēdas vienas pašas neko vairs nespēj nosargāt un glābt. Aizsardzība var nākt tikai no cilvēka paša — no viņa iekšējās pasaules, no sirds. Bet sirdi uzrunā izglītība un kultūra. Kā mūsu ķermenim ir nepieciešama dienišķā maize, tā mūsu dvēselei un garam — kultūra un izglītība. Tāpēc garīgajām vērtībām, to radīšanai, saglabāšanai un pieejamībai noteikti jāiegūst cits, īpašs statuss prioritāšu hierarhijā.

Kultūras budžeta pusprocents

— Cik procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP) nākamā gada budžetā tiks atvēlēti Kultūras ministrijai (KM), un kā šie līdzekļi tiks sadalīti? Kādas būs galvenās prioritātes?

— Pēdējos gados valsts budžeta izdevumi kultūrai ir aptuveni pusprocents no IKP, 2002. gadā bija 0,64 procenti. 2004. gada budžeta projektā plānots, ka kultūras nozare varētu saņemt 35 739 613 latu, ko ministrija paredzējusi programmu “Kultūra”, “Izglītība”, “Filmu nozare”, “Kultūras lietu pārvalde un vadība”, “Kultūrkapitāla fonds” un “Valsts arhīvu sistēma” īstenošanai. Sakārtot kultūras nozares finansēšanas sistēmu ir viena no mūsu šā gada un arī turpmāko gadu prioritātēm, jo mūsu budžets lielā mērā ir patēriņa budžets. 80—85 procenti līdzekļu tiek tērēti ministrijas pārzināto iestāžu un organizāciju darbinieku algām, ēku uzturēšanai un komunālajiem maksājumiem. Kaut kā jauna radīšanai atliek pavisam maz. Pilnvērtīga izvērtējuma par to, vai šādā veidā ir mērķtiecīgi izlietot kultūras budžetu, nav bijis visus neatkarības gadus.

— Vai, jūsuprāt, speciālo budžetu likvidēšana neapdraudēs Kultūrkapitāla fonda (KKF) darbību? Vai ir pamats bažām, ka šim mērķim paredzētā budžeta nauda kārtējā krīzes situācijā varētu tikt novirzīta budžeta “caurumu” aizlāpīšanai?

— Kompromiss šajā jautājumā ir — paredzēt pašreizējo līdzekļu saglabāšanu, to nostiprinot KKF likumā. Tādā gadījumā, lai mainītu KKF finansējuma apjomu, arī turpmāk, tāpat kā līdz šim, būtu jāizdara grozījumi KKF likumā. Pašreizējai valdībai un KM šādu nodomu nav, bet teorētiski šāda iespēja pastāv. KKF drošību lielā mērā noteiks tas, cik lielu atbalstu KM saņems no kultūras nozarē strādājošajiem.

Kultūrkapitāla fonda nauda arī ir valsts nauda

— Kāda, jūsuprāt, būs KKF un KM turpmākā sadarbība? Daudzi radoši cilvēki ir satraukušies par ierēdņu vēlmi kontrolēt un noteikt, kādi kultūras projekti būtu vai nebūtu atbalstāmi.

— Man ir saprotamas radošo cilvēku bažas, taču, nonākot Kultūras ministrijas pamatbudžetā, KKF finansējums nav kļuvis apdraudētāks kā līdz šim. Ne iepriekš, ne tagad Kultūras ministrija nevar rīkoties ar KKF finansējumu, un KKF pārvaldes modeli nav iecerēts būtiski mainīt. Tas, tāpat kā līdz šim, kalpos par konkursprojektu finansējuma demokrātisku sadales sistēmu.

Svarīgāka par to, kā pārziņā ir budžets, ir valsts izpratne par nepieciešamību finansiāli atbalstīt radošo cilvēku darbību, veicinot gan radošās vides pastāvēšanu, gan radošo daudzveidību, gan atzīstamus konkrētus panākumus.

KKF finansējums ir valsts, mūsu nodokļu maksātāju nauda. Reizēm to neapzinās. Tādēļ to iecerēts mainīt, papildinot fonda nosaukumu ar vienu vārdu — Valsts Kultūrkapitāla fonds, kas atspoguļo šā fonda būtību. Ar šo papildinājumu mēs varētu sekmēt pozitīvas pārmaiņas sabiedrības un arī Ministru kabineta locekļu izpratnē: ja valdības ministri aizvien biežāk dzirdētu, ka valsts ir atbalstījusi to vai citu projektu vai procesu, iespējams, viņiem nerastos tik daudz jautājumu par to, ko dara KKF un kāpēc tas nepieciešams.

— Brīžiem rodas izjūta, ka valsts vairāk sliecas atbalstīt tradicionālo kultūru, nevis laikmetīgās kultūras projektus, jo tie lielākajai sabiedrības daļai šķiet neizprotami. Kādiem kritērijiem būtu jāatbilst kultūras projektiem, lai tie saņemtu valsts atbalstu?

— Jēdzieni “vairāk” un “mazāk” ir stipri relatīvi. Man šāda izjūta nerodas, drīzāk ir pretējs viedoklis. Gan laikmetīgajai, gan tradicionālajai mākslai jāatrodas noteiktā līdzsvarā, jo tās pastāv savstarpējā mijiedarbībā.

Lai projekti saņemtu valsts atbalstu, tiem jābūt ar kvalitatīvu ideju, kas aktuāla sabiedrības un kultūrpolitikas kontekstā, arī projektu realizētājiem ir jāvar pārliecināt par spēju īstenot savas ieceres.

— Kas ir šis aktuālais sabiedrības un kultūrpolitikas konteksts?

— Atbildi vislabāk varētu raksturot ar piemēru. Piemēram, šogad, Latvijas valsts 85. jubilejas gadā, veicināta Latvijas 20. gadsimta vēstures izvērtēšana, rosinot aktualizēt dzejnieka Ojāra Vācieša lomu latviešu kultūrā. Ne velti šis ir Ojāra Vācieša gads. Tāpat ar valsts atbalstu top filmas “Ardievu, XX gadsimt!” uzņemšana (Imanta Ziedoņa scenārijs, producents un režisors Rolands Kalniņš, operators Uldis Brauns).

— Vai valstij būtu jāatbalsta un jāveicina starptautiska sadarbība kultūras jomā un Latvijas piedalīšanās starptautiskos kultūras pasākumos (festivālos, konkursos, biennālē)?

— Nenoliedzami, jā. Un valsts to arī dara, piešķirot līdzekļus caur Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammām. Nākamgad šim nolūkam būs atsevišķa mērķprogramma — “Starptautiski nozīmīgi pasākumi”.

— Kas izvērtēs, kuri ir un kuri nav starptautiski nozīmīgi pasākumi?

— To vērtēs pie Kultūras ministrijas esošās nozaru padomes, kā arī Kultūrkapitāla fonda eksperti. Katrā ziņā to nenoteiks viens ierēdnis.

— Runājot par kultūras un sabiedrības attiecībām, vai nevajadzētu rehabilitēt vārdu “elitārs”, kas ir ticis nomelnots padomju laikos un arī tagad diemžēl daudzu mutēs izskan kā pārmetums un norādījums uz kaut ko nesaprotamu, tātad nevajadzīgu?

— Manuprāt, pašlaik jēdzienu “elitārs” bieži lieto nevietā. Pats vārds ir degradēts un kļuvis it kā apšaubāms, jo pārlieku plaši iesaistīts un izmantots kailā komercijā vai politikā. Latvijā jau bijām sasnieguši tādu absurdu, ka medijos lietoja jēdzienu “Latvijas politiskā elite”. Pēdējā gada laikā tas vairs nav sastopams tik bieži kā agrāk.

Esmu pret spekulācijām ap vārdu “elitārs”, pašpasludināšanos par piederību pie elitārisma. Pret pašu elitārismu nekādu iebildumu nav, pilnīgi iespējams, ka kaut kur tas arī pastāv. Lai gan patiesi labas, izmeklētas (fr. ēlite) lietas vairumam ir izprotamas un nojaušamas (kaut vai intuitīvā līmenī).

Rīgas kultūras vertikāle un Latvijas horizontāle

— Nacionālajā programmā “Kultūra” kā viena no prioritātēm ir minēta kultūras pieejamības veicināšana iedzīvotājiem. Kā, jūsuprāt, būtu iespējams pārvarēt plaisu starp pilsētnieku un lauku iedzīvotāju iespējām piedalīties kultūras procesos?

— Es gribētu turpmāk Rīgas kultūras vertikāli padarīt par Latvijas horizontāli — decentralizēt kultūras koncentrāciju Rīgā un ne tikai kultūras pieejamības, bet arī kultūras finansējuma un citos līmeņos. Daudz interesantu ideju ir visā Latvijā, daudz arī patiesu entuziastu, kas pelnījuši valsts atbalstu.

Lai samazinātu plaisu starp pilsētnieku un lauku iedzīvotāju iespējām piedalīties kultūras procesos, šogad ir veiktas vairākas iestrādes. Kultūras ministrijas speciālisti ir iesaistījušies likumprojekta “Par pašvaldībām” jaunās redakcijas izstrādē. Reģionos un novados daudz lielāka vieta būtu jāierāda tautas namiem un kultūras namiem kā centriem, kas vieno ap sevi visu vietējo kultūras dzīvi. Bez valsts atbalsta vietās, kur pašvaldību vadītāji nav kultūras patrioti, šie nami strauji komercializējas. Tāpēc ir svarīgi veidot kultūras un tautas namu akreditācijas sistēmu, kā tas šobrīd jau ir muzejiem un kultūrizglītības iestādēm. Akreditācijas rezultāti būtu pamats, kas dotu iespēju pretendēt uz valsts finansējumu.

Ministrijas speciālisti ir izstrādājuši jaunu nolikumu par valsts mērķdotāciju sadali tautas mākslas kolektīvu vadītāju atalgojumam. Tās piešķiršanas kritēriji ir demokratizēti, lai nauda nepaliktu tikai lielajās pilsētās, kur objektīvi iespējams panākt augstāku kolektīvu darbības kvalitāti. Kultūras procesu attīstībai reģionos aizvien vairāk uzmanības pievērš arī Kultūrkapitāla fonds, izvērtējot konkursos iesniegtos projektus.

— Diemžēl no kultūras dzīves diezgan attālināti ir invalīdi ratiņkrēslos, kas saviem spēkiem nevar iekļūt ne Valsts Mākslas muzejā, ne teātros, izņemot Nacionālo operu. Vai šis pieejamības jautājums tiek risināts, un kas par to ir atbildīgs?

— Protams, arī es gribētu, lai visas kultūras iestādes būtu pieejamas invalīdiem ratiņkrēslos. Dažos gados panākt, lai visos muzejos, teātros un bibliotēkās varētu iekļūt ar ratiņiem, nav iespējams ierobežoto līdzekļu dēļ. Pagājušajā gadā uzbrauktuvi ratiņiem uzbūvēja Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, tāda ir izveidota arī Valsts Mākslas muzejā. Invalīdi ratiņkrēslos var ērti iekļūt Preiļu kultūras namā, Līvānu bibliotēkā, Ventspils muzejā — visās kultūras iestādēs, kas pēdējos gados ir kapitāli remontētas vai rekonstruētas, un, protams, varēs iekļūt tajās, kas tiks remontētas.

Kultūras iestāžu un infrastruktūras finansējums

— Daudzi mākslinieki ir nobažījušies, ka mākslas darbu uzkrāšanā un saglabāšanā nākamajām paaudzēm ir radies desmit gadu pārrāvums, jo līdzekļu trūkuma dēļ Valsts Mākslas muzejs ir iepircis ļoti maz šobrīd strādājošo mākslinieku darbu. Vai būtu sagaidāms valsts atbalsts mākslas darbu iepirkšanai un saglabāšanai nākamajām paaudzēm?

— Galvenais finansējuma avots muzejisko priekšmetu iepirkšanai ir bijusi Kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Nacionālas nozīmes projekti akreditētajos muzejos”. 2002. gadā tika atbalstīts 61 iepirkumu projekts par kopējo summu 109 090 latu, no tiem vairāk nekā puse — 33 projekti — mākslas darbu iepirkšanai par 59 342 latiem. Muzeju krājuma komplektēšanas politika paredz gan mūsdienu mākslas procesu dokumentēšanu, gan kolekciju papildināšanu ar nozīmīgiem klasikas darbiem. Līdzekļu trūkums vienlīdz sāpīgi ir skāris abas minētās jomas. Tāpēc Latvijas muzeji gan 2002. gadā, gan šogad cenšas papildināt krājumus, īpašu uzmanību pievēršot mākslas procesiem nesenajā pagātnē, lai aizpildītu tos robus, kas līdzekļu trūkuma dēļ ir izveidojušies muzeju kolekcijās. 2002.gadā ar mērķprogrammas finansējumu ir iepirkti 19 aizvadītā gadsimta otrās puses mākslas darbi par 23 650 latiem, to skaitā K. Ģelža videoinstalācija, O. Tilberga telpiskais objekts, L. Laganovska, I. Lancmaņa, I. Iltneres, R. Ivanova, M. Tabakas, M. Stumbra gleznas.

— Par kultūras infrastruktūru — daudz tiek debatēts gan par modernas izstāžu zāles, gan jaunas koncertzāles nepieciešamību. Vai šie jautājumi ir ministrijas aktuālajā dienaskārtībā?

— Ņemot vērā līdzekļu nepietiekamību pašreizējo objektu uzturēšanai un neskaidrības ar investīciju projektu nākotni, KM šobrīd nav konkrēta risinājuma jaunu vērienīgu kultūras būvju celtniecībai.

— Rudens tradicionāli ir teātru sezonas sākums. Kāds būs profesionālo teātru juridiskais statuss, kādu jūs redzat profesionālo teātru finansēšanas modeli?

— Veidojot nākamā gada budžetu, nopietni analizējām pašreizējo līdzekļu sadalījumu teātriem. Secinājām, ka finansējuma sadalē nav bijis vienotu principu, un centāmies tādus izveidot. Ņemot par pamatu Ekonomikas institūta izstrādātos ieteikumus, līdzekļu sadalē aizvien vairāk vērtēsim māksliniecisko kvalitāti un izrāžu apmeklētību. To vēlējās arī Latvijas Teātra padome. Iepriekšējā sezonā tā tika sadalīti 6—7 procenti dotācijas. Nākamajā gadā tā daļa, uz kuru attiecas kvalitātes un apmeklējumu sadalījums, būs 20 procentu no kopējā teātru budžeta.

Mainīsim arī ministrijas un teātru sadarbības modeli. Teātri pašlaik iesniedz trīs gadu darbības plānu, kas aptver māksliniecisko un saimniecisko darbību un repertuāra politiku. Tas palīdzēs saprast, ko teātri vēlas un ko var izdarīt ar valsts piešķirto finansējumu, un kā šis instruments — nauda — tiek izlietots, lai mērķi sasniegtu.

Mūsu kultūras un valodas robežu plašums

— Aptaujas rāda, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, cilvēki baidās zaudēt nacionālo identitāti. Vai, jūsuprāt, nacionālā identitāte un šobrīd aktuālais multikulturālisms ir savietojami?

— Eiropas kultūras identitāte sakņojas tās kultūru un valodu daudzveidībā — par to vienisprātis ir visas Eiropas Savienības valstis. Kultūras daudzveidību kā finansiāli, tā arī politiski atbalsta gan Eiropa, gan arī tādas starptautiskas organizācijas kā UNESCO, jo atmiņā paliekam tieši ar savdabīgo un īpašo. Ja kopējā kultūras bagātībā pieliksim kaut ko savu, nevis tikai gribēsim ņemt, nebūsim kā nabaga bērni un stūrī stāvētāji. Eiropā un pasaulē neprasīs nonivelēt vai samazināt mūsu kultūras bagātību — gluži otrādi. Īpaši gribētos uzsvērt tos ieguvumus mūsu nacionālajai kultūridentitātei, ko dos Eiropas Savienības atbalsta politika kultūras mantojuma aizsardzībai un izmantošanai visas sabiedrības interesēs, kultūrtūrismam, kā arī reģionu līdzsvarotai attīstībai, kas aptver arī kultūras infrastruktūras attīstību visā Latvijas teritorijā.

Atcerēsimies arī, ka, pēc iestājas ES, latviešu valoda kļūst par vienu no tās oficiālajām valodām, kas nozīmē ne vien to, ka visos Eiropas Savienības oficiālajos forumos tiks nodrošināts tulkojums latviešu valodā, ka visi oficiālie dokumenti tiks tajā tulkoti, bet arī ļoti spēcīgu stimulu un izaicinājumu mūsu valodniekiem un terminologiem. Citiem vārdiem, latviešu valodas robežas kļūs plašākas, un šeit būtu vietā atcerēties Ludviga Vitgenšteina teikto: “Manas valodas robežas ir arī manas pasaules robežas.”

— Kādēļ daudzi kultūras cilvēki atbalstīja Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā? Vai tas varētu būt jauns impulss Latvijas kultūras dzīvei?

— Ir nedaudz pārsteidzoši secināt, ka pirms 15 gadiem sabiedrība jutās Eiropai daudz piederīgāka nekā tagad. Manuprāt, kultūras cilvēkiem Eiropa nekādā ziņā nav jaunapgūstama telpa, mēs tur jūtamies un vienmēr esam jutušies garīgi komfortabli un radniecīgi. Latvijas kultūra vienmēr ir bijusi konvertējama Eiropā. Mums jau vēsturiski ir izveidojusies līdzīga vērtību sistēma, izpratne par tiesisko un politisko kultūru, par demokrātiju un likuma varu, iecietība pret citādo un atšķirīgo, par kultūras daudzveidības un jaunrades nozīmi.

Līdzšinējā saskarsme liecina, ka ES kolēģi mūs nedz ierobežo, nedz traucē mums. Gan kultūras politiķi un ierēdņi, gan radoši cilvēki vienoti aizstāv tās kopīgās kultūras vērtības, ko Eiropas ģeogrāfiskajā areālā svarīgi saglabāt. Diez vai Latvija viena ilgstoši spētu noturēties pretim, piemēram, Holivudas ietekmei audiovizuālo mediju jomā, vai spētu kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar Pasaules tirdzniecības organizāciju, kas pieprasa tirgus liberalizāciju visās jomās, arī kultūrā. Vai daudzi šobrīd ir aizdomājušies, ka lielā mērā par to, ka savos televizoros varam redzēt ne vien Holivudas grāvējus vai Brazīlijas un Meksikas seriālus, mums jāpateicas tieši integrācijai ES, kas nodrošina, ka raidorganizāciju programmās jābūt vismaz 51 procentam Eiropas, to skaitā arī 40 procentiem latviešu valodā veidotu, audiovizuālu darbu? Arī reklāmas apjoma ierobežojumi un bērnus un pusaudžus aizsargājošās normas esam pārņēmuši no ES direktīvas “Televīzija bez robežām”.

Atcerēsimies, ka pirms 10—12 gadiem sabiedrībā reti kurš apzinājās intelektuālā īpašuma un autortiesību nozīmi kultūras procesā. Tieši atgriešanās Eiropā lielā mērā mums palīdzējusi mainīt likumdošanu un lēni, bet nenovēršami arī sabiedrības apziņu šajos jautājumos. Un tas savukārt nozīmē, ka autoru darbs nebūs vairs barotne negodīgiem cilvēkiem un pirātisko preču izplatītājiem, bet dos pelnītos augļus pašiem autoriem un izpildītājiem.

Mēs piedzīvojam arī tādu fenomenu, ka Latvijas skolās apgūstamā muzikālā izglītība, tāpat likums par tautas mākslu ir raisījuši nopietnu interesi citzemju kultūras jomas darbiniekos, un šī pieredze, iespējams, tiks pārņemta arī citās valstīs.

Protams, iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas kultūras dzīvei dos jaunas iespējas, ko vispilnīgāk spēs izmantot aktīva un atbildīga personība. Tieši tādēļ ceru, ka šis pavērsiens veicinās kultūras menedžmenta attīstību un uzplaukumu Latvijā. Kas mums liedz kļūt par Ziemeļaustrumu radošo oāzi, ja ir griba, enerģija un prasmes mērķu sasniegšanai?

Palieku pie domas, ko ikvienā laikmetā var attiecināt uz jebkuru situāciju: tik, cik paši spēsim izdarīt, tik mums būs. Latvijas kultūru daudz lielākā mērā drīzumā var apdraudēt mūsu pašu sabiedrības labklājība un gara kūtrums, nevis atrašanās plašākas kultūras telpas ietvarā.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore