Par Eiropas atkalapvienošanās prieku

ES paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens:

Vai gaidījāt šādu referenduma iznākumu un pēdējās dienās bijāt pilnīgi drošs, ka Latvija nobalsos par?

Tas nekādā gadījumā mani nepārsteidza un esmu vairāk nekā apmierināts par šo ļoti gaidīto balsojumu. Tas ir latviešu smaga darba, ilgas sagatavošanās un stingras apņēmības rezultāts. Pat vēl vairāk - tas ir punkts vienam no svarīgākajiem procesiem Austrumeiropā vispār. Latvija pēdējā rīkoja referendumu, tāpēc bija ļoti svarīgi, lai tas izdotos. Sākot ar šodienu, varu apgalvot, ka Eiropas atkalapvienošana ir pabeigta un nav šaubu, ka desmit valstis pievienosies Eiropas Savienībai nākamā gada 1. maijā. Mēs esam panākuši to, ko gribējām, tāpēc jūtu pateicību un gandarījumu.

Vai kādreiz domājāt, ka tas izrādīsies tik veiksmīgs stāsts un visas desmit valstis būs iekšā, jo sākumā sarunas taču tika sāktas tikai ar dažām?

Jā, noteikti. Kad sākām organizēt šo sprādzienveida jeb desmit valstu pievienošanos vienlaikus, droši vien biju vienīgais Eiropā, kas ticēja, ka tas ir iespējams. Es biju pārliecināts, ka tas ir labākais un vienīgais iespējamais risinājums. Jautājums bija par ticību, ka četru tā sauktās otrās grupas valstu valdības un parlamenti varēs pasteidzināt sagatavošanos tā, lai spētu noķert pārējās. Latvija šajā aspektā bija kā paraugs, tāpēc man Latvijai par to jāpateicas.

Arī jūsu paša darbā droši vien ir beidzies viens ļoti svarīgs posms?

Noteikti. Ne tikai es, bet arī pārējie, kas bija iesaistīti sarunu procesā, var būt lepni par abu pušu paveikto. Par to, ka Eiropas Savienība ir turējusi solījumu un integrējusi jaunās demokrātijas Eiropā, un uzstādījusi ļoti pretimnākošus līdzdalības noteikumus, kuru izpilde tām dos būtisku labumu. No otras puses, kandidātvalstis Centrālajā un Austrumeiropā skaidri parādīja apņemšanos uz visiem laikiem būt Eiropas demokrātisko nāciju saimē, atrasties Eiropas integrētajā daļā un izpildīt prasības. Tika ieguldīts daudz darba un vajadzēja lielu drosmi.

Vai jūs kādreiz neskumdina, ka topošo dalībvalstu iedzīvotāji redz Eiropas Savienību vairāk kā papildu ienākumu avotu un varbūt nesaskata ES pamatideju?

Nē, jo cilvēkiem ir raksturīgi vispirms domāt, ko es iegūšu. Mums jābūt pacietīgiem, jo būs vajadzīgs kāds laiks, lai iedzīvotājiem ļautu saprast, ka ES paplašināšana ir politisks projekts un ka politiskā integrācija ir ekonomisko un sociālo apstākļu uzlabošanās nosacījums. Tā ir jūsu atbildība izmantot radītās iespējas. Starp citu, man reizēm ir sajūta, ka dažas jaunās dalībvalstis labāk saprot Eiropas Savienības ideju nekā viena otra no vecajām.

Ko jūs teiktu tiem, kas pirmajā vai otrajā gadā pēc iestāšanās, iespējams, jutīs vilšanos, ka nekas no debesīm nebūs nokritis?

Tādi noteikti būs, taču esmu jau teicis, ka tūlīt pēc iestāšanās redzama efekta katra cilvēka dzīvē nebūs, taču tāds būs ar laiku. Un ir pilnīgi saprotami, ka pirmajā, otrajā vai trešajā gadā ar sabiedrisko domu būs grūtības un cilvēki var pavērsties pret ES.

Turklāt drīz būs vēl viens svarīgs un tālejošs lēmums, kurā būs vajadzīga ne tikai valdību, bet arī parlamenta un dažās valstīs arī tautas piekrišana. Tā ir Eiropas konstitūcija, kas būs kandidātvalstu iedzīvotāju uzmanības lokā nākamajā gadā un var mainīt sabiedrisko domu. Tāpēc, es uzskatu, Eiropas valstu līderiem šis projekts ir jāuzlabo un arī tās daļas, kur savas prasības ir jaunajām dalībvalstīm.

Tas nozīmē, ka katrai valstij nepieciešams komisārs ar balsstiesībām? Proti, Latvijai jābūt savam komisāram, kurš katru dienu strādās Briselē un kopā ar pārējiem pieņems lēmumus?

Jā, tā ir mana un arī visas EK stingra pārliecība. Runa nav par pirmās vai otrās klases dalībvalstīm, jo projektā paredzētajā sistēmā vienādi darba apstākļi ir gan Vācijai, gan Maltai. Arī Vācijai balsstiesīgs komisārs nebūs katrā termiņā. Taču runa ir par leģimitāti, autoritāti un praktiskumu. EK ir ļoti labi jāzina, kā tās lēmumi ietekmēs katru no dalībvalstīm, un tas arī ir iemesls, kāpēc spēkā ir pašreizējā sistēma - pieņemot jebkuru lēmumu, esam droši, ka ir ņemti vērā visu dalībvalstu apstākļi un mēs nestrādājam divu klašu komisijā.

Visbeidzot, ko jūs tagad teiktu Latvijas valdībai? Vai pēc pozitīvā referenduma iznākuma mēs varam nedaudz atslābināties?

Baidos, ka ne. Ir divi nopietni uzdevumi. Pirmkārt, Latvijas valdībai vēlreiz kopā ar mums jāizvērtē gatavība iestāties, jāidentificē vājās vietas un tās jārisina, lai līdz nākamā gada 1.maijam visi solījumi būti izpildīti. Īpaša uzmanība jāpievērš administrācijai un finanšu kontrolei - instrumentiem, kas vajadzīgi, lai pilnībā izmantotu naudu, kas nāks no Briseles ekonomikas un infrastruktūras uzlabošanai. Otrs uzdevums ir sagatavot valsti jaunajai situācijai pēc iestāšanās. Ļoti daudz kas mainīsies, un valdības cilvēkiem būs jābūt Briselē, lai ikdienā aizstāvētu valsts intereses. Es uzskatu, ka tas prasīs daudz smaga darba un brīvu nedēļas nogaļu būs vēl mazāk. Īpaši pirmajos pāris gados.

“DIENA”; pēc E. Puriņas intervijas “Eiropas atkalapvienošana ir pabeigta”