Pa pašu iemītām pēdām cauri veselam gadsimtam

Dr. oec. Visvaldis Pirksts — “Latvijas Vēstnesim”

“Tēvzemes arāju cilts”. Eleganti iekārtota, pabieza (454 lpp.) grāmata. Intriģējošs apakšvirsraksts “Jelgavas Zemkopības skolas likteņgaitas 1908-1983”. Redaktori Vilis Hāzners un Juris Zuševics izdevumu nodēvējuši par vēsturisku apcerējumu. Ar Zemkopības ministrijas atbalstu grāmata atkārtoti izdota 2003.gada jūlijā. Gaumīga vinjete (kokiem ieskauti upes līči ar lēcošas saules stariem) liek domāt, ka darba parādīšanos nodrošinājusi “Vaidava”.

Ievadvārdos redaktori raksta, ka 1908. gadā Jelgavā tika atvērta pirmā vidējā speciālā mācības iestāde latviešu valodā – Jelgavas zemkopības skola. Šī iestāde ir vienīgā Latvijā, kura darbojusies nepārtraukti 75 gadus.

Tad, lūk, par ko informē skaitļi “1908-1983”. Bet kā tad tā? Esmu agronoms. Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju beidzu 1957.gadā Rīgā. Šai mācību iestādei pārceļoties uz Jelgavu un kļūstot par Latvijas Lauksaimniecības universitāti, joprojām uzturu sakarus ar šo lauksaimniecības kadru kalvi. 28 gadus strādājot Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā (kas radās, sadaloties Latvijas Zemkopības un Lauksaimniecības ekonomikas institūtam), iepazinu visus tā laika lauksaimniecības tehnikumus un skolas, taču pēckara gados par Jelgavas lauksaimniecības skolu neko nebiju dzirdējis.

To vajadzēja izzināt

Izlūdzos grāmatu un ierakos tās lapās ar tādu pašu aizrautību kā Džeka Londona stāstos skolas laikā. Ar katru autoru grimu arvien dziļāk un dziļāk. Varēju apbrīnot, cik pamatīgi izpētītas un plaši izklāstītas skolas dibinātāja Jaņa Bisenieka un tās ilggadēja direktora Jaņa Mazvērsīša dzīves gaitas. Interesanti, ka viens no autoriem veselu rindkopu veltījis šo dižgaru vārdu pareizrakstībai, nosverot, ka jālieto īsais “a” — Janis (līdzīgi rakstāms arī viņu laikabiedra agronoma Berga vārds).

Atzinīgi jāvērtē redakcijas komisijas (priekšsēdētājs — Jānis Frišvalds, locekļi — Pēteris Līzenbergs, Kārlis Purmalis, Voldemārs Māliņš un Jānis Ezis) darbs, kuri pratuši apzināt visā pasaulē izkaisītos skolas biedrus un panākt, ka viņi dalās savās atmiņās par mācību gadiem un tālākās dzīves gaitām. Sevišķi jāatzīmē abu redaktoru rosība, jo no satura rādītāja redzams, ka viņi nodarbojušies ne vien ar grāmatas sastādīšanu, bet arī paši bijuši čakli rakstītāji. Tas ir slavējami, jo no pieredzes zinu, ka daudzi latvieši labāk ar lāpstu uzraks pushektāru vai ar rokas izkapti nogāzīs veselu pļavu, lai tikai tiktu vaļā no gara darbiem.

Interesanta ir grāmatas uzbūve. Pēc ļoti plaša skolas likteņgaitu un tās vadītāju darbības apraksta (vairāk nekā simt lappušu) vārds dots bijušajiem skolotājiem. Un tad seko audzēkņu atmiņas — 37 autoru stāstījumi. Sākot ar 1912.gada izlaidumu, beidzot ar 1947.gadu. Noslēgumā apcerējumi par skolas pašdarbības vienībām, sporta dzīvi, skolas nozīmi tautas izaugsmē un devumu nacionāli sabiedriskā audzināšanā.

“Tēvzemes arāju cilts” stāsta ne vien par skolu, skolotājiem un audzēkņiem (kaut arī tas jau vērtējams ļoti atzinīgi). Vairāki autori “rakuši” apskaužami dziļi. Apcerē par Jani Bisenieku (aut. Vilis Hāzners) daudz vietas ierādīts dažādu biedrību dibināšanai un darbībai, sniegta informācija par tā laika žurnāliem un laikrakstiem. Aplūkojot Jaņa Mazvērsīša dzīves stāstu, Valdis Zants iepazīstina lasītājus ne vien ar viņa kolēģiem lauksaimniekiem, bet piemin arī literātus, komponistus, tēlotājmākslas pārstāvjus, arhitektus, etnogrāfus, valodniekus, skatuves māksliniekus, karavīrus ģenerāļa pakāpē (Dāvidu Simansonu, Augustu Misiņu, Kārli Ezeriņu u.c.). Par lielu pārsteigumu, šajā cienījamo cilvēku plejādē līdz ar pirmo Latvijas Valsts prezidentu Dr.ing. h.c. Jāni Čaksti minēts viņa līdzaudzis Pēteris Stučka ar piebildi “ievērojams komunists, bijis tieslielaintu komisārs Padomju Savienībā”. Jaņa Mazvērsīša dzīves stāsta izklāsts ļoti sīki informē par pirmajām grāmatām par lauksaimniecību latviešu valodā, kas bija tulkotas no svešvalodām. 1783.gadā Jelgavā izdeva K.D.G. Greciamska “No zemes un māju kopšanas latviešu jaunekļiem par labu”, 1790. gadā Rīgā F.D. Vāra “Kartopeļu dārzs”. Jāatzīmē, ka, sākot ar 1887. gadu, visās Krievijas mācību iestādēs izglītības iegūšanā obligāti bija jālieto tikai krievu valoda (līdz tam varēja izmantot arī vācu valodu). Raksta sagatavošanai autors analizējis 13 izziņas avotus.

Par sarežģītajām likteņgaitām

Līdzīgu nostādni lietojis arī Vilis Hāzners vēstījumā par skolas likteņgaitām. Vispirms viņš ievieš skaidrību par izmaiņām skolas attīstībā. No 1908. līdz 1914.gadam Jelgavas Zemkopības skola atradās Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā, vāciešiem iebrūkot Latvijā, skolu pārvietoja uz Rēzekni. Sākot ar 1919.gadu, skola atkal darbojās Jelgavā, taču tā saucās Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības Jelgavas Lauksaimniecības vidusskola. 1930.gadā tās uzturēšanu uzņēmās valsts un līdz ar to nosaukums kļuva daudz īsāks — Valsts Jelgavas lauksaimniecības vidusskola. 1936.gadā mācību iestādi pārcēla uz Mežotni un nosaukumā Jelgavu nomainīja ar Mežotni. Pēc gada, godinot skolas dibinātāju, to pārdēvēja par Valsts Mežotnes Jaņa Bisenieka lauksaimniecības vidusskolu. Mežotnē mācības turpinājās līdz 1944.gadam, taču gan Padomju Savienības, gan Vācijas okulainpācijas (1940-1944) gados vairs nelietoja Jaņa Bisenieka vārdu. Turpinājumā autors informē, ka 1944. gadā skola pārvietota uz Saulaini (bijušo Kaucmindi), kur tā turpina darboties un 1983.gadā atzīmēs 75 gadu pastāvēšanu. Kļūdains ir apgalvojums, ka “skola visilgāk ir darbojusies Jelgavā, savā tapšanas vietā”. Te nu visvienkāršākā aritmētika liecina, ka, pat ieskaitot Rēzeknē aizvadīto laiku, Jelgavas periods (1908—1936) ir jūtami mazāks par Saulaines (1944—1983) gadiem. Acīmredzami šī kļūme jāuzskata par cienījama vecuma Jelgavas un Mežotnes patriota vēlēšanos vēlamo uzdot par īstenību.

Turpinot stāstījumu par skolas likteņgaitām, autors sniedz plašu ieskatu Jelgavas pilsētas vēsturē, sākot ar nocietinātās Mītavas pils celtniecību 1265.gadā līdz pat 1979.gadam (jāatceras, ka “Tēvzemes arāju cilts” pirmais izdevums nācis klajā 1981.gadā). Tā kā Pirmā pasaules kara laikā (no 1915. līdz 1918.gadam) skola bija evakuēta uz Rēzekni, lasītāji tiek iepazīstināti ar šīs Latgales pilsētas vēsturi, pieminot, ka Otrā pasaules kara laikā pilsētai lielus postījumus nodarīja padomju aviācijas uzlidojums 1944.gada 6.aprīlī, taču daudz ēku saspridzināja vācu karaspēks, atkāpjoties 1944.gada vasarā. Paliekot uzticīgs izvirzītajiem mērķiem, Vilis Hāzners stāsta arī par Mežotnes vēsturi un izvietojumu, minot, ka Mežotnes pils apkārtne bijusi apdzīvota jau 6.gadsimtā. Diemžēl kritiski jāvērtē informācija par topošo lauksaimnieku kaimiņiem un Mežotnes saimniekiem pēckara gados — zinātniekiem. Šeit nosaukumu un gadu uzskaitījumā ir vairākas kļūdas, kas gan neattiecas uz skolas likteņgaitām. Tā kā 1943.gada augustā Mežotnes pilī tika ierīkota vācu armijas karavīru atpūtas vieta, atsākot mācības, daļu audzēkņu izvietoja Ziedoņos (agrākajā Bornsmindē) un Saulainē (agrākajā Kaucmindē).

Autors apgalvo, ka Ziedoņi un Jumpravas parks pārupē ir skaistākā vieta pie Lielupes visā tās tecējumā, ka tie apdzīvoti ļoti sen (apbedījumi izdarīti 5.gadsimtā pirms Kristus), ka te no 1923. līdz 1944.gadam darbojusies Bornsmindes (Ziedoņu) dārzkopības skola. Par Saulaini ģeogrāfiskais un vēsturiskais apskats ir skopāks, toties plašāks ir apraksts par Kaucmindes Mājturības semināru, ko 1936./1937. mācību gadā pārdēvēja par Mājturības institūtu. Grāmatas pirmajā izdevumā stāstīts par pēckara saulainiešiem: Jāni Lauvu, Tālivaldi Rūķi, Pēteri Briedi, Gunāru Ribu, Ivaru Jansonu, Jāni Strautiņu, Ģedertu Ramanu, Imantu Ramutu un daudziem citiem.

Acīmredzot grāmata zināmā mērā domāta kā informācijas avots svešumā dzīvojošo latviešu jaunajai paaudzei, jo tajā pieminēta arī Bauskas pilsēta un Rundāles pils,daudz vietas atvēlēts Lielupei un tās krastos esošo pilsētu un apvidu aprakstam.

No atmiņu kamola

Daudzu audzēkņu atmiņās skarti man pazīstami ļaudis un notikumi, jo Mežotnes Selekcijas un izmēģinājumu stacija bija mana pirmā darbavieta pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1957. gadā. 1912.gadā absolvents Kārlis Osis savu laikabiedru vidū min Arvīdu Šmitu, kurš vēlāk latviskojis savu uzvārdu un kļuvis par Silmali. Sagadījies, ka pēc 40 gadiem es studēju paralēlos kursos ar viņa dēlu zootehniķi Pēteri Silmali, ļoti vienkāršu, sirsnīgu un saticīgu jaunekli. Izrādās, ka arī citos aspektos vēsture atkārtojas. 147. lapaspusē Kārlis Osis stāsta par domstarpībām prakses darba norisē, kas beigušās ar vairāku skolnieku izslēgšanu. Mūsu kursam līdzīgi klājās ražošanas un mācību prakses laikā “Vecaucē”. Saimniecībai bija radušies neplānoti zaudējumi. Lai tos daļēji kompensētu, mūsu vērtējumā īsredzīgais direktors lika paaugstināt cenas studentu ēdnīcā. Protestējām gan, taču mūsu iebildumus neņēma vērā. Iepriekšējos gados saimniecība bija maksājusi par praksē paveikto. Mūsu lietos sviedrus atlīdzināt atteicās. Sekoja atbildes gājiens. Sakrāvām īstu āboliņa paraugzārdu, pēc brigadiera uzslavas paziņojām, ka procesu protam, un prasījām citu darbu. Nākamajā dienā saslējām pārdesmit nevainojamu auzu “zaķīšu”, taču pārējo pļāvumu atstājām guļot. Mūs centās nobaidīt, taču mēs aizbildinājāmies, ka vajadzīgās iemaņas esam apguvuši un par velti nevergosim. Atlikušo prakses daļu ļoti čakli un apzinīgi strādājām kaimiņu kolhozā, kur mūs bagātīgi ēdināja, bet pēdējā dienā sadeva līdzi visādus labumus, kas ļoti noderēja prakses noslēguma atzīmēšanai “Līgotņu” mežā.

Vēl kāda sakritība. Kārlis Osis atceras, ka pēc agronoma Paula Lejiņa (kuru mana paaudze atceras kā izcilu zinātnieku) pārsteidzīga rīkojuma šķūnī ievests nepietiekami izkaltis āboliņa atāls. Trešās dienas rītā pants sācis kūpēt, jo vākums bijis tā sakarsis, ka uz tā nav varējuši ar kurpēm uziet. Malas izmētājuši pa brīvām vietām, bet vidus nebijis glābjams. 1955. gadā “Vecaucē” līdzīgi “pīpoja” lielais siena šķūnis. Arī te nācās glābt lopbarību. Rezultāti bija līdzīgi kā Lustes muižā.

Stāstot par savām mācību gaitām, 1943. gada absolvents Jānis Ezis atceras, kā zinātniskā priekšlasījumā kādam klases biedram pasprucis teiciens: “Tā domāju es un citi zinātnieki.”

Pēc gadu desmitiem Zinību biedrības sanāksmē nācās dzirdēt šo frāzi kāda mūsu kursa studenta runā. Arī mēs uzjautrinājāmies, bet sanāksmes vadītājs rezumēja, ka referentam nu esot jākļūst par zinātnieku. Jāpiebilst, ka lektors šo norādījumu ir izpildījis.

Ļoti interesanti lasīt arī citu absolventu atmiņas. Tā kā lielākā daļa auguši laukos un stāsta par savām tēva mājām, varam gūt iespaidu par tā laika norisēm lauksaimniecībā. Jāpiekrīt redaktoriem, ka, atceroties skolu un skolotājus, viņi piemin vienus un tos pašus cilvēkus un notikumus. Tomēr tā nav apnicīga atkārtošanās, jo katram autoram ir savs skatpunkts, līdz ar to raksturojums kļūst reljefāks.

Gadu gaitā skolas absolventu vidū parādās man pazīstami uzvārdi. Interesanti iepazīties ar 1930.gada izlaidumu, jo tā vidū ir korektais Jānis Rēpiņš, kas bija agronoms Rīgas rajona kolhozā “Mārupe”. Vairākus gadus kolhozā “Ķekava” strādāju kopā ar galveno veterinārārstu Arnoldu Baizumu, kurš “Mežotni” beidzis 1938.gadā, taču tikai no Kārļa Neilanda atmiņām uzzināju, ka Arnolds Baizums bijis mācību praksē Zviedrijā. Skaidrs — pēckara gados ar to lielīties bija neveselīgi. Atklājās, ka 1941.gadā skolu beidzis ļoti izdarīgais un enerģiskais Vilis Kasparinskis, kuru labi iepazinu laikā, kad viņa vadītais kolhozs “Kalnciems” bija iedalīts Rīgas rajonā. Viņa klases biedrs bija Gunārs Krievāns, kuru pazinu kā Bauskas rajona galveno agronomu un lielu dziesmu draugu. Izrādās, skolas gados šis nosvērtais un labsirdīgais vadītājs bijis kaislīgs sportists, basketbolainla komandas balsts. 1944.gadā “Mežotni” beidzis Alberts Skuja, kas vēlāk kļuvis par mūzikas skolotāju un diriģentu. Arī man nācies klausīt viņa žestam.

Bija patīkami lasīt skolas audzēkņu atmiņas par sirmo selekcionāru Pēteri Jubasu, kura dēls arī beidzis “Mežotni”, par agronomu Ernestu Soveru, kurš vēlāk bija Krimuldas Zinātniskās pētniecības saimniecības direktors. Īsu brīdi strādāju kopā ar Egonu Fridrihsonu tieši Mežotnē, cieši sadarbojos arī turpmākajos gados. Arī man nācās redzēt un izjust grandiozo ledus iešanu Lielupē, izmantot pārcēlāja pakalpojumus.

Ar tēvuzemes mīlestību

Spraigi attēloti pēdējo gadu notikumi (sākot ar 1940.gadu). Patriotiski noskaņotie jaunieši noņēmuši no sienas un iemetuši Lielupē Staļina ģīmetni, veikuši vēl citas jaunajai iekārtai nedraudzīgas akcijas. Diemžēl par šo drosmīgo rīcību nācies dārgi maksāt — vairāki audzēkņi apcietināti, un viņu tālākais liktenis palicis nezināms. Pretestība tomēr nav rimusies. 1941.gada 28.jūnijā skolas audzēkņi, sadarbojoties ar atvaļinātu Latvijas armijas autotanku pulka virsnieka vietnieku, pārsteiguši un atbruņojuši 40 sarkanarmiešus, kuri bija apmetušies Mežotnes muižas parkā. Jaunieši atņēmuši armijniekiem viņu rīcībā esošo tanku. Izmantojot iegūto bruņojumu, audzēkņu kaujas grupa pie Mežotnes stacijas sagūstījusi pretgaisa lielgabalu vienību, kas no Rundāles devusies uz Bausku.

Bez saviļņojuma nevar lasīt 1938.gada absolventa Kārļa Neilanda atmiņas par 1944.gada vasaras nogali, kad viņš pēc ievainojuma apārstēšanas izbēdzis no slimnīcās Rīgā un ieradies Mežotnē. Diemžēl sievas vecāku mājās, kas atradās upes pretējā krastā, saimniekojuši sarkanarmieši, tādēļ karavīram nācies atgriezties Rīgā savu desmit mēnešus veco meitiņu neredzējušam.

Dziļu cieņu rada 1929.gada absolventa Jāņa Pogenberga stāstījums, kura karavīra gaitas beidzās 1945.gada maijā Kurzemē. Pēc trīs mēnešu slēpšanās vietējos mežos viņš kopā ar vēl trim karabiedriem uzsācis ceļu cauri Lietuvai, Polijai, padomju karaspēka okupētajai Vācijai, kamēr novembra vidū nonācis angļu zonā Rietumvācijā.

Šajā ļoti apjomīgajā “Tēvzemes arāju cilts” aplūkojumā skarta tikai neliela daļa no grāmatas. Pievienojos bijušā saulainieša Artura Apiņa vārdiem, ka šo plašo atmiņu apkopojumu nevar lasīt bez saviļņojuma. Piekrītu, ka sports un pašdarbība Saulainē bija nevainojamā līmenī, taču uzskatu, ka arī zināšanu vērtējums bija tikpat augsts. Kaut gan mācības bija pakļautas “komunisma cēlāju” audzināšanai, tomēr studiju laikā pārliecinājos par saulainiešu stāju un prasmi.

1953.gada pavasarī mūsu grupa, kurā ietilpa arī bijušais saulainietis Atis Pundiņš, stādīja ābelītes mācību un pētījumu saimniecībā “Rāmava”. Pēc darba mēģināju ar koka skaidu atdalīt lāpstai pielipušās augsnes daļiņas. To redzot, Atis ieteica pagaidīt. Nonākot saimniecības centrā, viņš palūdza parādīt vietu, kur mēs varētu lāpstas noskalot, kā arī materiālus to nosusināšanai. Protams, pēc tam bija patīkami paskatīties uz šiem darbarīkiem. Strādājot kolhozā “Ķekava”, ik vasaru izmantojām “Saulaines” praktikantus. Bija patīkami vērot, kā jaunekļi centās apgūt pieredzējušo brigadieru saimniekošanas pieredzi un mācījās izrīkot mehanizatorus un laukkopjus, bet cienījamie patriarhi apgalvoja, ka tikuši pie svaigām asinīm, jo uzzinājuši, kas jauns Saulainē.

Noslēgumā gribētu atzīmēt, ka gadījumā, ja saulainieši sevi uzskata par Jelgavas lauksaimniecības skolas pēctečiem, 2008.gadā būs klāt ļoti cienījama jubileja — simtgade. Sazinoties ar Arturu Apini, atklājās, ka saulainieši uz rakstu darbiem nav mudināmi un paspējuši ne vien uzrakstīt “Saulainieša priekšvārdu” 2003.gada izdevumam, bet laist klajā savus atmiņu krājumus.

Dr. oec. Visvaldis Pirksts  — “Latvijas Vēstnesim”