Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs nevaram palikt ārpus Eiropas Savienības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.08.2003., Nr. 117 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78375

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mums ir jādomā visa reģiona līmenī"

Vēl šajā numurā

27.08.2003., Nr. 117

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs nevaram palikt ārpus Eiropas Savienības

Iespaidi un pārdomas pēc tikšanās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 21.augustā, Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas gadadienā

 

Māra Zālīte, dzejniece

 

— Kādas izjūtas jūsos raisīja 1991. gada augusta dokumentālie kadri, ar kuriem sākās šī tikšanās Rīgas pilī?

— Tā bija ļoti vērtīga mūsu vēsturiskās atmiņas uzjundīšana. Ik pa laikam tie atmiņu “siena vāli” ir jāapgroza, citādi tie cauraug ar šodienas zāli, un mēs ļoti ātri aizmirstam elementāras lietas. Es domāju, ļoti pamācoši būtu cilvēkiem televīzijā katru vakaru rādīt 1991. gada dokumentālos kadrus. Gan varonīgos, skaistos mirkļus, gan nožēlojamās epizodes, jo mēs jau esam aizmirsuši rindas pēc desas līkuma, esam aizmirsuši iepirkšanās talonus. Esam aizmirsuši, ka nevarējām nopirkt normālu apģērbu, ko nav kauns vilkt mugurā. Mēs šodien esam bieži vien nepateicīgi savam laikam, kurā dzīvojam. Bet šis taču ir vienreizīgs laiks! Mēs dzīvojam vēsturiskā laikā. Laikā, kas virzīts uz attīstību. Uz labāku, gaišāku nākotni. Mēs dzīvojam ar nākotnes cerību, un to nevar novērtēt par zemu.

— Taču diemžēl mūsu sabiedrības atbalsts Eiropas Savienībai vasaras vidū, spriežot pēc aptaujas, samazinājās atkal līdz pavasara līmenim.

— Domāju, latvieši gluži vienkārši tagad mazlietiņ “palaižas”. Es esmu pārliecināta, ka latvieši tomēr ir saprātīga tauta — savu laiku dubļus brida un savā laikā greznojās. Ka latvieši zina, kad var ļauties jūtām un kad jādomā racionāli. Un šis ir brīdis, kad mums jādomā ļoti racionāli. Es domāju, mūsu tauta labi saprot, ko un kāpēc prezidente ne vien šodien, bet arī jau pirms kāda laika teikusi par Eiropas Savienību. Tad kāpēc gan mēs tagad kā tādi jauni auni pēkšņi pie vārtiem esam atspērušies un stīvējamies pretī?! Mēs taču esam uz šiem vārtiem jau gadiem gājuši. Mēs taču, jau Neatkarības deklarāciju pieņemot, zinājām, ka ejam uz Eiropu. Ne jau aizvakar mēs to uzzinājām. Bet tagad mēs spītējamies, un tauta tā parāda arī savu attieksmi pret valdību. Taču es tomēr ceru, ka referendumā tauta, lai arī ko domātu par valdību, nejauks šo savu attieksmi kopā ar 20. septembra vēsturisko balsojumu, kam nav nekāda sakara ne ar šo, ne nākamajām, ne arī iepriekšējām valdībām. Tas nu ir jāatšķir un katram jāsaprot. Nedrīkstam būt kā tas kalps, kas centās iespītēt saimniekam, neēdot vakariņas un neejot pirtī. Kaut gan okupācijas gadi ir ļoti samaitājuši latvieša dabu un dvēseli. Bet es tomēr domāju, ka latvieša dzīvības dziņa un racionālais prāts liks saprast, ka mēs esam Eiropas cilvēki. Ka mēs negribam staigāt kirzas zābakos. Ka mēs negribam atpakaļ tajā purvā, kur bija gulaga nometnes. Negribas jau izteikties smagiem vārdiem, bet nevaru arī aizmirst pārdzīvoto... Ziniet, es patiešām nesaprotu! Kādreiz mēs tā sapņojām, kaut varētu aizbraukt uz Vīni, Parīzi... , bet pēkšņi daļa cilvēku to vairs negrib. Tad jājautā, vai viņi maz zina paši, ko grib.

— Viņi saka, ka gribot būt neatkarīgi kā bagātie šveicieši un norvēģi.

— Tas ir politisks naivums. Pasaule taču globāli strukturējas, un patiesībā arī bagātā Šveice un Norvēģija, kas burtiski peld zeltā, ir jau integrējušās Eiropā.

Un arī šajās valstīs aizvien biežāk izskan viedoklis, ka vajadzētu pārskatīt attieksmi pret Eiropas Savienību.

— Tieši tā!

 

Dāvids Kagans, Rīgas Ebreju reliģiskās draudzes valdes priekšsēdētājs

Kā Rīgas ebreju kopiena raugās uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā?

— Tieši tā, kā ar mums runāja Valsts prezidente. Es personiski viņai pilnībā piekrītu, un līdzīgi domā arī daudzi citi ebreju kopienas locekļi. Es, protams, nevaru pateikt par katru, taču esmu pārliecināts, ka vairuma noskaņojums ir par Eiropas Savienību.

— Kā jūs vērtējat uzņēmējdarbības iespējas pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā?

— Es esmu pārliecināts, ka tad būs labāk. Būs plašākas iespējas privātajai iniciatīvai.

Protams, būs arī lielāka konkurence. Taču būs arī daudz plašāks tirgus, un jaunie apstākļi noteikti stimulēs privāto uzņēmējdarbību.

Kādas bija jūsu izjūtas, noskatoties filmas kadrus par 1991. gada augusta notikumiem Rīgā?

— Uz mani visdziļāko iespaidu atstāja mirklis, kad Augstākā padome pieņēma lēmumu par Latvijas pilnīgas suverenitātes atjaunošanu. Šodien mēs ļoti skaidri redzam šī lēmuma pozitīvos rezultātus, un ļoti būtisks šo rezultātu elements ir arī Latvijas veiksmīgā virzība uz Eiropas Savienību, kas mūsu valstij pavērs daudz plašākas attīstības iespējas.

 

Andris Vilks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors

— Kas jums likās pats būtiskākais Valsts prezidentes 21. augusta uzrunā sabiedrības pārstāvjiem?

— Es domāju, tas, ka mums pašiem vairāk jārunā ar sev tuvajiem cilvēkiem, ar paziņām un draugiem. Īstenībā es to arī daru. Nevis uzmācīgi un agresīvi, bet mēģinot mierīgi, racionāli paskatīties uz šo Latvijai izšķirošo brīdi. Neslēpjot arī, ka nav uz Eiropas Savienību jāraugās tikai rožaini. Protams, arī tur būs pietiekami daudz problēmu. Taču palikt ārpusē Latvijai būtu ļoti riskanti. Es arī domāju, ka šobrīd skaļi politiķu paziņojumi nedotu vēlamo efektu. Pats svarīgākais ir mierīga, atklāta saruna, mudinot un rosinot katru padomāt par savas zemes un savas tautas nākotni. Man arī patika tas, ka Valsts prezidente pati ļoti skaidri, katram saprotamā veidā pozicionējās. Es ceru, ka Vairas Vīķes-Freibergas autoritāte mūsu valstī ir ļoti augsta, un tāpēc ir ļoti būtiski, ka viņa ļoti precīzi parādīja savu izvēli, kurā pusē viņa pati ir nostājusies attieksmē pret Eiropas Savienību.

— Kā jums šķiet, vai visiem latviešu inteliģentiem, kas bija aicināti uz šo tikšanos ar Valsts prezidenti, ir pilnīgi skaidra izvēle par labu Eiropas Savienībai? Vai nav nekādas šaubas?

— Protams, katram, arī man pašam, ir kāds šaubu elements. Mēs taču katrs domājam arī par to, kā šī izvēle iespaidos mūsu pašu un mūsu tuvinieku dzīvi, mūsu darba apstākļus. Taču, domājot lielās līnijās, es esmu pārliecināts: katram tomēr ir skaidrs, ka mēs nevaram palikt ārpus Eiropas Savienības.

— Jūsu dzīves lielā rūpe ir Nacionālās bibliotēkas projekts, kas joprojām nevirzās uz priekšu, un mēs joprojām tikai sapņos skatām Gunāra Birkerta izcilā projekta realizāciju Pārdaugavā. Vai Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā varētu sekmēt šī projekta īstenošanu?

— Es domāju, tiešas ietekmes uz šo projektu nebūs, jo šādas bibliotēkas celšanu, liekas, nevarētu ietvert nevienā Eiropas Savienības strukturālajā fondā un saņemt ES līdzfinansējumu. Bet netieša ietekme kopīgās attīstības kontekstā būs. Kad Latvijā kā Eiropas Savienības dalībvalstī tiks atrisinātas citas sasāpējušas ekonomiskas un sociālas problēmas, piemēram, sakārtoti ceļi, uzlabosies arī Latvijas budžeta stāvoklis, un tas savukārt radīs labākas iespējas mūsu jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Mēs jau arī tagad gūstam būtisku atbalstu no Eiropas Savienības, faktiski jau šobrīd veidojot modernu Eiropas bibliotēku. Jo mēs piedalāmies Eiropas Savienības projektā “The European Library” (“Eiropas bibliotēka”) un jau tagad varam saviem lasītājiem piedāvāt daudzus pakalpojumus. Arī attālos elektroniskos pakalpojumus, ko lasītājiem sniedz citas Eiropas nacionālās bibliotēkas. Šī projektā pamatā ir deviņdesmitajos gados saņemtais Eiropas Savienības finansējums.

 

Ojārs Kalniņš, Latvijas Institūta direktors

Kas jums likās visbūtiskākais, Valsts prezidentei tiekoties ar sabiedrības pārstāvjiem?

— Man liekas, vistrāpīgākais bija tas, ka prezidente citēja Alfrēda Rubika vārdus augusta puča dienās, ka cilvēkiem tagad jābūt nopietniem un jāizdara pareizā izvēle. Tā bija tāda brīnišķīga ironija, jo mēs tiešām gan toreiz, gan tagad bijām un esam nozīmīgas izvēles priekšā. Toreiz tauta izdarīja pareizo izvēli, protams, ne jau tādu, kā norādīja Rubiks, un tagad atkal pienācis tāds brīdis. Prezidentes atgādinājums, ka šī ir tikpat nozīmīga izvēle kā pirms divpadsmit gadiem, bija ļoti vietā. Un ļoti vietā bija arī prezidentes vārdi, ka no Eiropas Savienības nav jābaidās, ka jābūt drosmīgākiem. Arī es pats uzskatu, ka eiroskepticisms ir zemas pašapziņas un zemas pašcieņas izpausme, kas liecina, ka mēs sevi uzskatām par mazāk vērtīgiem nekā Eiropas Savienības dalībvalstu cilvēki. Šādām izjūtām nav ne mazākā pamata. Mēs varam lietas darīt tikpat labi, ja ne vēl labāk, kā citas tautas Eiropas Savienībā. Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs daudz labāk varēsim kontrolēt savas valsts un savas tautas nākotni.

— Alfrēds Rubiks taču toreiz, augusta puča pirmajā dienā, triumfējot par reakcijas ofensīvu, ar saviem vārdiem par “pareizo izvēli” deva pavēli, kā mums būs rīkoties, brīdinot, ka pretējā gadījumā jārēķinās ar represijām. Protams, referendums par Eiropas Savienību būs brīvu cilvēku brīva izvēle, taču šo epizodi bija svētīgi atcerēties arī tādēļ, lai mēs, balsojot 20. septembra referendumā, atcerētos, no kurienes esam izrāvušies. Un tādēļ jo vairāk jādomā par tālākajām attīstības iespējām Eiropas Savienībā. Kādas izjūtas jums radās, skatoties 1991. gada augusta dokumentālos kadrus par notikumiem Rīgā?

— Es tieši tobrīd biju Vašingtonā, un notikumiem Latvijā mēs cītīgi sekojām līdzi no Vašingtonas, operatīvi informējot ASV valdību. Bet, šos kadrus skatoties, man pirmā doma bija, ka būtu ļoti svarīgi, lai šos kadrus redzētu latviešu jaunā paaudze. Mēs, kas piedalījāmies Atmodas kustībā, varam atskatīties uz šo vēsturi, bet ir ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze, kas sāka dzīvi jau brīvā Latvijā, redzētu savām acīm, kā tas notika. Jo, es domāju, jaunam cilvēkam šodien ir grūti iedomāties, ka tikai pirms divpadsmit gadiem Doma laukumā bija ievesti tanki.

— Tanku postenis bija arī šeit pat, Vanšu tilta galā pie Rīgas pils, tagadējās Valsts prezidentes rezidences.

— Jā, un tādēļ ir tik ļoti svarīgi, lai jaunie cilvēki saprastu, ka brīvība nav nokritusi no debesīm. Ka par brīvību bija jācīnās. Amerikā allaž cilvēki runā par to, ka neatkarība nav lieta, ko var tikai izmantot. Ka par neatkarību ir katru dienu jācīnās. Un tāpēc tagad mēs nevaram pieļaut, lai mūsu neatkarība aizietu pašplūsmā. Bet es vienmēr esmu bijis liels optimists, īpaši par latviešu un Latvijas spējām. Mēs ne ar ko neatpaliekam no citām valstīm. Kopumā raugoties, redzams, ka lietas Latvijā iet tikai uz labo pusi, un Eiropas Savienībā tas izpaudīsies vēl noteiktāk, vēl straujāk.

Jānis Ūdris,  “LV” ārlietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!