Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs nedrīkstam pazaudēt savu virzību, savu apņēmību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.08.2003., Nr. 115 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78225

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vakar, 19. augustā, Ministru kabineta sēdē

Vēl šajā numurā

20.08.2003., Nr. 115

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs nedrīkstam pazaudēt savu virzību, savu apņēmību

Vakar, 19.augustā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga uzrunāja Ministru kabinetu

V1.JPG (23970 bytes)
Ministru prezidents Einars Repše un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Ministru kabineta sēdē 19.augustā
Foto: Uldis Pāže

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ministru prezidenta biedra kungs! Godātie ministri, ministres! Skatītāji un klausītāji!

Es pateicos par šo izdevību jūs uzrunāt brīdī, kas mūsu tautai un valstij ir nozīmīgs un vēsturiski svarīgs. Jums savā ikdienas darbā šobrīd ir pienācis ļoti saspringtais un politiski arī jutīgais budžeta sastādīšanas laiks. Tas ir izpildvaras privilēģija un jūsu tiešais pienākums. Tā sekas iespaidos visu, kas valstī notiek, uz nākamo gadu, bet, protams, daudzos veidos arī ievirzīs procesus, kam var būt tālejošas sekas. Valdības budžeta veidošanas process, protams, ir ārkārtīgi svarīgs, un, es atkārtoju, tā ir izpildvaras privilēģija, bet šobrīd mums stāv priekšā tāda izšķiršanās, kas ir visas tautas rokās, un tas, protams, ir gaidāmais 20.septembra referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).

Es uzrunāju šodien gan Ministru kabinetu, gan visu tautu ar lūgumu visiem – gan tiem, kas lemj par valsts budžetu, gan tiem visiem mums, balsstiesīgajiem pilsoņiem, kas 20. septembrī lemsim par savu nākotni, domāt par to, kādas būs ilgtermiņa sekas šim mūsu lēmumam un kas tas ir, par ko mēs konkrētā brīdī arī lemjam.

Man patlaban dara nopietnas raizes situācija, kurā šķiet, ka atbalsts ES mūsu sabiedrībā ir sarucis kopš šīs vasaras sākuma, kad varējām konstatēt, ka to ļaužu procents, kas atbalsta mūsu iestāšanos ES, lēnām, bet noteikti pieaug, un es ļoti baidos, ka šim kritienam varētu būt zināma cēloņsakarība, zināms sakars ar to, kādā veidā šobrīd tautā ir tikuši iztulkoti šā gada budžeta veidošanas procesi un vai nu jau pieņemtie, vai arī vēl proponētie lēmumi.

Tauta normāli reaģē uz valdības lēmumiem, nākamo reizi dodoties pie urnām, bet šobrīd šāda iespēja tai ir vēl diezgan tālu nākotnē – vismaz pusotrs gads līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām un veseli trīs gadi līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmē, ka šādā brīdī, protams, valdībai, kamēr vien tā ir stabila, ir iespēja realizēt savas ieceres, savus mērķus un rīkoties, lai pierādītu sava virziena pareizību, lai sasniegtu to, ko tā iecerējusi sasniegt. Bet, ja tautā rodas šaubas vai bažas vai pat neapmierinātība ar lēmumiem, kas, kā es saku, tiek tikai apspriesti vai ir jau pieņemti, tad šajā situācijā rodas risks, ka tauta savu neapmierinātību ar budžeta veidošanas procesu vai kaut vai ar valdību kopumā varētu izpaust, dodoties pie urnām 20.septembrī, un te nu es ļoti sirsnīgi gribētu iedzīvotājus lūgt rūpīgi pārdomāt tajā dienā, ko viņi grasās darīt, un lūgt viņus saprast, ka, lai nu kad, bet tā nebūs tā reize, lai izteiktu savu neapmierinātību ar valdības virzību. Es vēlos to precizēt.

Ja kāds ir neapmierināts ar valdības pieņemtiem lēmumiem, viņam ir daudzas un dažādas iespējas, lai šo savu viedokli paustu, tieši tamdēļ jau esam tik daudz strādājuši, lai izkarotu sev neatkarību un demokrātiju. Katram pilsonim ir iespējas savu viedokli paust un tikt sadzirdētam, gan apvienojoties ar citiem savās nevalstiskajās organizācijās, profesionālajās organizācijās un kaut vai arī politiskās partijās kā ierindas biedriem. Šo iespēju ir daudz un dažādas. Es aicinu katru, kas jūt kādā jautājumā, ka viņam ir kas svarīgs sakāms, protams, nejusties atstumtam un nenozīmīgam, bet izmantot visus instrumentus un visas iespējas, lai virzītu šo savu pārliecību un savas prasības, taču, balsojot par iestāšanos ES, mēs balsosim ne par savu atbalstu šai valdībai, ne par ministrijām un tiem ministriem, kas šeit sēž kabinetā tautas priekšā, – balsojums būs par valsts virzību un par tautas nākotni.

Šī virzība ir uzņemta jau kopš pašiem neatkarības sākumiem, to ir ieturējušas visas valdības, kas līdz šim ir bijušas pie varas, to turpina šī valdība, kas, tāpat kā iepriekšējās, ir izvirzījusi mūsu pievienošanos gan ES, gan NATO aliansei kā divas savas augstākās un pirmās prioritātes. Ja kādam ir vēlme protestēt pret valdību, tad laipni lūdzu, dariet to visos iespējamos veidos, bet, lūdzu, nezāģējiet zaru, uz kura jūs sēžat, 20.septembrī izpaužot savu nepatiku, rūgtumu vai savu vilšanos, balsodami pret referendumu. Tas, manuprāt, būtu ļoti traģisks un ļoti bēdīgs solis ar nopietnām negatīvām sekām mūsu nākotnē. Tas, es ceru, tā nenotiks. Es ticu mūsu spriedumu spējām un veselajam saprātam, ka tauta sapratīs, kurā brīdī par ko tā balso.

Es esmu ieradusies Ministru kabinetā, un man ir arī lūgums gan valdības vadītājam, gan valdības locekļiem šajā sakarā. Tajā brīdī, kad jūs veicat savu budžeta veidošanu, es lūgtu jūs arī padomāt par to, kā jūsu priekšlikumi tiks uztverti tautā. Ir jāsaprot, ka šādā vēsturisko pārmaiņu brīdī un liela lēmuma priekšvakarā ļaudīm psiholoģiski ir bailes. Viņiem ir bailes par savu atbildību, ko viņi uzņemas, viņiem ir pamatotas bailes par savu nākotni. Ja budžeta veidošanas procesā parādās ziņas, kas ir sliktas ziņas viņu izpratnē, ja parādās tādas ziņas, kas liek viņiem bažīties, vai viņi varēs pastaigāties pa ielu un justies drošībā, vai būs policists uz ielas, vai viņiem būs iespējams kā pensionāriem vai maznodrošinātiem tikt pie ārsta un gūt savus elementāros pakalpojumus, vai viņiem kādā attālā un mazā pašvaldībā būs iespējams dabūt arī nākotnē pēc reģionālās reformas tos pakalpojumus, kas viņiem kā pilsoņiem pienākas, tad šīs raizes un šīs bažas ir jūsu pienākums kā ministriem un kā valdībai palīdzēt kliedēt, jo galu galā budžeta veidošana ir politisks process.

Valdībā ietilpstošās politiskās partijas uzņemas politisko atbildību par tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti. Par prioritātēm politiski tiek izvirzītas tās jomas, kas ir svarīgākās, bez kurām nevar iztikt un kuras nedrīkst aizmirst. Politiski tiek pieņemts lēmums, kur var taupīt, ko drīkst nedarīt, ko drīkst atlikt. Tas ir politisks lēmums, tas nav ierēdņu lēmums, tā atbildība gulstas uz valdības un tās vadītāja pleciem. Bet tajā pašā laikā valdības pienākums ir arī parādīt tautai un izskaidrot tautai, kas ar to tiek panākts tīri pozitīvā ziņā. Tas varbūt izklausās naivi un banāli, bet es gribētu lūgt šo valdību griezties pie tautas un vairāk uzsvērt labās ziņas, kas nāk kā sekas no jūsu rīcības un no jūsu lēmumiem. Pēdējā laikā mums ir izskanējušas negatīvas ziņas par to, ka tiks taupīts, tiks atņemts, tiks samazināts, tiks likvidēts, tas ļaudīs rada bažas un bailes. Un tamdēļ es gribētu jūs lūgt saprast, tieši priekšreferenduma situācijas apstākļos spēt katram ministram un ministrijai parādīt, ko tā pēdējos deviņos mēnešos jau ir sasniegusi, ko cer sasniegt nākamā budžeta gada laikā un, galvenais, kā jūsu šodienas lēmumi, jūsu šodienas rīcība saskan ar ilgtermiņa perspektīvām un izredzēm.

Man šķiet, ka tauta būtu priecīga dzirdēt no jūsu mutēm arī to, kā jūsu ministrijas izdevumi saskan ar to, kas ir nākotnē sagaidāms, kur jūs saņemsiet lielāku vai mazāku atbalstu no Eiropas Savienības, kur Latvijas ieguldījums budžetā kā sava deva un nodeva, kā līdzfinansējums realizēsies un atmaksāsies tautai divkārt, trīskārt un četrkārt, kad mēs būsim ar savu devumu nākuši. Tas viss ir tautai skaidrāk jāizskaidro, jo šobrīd ļaudis sūdzas, ka viņi nav pārliecināti, par daudz ir to, kas vēl nav skaidrībā. Kamdēļ viņi nav skaidrībā? Tamdēļ, ka viņiem ir bažas, viņi jūtas nedroši. Ja jūs tagad iesit un viņus drošināsiet, daļa teiks, ka tā ir valdības propaganda, politiķi aizstāv savus krēslus, politiķi aizstāv savas pozīcijas, ierēdņi – savējās.

Tas ir jautājums, pie kura mums visiem ir kopīgi jāstrādā, – ka valdība strādā tautas labā, ka parlaments ir tautas pārstāvji un ierēdņi arī ir valsts kalpi un darbinieki, viņi strādā mūsu visu labā, lai realizētu politiski pieņemtos lēmumus. Ierēdņi ir valdības sabiedrotie, viņi nav valdības ienaidnieki, viņiem ir kopīgi jāstrādā, lai sasniegtu kopējos mērķus. Ierēdņi ir arī tautas kalpi, arī viņiem ir jāsaprot, ka viņu pienākums ir rīkoties tā, lai palīdzētu katram iedzīvotājam par tik, cik viņiem ar tiem ir saskare.

Tie visi ir grūti uzdevumi, es saprotu, un risinājumi, protams, nav vienkārši. Tauta jebkurā brīdī var pārprast to, ko jūs tai stāstāt, tas var tikt sagrozīts un citādi interpretēts, bet tomēr mums šajā brīdī ir jāatgādina, ka nedzīvojam bēdu ielejā, kur viss ir tikai slikti, bet ka mums priekšā tiešām ir ļoti labas perspektīvas, kur mēs savas valsts attīstību varam turpināt gluži tāpat kā līdz šim. Ir svarīgi atgādināt, cik daudz jau ir sasniegts, ir svarīgi atgādināt, ka mums ir skaidri zināms ceļš, pa kuru mēs varam doties uz priekšu un šo attīstību turpināt.

Mums nedraud nekādas katastrofas, mums nedraud nekāds sabrukums, mums priekšā stāv visas iespējas ikvienam Latvijas iedzīvotājam uzlabot viņa izredzes dzīvot tādu labklājības un pārticības dzīvi, kāda ir sastopama pārējās Eiropas Savienības zemēs. Es esmu pārliecināta, ka mums ir dots laiks, lai panāktu, atgūtu pazaudēto – to mēs spēsim paveikt. Mēs šobrīd esam starp tiem, kas ir mazāk attīstīti, bet mēs esam jau ļoti tālu savā attīstībā nogājuši, mēs nedrīkstam tieši šajā brīdī pazaudēt savu virzību, savu apņēmību un savu pārliecību par saviem spēkiem. Paldies par šo izdevību visus uzrunāt, un es ceru, ka nākamajās nedēļās mēs visi turpināsim uzturēt ļoti aktīvu dialogu gan starp valdību, gan prezidentu, gan tautu.

Runa Ministru kabineta sēdē 2003. gada 19. augustā

 

Ministru prezidents Einars Repše:

Paldies Valsts prezidentei par uzrunu!

Patiešām, lielām lietām būtu jānāk vienmēr pirmajā vietā un maziem, sīkiem ikdienas kašķiem būtu jāpaliek ikdienas kašķu līmenī.

Protams, ir lietas, kuras mēs darām katru nedēļu, katru mēnesi, katru gadu. Budžeta veidošana un dažādas tādas lietas pieder pie šiem ikdienas kašķiem.

Ir skaidrs, ka, budžetu veidojot, katrs cīnās nosacīti par santīmu pie sava finansējuma, par latu pie sava finansējuma, un tur, kur cīnās, ir arī kāda argumentācija, kādi kašķi, bet tie ir tā arī jāuztver — kā kašķi par to, kā optimālāk un labāk sadalīt visas tautas nodokļos samaksāto naudu.

Šie sīkie kašķi tiks aizmirsti jau mēnesi pēc budžeta sastādīšanas, un te nekādam pesimismam nav pamata, jo nākamajā gadā mēs tērēsim budžetā 150 miljonus latu vairāk nekā šogad.

Tātad budžetā ir ļoti jūtams pieaugums, kas, protams, pozitīvi atsauksies uz Latvijas iedzīvotāju dzīvi un tai skaitā arī sadzīvi.

Tātad strīds šobrīd ir par to, kā iespējami labi sadalīt šo budžeta pieaugumu, ko mēs esam kopīgiem spēkiem sastrādājuši.

Šis nav strīds par to, kā kaut ko atņemt vai samazināt. Šī ir faktiski diskusija par to, kā labāk sadalīt budžeta pieaugumu, kurš nākamajā gadā būs ievērojams un jo tālāk, jo vēl lielāks.

Tāpēc būtu pilnīgi nepiedodami, ja šie būtībā pārejošie kašķi mums aizēnotu tālus, patiešām epohālus lēmumus, tādus ilglaicīgus lēmumus kā lēmumi par to, vai Latvija atgriežas Eiropā vai paliek kaut kur pelēkajā zonā starp Eiropu un Krieviju. Tas ir lēmums par Latvijas nākotni, lēmums par mūsu atgriešanos Eiropā, lēmums par mūsu bērnu nākotni, lai viņiem būtu labāka un nodrošināta nākotne.

Lēmums par atgriešanos Eiropā būs lēmums par mūsu valsts drošību — ilgtermiņa drošību — gadu desmitos un gadu simteņos mērāmu.

Tas būs lēmums par mūsu tautas labklājības nodrošināšanu, mūsu ienākumu pieaugumu, un atkal — nedomājot gadu vai divus gadus uz priekšu, bet domājot par gadu desmitiem un simteņiem.

Tas ir lēmums, kura vēsturisko nozīmi šodien, iespējams, nav vēl visi apjautuši. Tāpēc ir skaidri jāsaprot, ka nekādas ikdienas domstarpības un nekādas pārejošas lietas, pie kurām es pieskaitu arī valdību — jo valdības nāk un iet, tās ir demokrātiskas valsts sastāvdaļa, — nav saistāmas ar tādiem vēsturiskiem lēmumiem kā lēmumi par to, kur tad ir Latvijas vieta - vai mūsu vieta ir Eiropas civilizēto valstu vidū, kur mēs vienmēr īstenībā esam bijuši un piederējuši, vai mūsu vieta ir kaut kur pa starpu.

Atcerēsimies, ka pirmskara apstākļos mūsu pirmā brīvvalsts bija Eiropas valsts - viena no attīstītākajām Eiropas valstīm, kas tajā laikā sekmīgi konkurēja ar visattīstītākajām Eiropas valstīm un dažos rādītājos pat apsteidza mūsu kaimiņus, dažus pat ar lielu uzviju.

Tagad mēs darām otrreiz to pašu pēc 50 gadu pārtraukuma. Mēs atgriežamies Eiropā. Atcerēsimies, ka Rīga kādreiz ir bijusi viena no Eiropas skaistākajām un attīstītākajām pilsētām. Un mēs tagad esam sasnieguši gandrīz to pašu, mēs atgriežamies Eiropā.

Atcerēsimies, ka Eiropas Savienība nav vis kādu pēdējo nedēļu laikā un birokrātu saujiņas veidota valstu savienība. Atcerēsimies, ka Eiropas Savienība veidojusies pēdējos 52 gadus.

Tas ir nopietns process, kurā mēs šobrīd esam dalībnieki, pilntiesīgi dalībnieki.

Un vai tad tā būs, ka kādu ikdienišķu ķildu dēļ mēs kļūsim par pirmo valsti pasaules vēsturē, kura ir atteikusies no iespējas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Nē, tā nebūs!

Dodoties pie referenduma urnām 20.septembrī, atcerēsimies, ka mēs balsojam par Latvijas nākotni. Atcerēsimies, ka mēs balsojam par mūsu bērnu nākotni, par valsts drošību ilgākā termiņā un par to, lai mūsu labklājības līmenis un ienākumi pieaugtu no gada uz gadu un lai mūsu iedzīvotāju dzīves līmenis atbilstu civilizētas un attīstītas Eiropas valsts dzīves līmenim.

Tāpēc kopā ar visu Latvijas tautu, kopā ar Latvijas inteliģenci, kopā ar Latvijas vadošajiem politiķiem bez kādas partiju vai frakciju atšķirības mēs aicināsim tautu izlemt šo vēsturisko lēmumu atbilstoši tautas un valsts ilgtermiņa interesēm, aizmirstot uz to brīdi ikdienas rūpes vai diskusijas, kādas ir bijušas un būs, bet kas netraucēs mūsu lielās lietas.

Uzruna Ministru kabineta sēdē 2003. gada 19. augustā

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!