• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sēļu zeme - mūsu zeme. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.08.2003., Nr. 115 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78213

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Māra Skride

Vēl šajā numurā

20.08.2003., Nr. 115

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sēļu zeme — mūsu zeme

Par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem un pētījumiem

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas prezidents

Turpinājums. Sākums

“LV” Nr.114, 15.08.2003.

Padomju režīma gados Sēlija un sēļi nepavisam netika daudzināti; terminoloģiski šis vārds figurēja vai vienīgi 1948. gadā nodibinātā kolhoza “Sēlija”(viens no pirmajiem toreizējā Latvijas PSR) nosaukumā un kā “Sarkanā Sēlpils” — viens no komunistiskās pagrīdes kustības centriem pirmskara neatkarīgajā Latvijā, arī sakarā ar Raiņa klubu Sēlpilī, tikpat kā nepieminot pašu novadu un tā bagātās etnogrāfiskās, kultūrvēsturiskās tradīcijas. Etnogrāfiskajā literatūrā dominēja jēdziens un termins “Augšzeme”, kaut arī šajā laikā uzkrāts nenoliedzami bagātīgs jauns zinātnes materiāls par novada arheoloģiju, valodas īpatnībām, etnogrāfiju, kultūrvēsturi u.tml. Trimdā publicēta V. Biļķina grāmata par sēļiem. Dzejnieki — novadnieki V. Toma , Ā. Elksne, I. Auziņš — apdzejoja “Sēļzemi” vai Sēliju. Stabilu novadpētniecisku un muzejisku pamatu Sēlijas studijām Jēkabpilī licis pedagogs un vēsturnieks J. Štokmanis. Senās Sēlijas izzināšanai īpaši nozīmīgs ir E. Šnores un A. Zariņas devums senās Sēlpils izrakumos, tāpat Lejasdopeļu kapu izpēte. Daudz novadpētniecisku materiālu un literāru sacerējumu publicējusi Lūcija Ķuzāne; turpinot sava vecākā brāļa valodnieka K. Ancīša aizsākto, materiālus par dzimto Sēliju cītīgi vācis aknīstietis V. Ancītis (Saldū), kura Latvijas neatkarības laikā publicētā “Sēlijas grāmata” (1999. gadā) balstās uz iepriekšējā laikmetā sarūpēto materiālu. Jāpiebilst, ka pret savu dzimto novadu ar bijību izturējies arī mediķis prof. P. Stradiņš, kurš Medicīnas vēstures muzeja tautas medicīnas nodaļā iekļāvis arī Augšzemes materiālu un lūdzis savu māti sastādīt apceri par senču gaitām.

Tikai “Trešās atmodas” laikā, 1989. gada jūlijā tika dibināts Rīgas sēļu klubs, kas pāris gadus darbojās pazīstamā kultūras darbinieka, Dabas muzeja direktora Viļa Krūmiņa (dzimuša sēlpilieša) vadībā šī muzeja paspārnē, rīkoja kultūrvēsturiska rakstura pēcpusdienas, “sēlisko ēdienu” degustācijas u. tml. Neatkarīgi no tā aktivizējās kopš 70. gadiem aizsāktās vietējās iniciatīvas Jēkabpilī un citos Sēlijas centros (L. Ķuzāne, T. Zālītis, J. Amats, A. Kasinskis, K. Visnoliņš u.c.). Neretā tie īpaši saistījās ar J. Jaunsudrabiņa piemiņas uzturēšanu.

 

“Sēļu gada” (1995./1996.) ierosmes

Pirmās aktivitātes noslāpa vispārējo Latvijas neatkarības atjaunošanas sākotnējo uzdevumu risinājumos un plašāku izpausmi varēja gūt tikai dažus gadus vēlāk. Pēc šo rindiņu rakstītāja ierosmes 1995./1996. gads (no maija līdz maijam) tika izsludināts par “Sēlijas gadu” sakarā ar Latvijas Kultūras fonda (LKF) rīkoto “Daugavas nedēļu” šajā novadā un vairāku Sēlijas izcelsmes pazīstamo darbinieku jubilejām (P. Stradiņa, A. Grīna, J. Veseļa simtgade, J. Akuratera, J. Jaunsudrabiņa un purvu pētnieka P. Nomaļa simtdivdesmitgade). “Sēļu gada” sarīkošana laika ziņā sakrita ar Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes iecerēto Letonikas programmas veidošanu 1995. gadā. Šīs programmas iniciators etnogrāfs akadēmiķis S. Cimermanis, viens no “Lībiešu krasta” programmas autoriem, piekrita domai, ka “Sēļu gads” varētu dot ierosmes jaunas, īpašas “Sēlijas programmas” iedibināšanai, kura būtu radniecīga “Lībiešu krasta” programmai un kuras zinātniskā puse varētu tikt veikta kā Letonikas zinātniskās programmas apakšprogramma. Galvenais mērķis tomēr bija aktivizēt vietējos novadpētniekus un kultūras darbiniekus pašās Augšzemes mazpilsētās, dot impulsus reģionālās identitātes meklējumiem, pievēršot novadam profesionālo zinātnieku pastiprinātu uzmanību.

Ierosme izsludināt 1995./1996. gadu par “Sēļu gadu” radās “Daugavas nedēļas” ietvaros. Šādas “Daugavas nedēļas” kopš 1987. gada ik pavasari rīko LKF — pa Latvijas novadiem Daugavas krastos, katru gadu ar savu tematisku ievirzi. Pāris gadu šīs “nedēļas” ritēja lejup pa Daugavu, 1994. gadā — Augšdaugavā, virs Daugavpils, 1995. gadā — pie Dunavas, Dignājas, Jēkabpils, 1996. gadā — pie Klintaines, Pļaviņām, 1998. gadā — Ogres rajonā, 2003. gadā — Rīgā, starplaikā — dažādās vietās. Sēlijas novadā “Daugavas nedēļa”1995. gadā iegriezās pirmoreiz — un tad arī dzima doma pagarināt šo nedēļu līdz “Sēļu gadam”, lai pasākumi iesniegtos dziļāk šī puspiemirstā novada iekšienē, ne tikai pie Daugavas krastiem vien, lai rosinātu visa novada kultūrvēsturisko un sasāpējušo mūsdienu ekonomisko un sociālo problēmu apzināšanu.

“Sēļu gads” sākās 1995. gada pavasarī (28. maijā — 3. jūnijā) ar I Sēlijas sarunām Krustpils pilī, ar V. Villerušas sastādītas grāmatas “Sēļu zeme” iznākšanu, ar mēģinājumu apvienot zinātniskos un sabiedriskos spēkus, kas gribētu un varētu darboties šī Latvijas novada apzināšanai un atdzīvināšanai.

I Sēlijas sarunas (Krustpilī 1995. gada 2. jūnijā) atklāja J. Stradiņa ievadreferāts, kam sekoja arheologa J. Urtāna referāts “Arheoloģiskās liecības par sēļu pagātni”, valodnieka J. Kušķa referāts “Sēļu valodas īpatnības mūsdienu latviešu valodā”, folkloristes M. Vīksnas ziņojums “Sēlijas folkloras vākumi”, vēsturnieces A. Jansones ziņojums “Daugavas loma latviešu tradicionālā tērpa attīstībā” un citi. Vairākas dienas lejup pa Daugavu ceļoja “sēļu plosts” — no Dunavas līdz Sēlpilij, ko pavadīja koncerts Dunavas baznīcā, Sēlijas un Latgales ļaužu sadziedāšanās pāri Daugavai un tikšanās Dignājas pilskalnā, Raiņa Tadenavas apmeklējums, Kaupres pilskalna zīmes atklāšana, iepazīšanās ar Sēlpils kultūrvēsturiskajām vietām un nobeigumā (lietū un negaisā) lielais Sēļu ugunskurs Sēlpils pagastā pie Daugavas. Emocionāli spraigā nedēļa uzjundīja vietējos, spēcināja novada zinātāju entuziasmu, pārskanēja pāri visai Latvijai, modināja interesi par Sēliju.

Turpmāk “Sēļu gada” ietvaros notika vairāki vietējas nozīmes saieti (Ilūkstē, Bebrenē 1995. gadā), Sēlijas asociācijas dibināšana Ilūkstē 1995. gada decembrī, un, beidzot, Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde par Sēlijas un sēļu problēmām 1996. gada 24. — 25. maijā. Tā sākās Rīgā un nākamajā dienā turpinājās Viesītē kā II Sēlijas sarunas, vienlaikus būdama saistīta ar Viesītē dzimušā akadēmiķa Paula Stradiņa simtgades atzīmēšanu viņa dzimtajā pilsētā, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāles atklāšanu. LZA sēde norita Letonikas programmas ietvaros, galvenie referenti bija J. Stradiņš, M. Rudzīte, S. Cimermanis, J. Urtāns.

Pamatieteikumi Sēlijas problēmu risinājumam Viesītē pieņemtajā LZA sēdes rezolūcijā bija šādi:

— Turpināt ierosmes Sēlijas kā vienota kultūrvēsturiska (vēsturiski etnogrāfiska) novada apzināšanu un atdzīvināšanu.

— Atzīt sarkanbaltzaļās krāsas par Sēlijas reģionālajām krāsām.

— Sēlijas asociācijai kopā ar vietējām pašvaldībām un ieinteresētajām institūcijām organizēt I Sēļu kongresu.

— Kongresā definēt Sēlijas ģeogrāfisko un kultūrvēsturisko jēdzienu un rūpīgi apsvērt administratīvi teritoriālās izmaiņas, saistot saimniecisko pusi ar kultūrvēsturisko.

— Pašvaldībām kopā ar ministriju dot ieteikumus par nodarbinātību, infrastruktūras veidošanu novadā.

— Atzīt par apsveicamu līdz 1999. gadam Sēļu kultūras centra izveidošanu Viesītē.

— Novada skolās plašāk iekļaut novadpētniecību, priekšstatus par Sēlijas kultūrvēsturiskām tradīcijām, veidot novadam atbilstošu kultūrpolitiku.

— Sastādīt un izdot tūrisma ceļvežus un zinātniskus darbus par Sēliju, piesaistīt investīcijas tūrisma objektu celtniecībai vai esošo ēku pārbūvei un pielāgošanai, ieinteresēt par Sēliju ārzemniekus, īpaši Ziemeļvalstu pārstāvjus.

— Latvijas Zinātņu akadēmijai izstrādāt zinātnisku programmu Sēlijas kultūrvēstures un etnisko procesu izpētei, savienojot vietējo novadpētnieku centienus ar zinātnieku — profesionāļu iecerēm.

— Vērienīgākus rīkot rakstnieku, zinātnieku, kultūras un sabiedrisko darbinieku atceres pasākumus Sēlijas novadniekiem, iesaistot tajos Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Kultūras fondu, augstskolas, muzejus, biedrības, kā arī PBLA, ALA un citas ārlatviešu organizācijas, aicinot tās rīkot Sēlijas novadā savas nometnes.

— Izveidot kopā ar Lietuvas kolēģiem (īpaši Lietuvas sēļu pēctečiem) zinātnisku grupu sēļu problēmas izpētei, organizēt pasākumus Latvijas un Lietuvas sēļu pēcteču tuvināšanai.

— Paātrināt Augšzemes (Sēlijas) sektora izveidošanu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Kopš 1995.—1996. gada Sēlijas problēmas guvušas plašāku rezonansi Latvijas centrālajos preses izdevumos. Dzimtā novada tematika skārusi vietējo skolēnu sirdis, kas savām saknēm veltījuši skaistus un saturā bagātus domrakstus. Nozīmīgi darbi veikti Aknīstē, Gārsenē, arī Jēkabpilī, veidots Krustpils pils komplekss Jēkabpils novada (arī Sēlijas) muzejam, izveidojusies Sēlijas tūrisma asociācija, Sēlijas mākslas fonds. Viesītē kultūras pils (vadītāja R. Vasiļjeva) vērienīgā izveidošana Viesītes domes priekšsēdētāja J. Dimitrijeva vadībā tika turpināta, 2001.gadā tur atklāts neliels Sēlijas muzejs.

1995. gadā dibinātā Sēlijas asociācija (par pagaidu prezidentu sākumā bija ievēlēts J. Stradiņš, par viņa vietnieku — S. Timšāns ) spraudusi mērķi: rūpēties par senās sēļu cilts dzīves telpas izpēti, sēļu vēstures, tradīciju, etnogrāfisko iezīmju un valodas īpatnību apzināšanu un dokumentēšanu; apzināt Sēlijā dzimušo un tur strādājošo devumu Latvijai; veicināt šī novada ekonomisko attīstību; rūpēties, lai valdības iecerētie administratīvie pārkārtojumi nelabvēlīgi neietekmētu novada ekonomiskās, izglītības un kultūras dzīves tālāko attīstību. Asociācijas nodoms nav izveidot jaunu administratīvi autonomu novadu atbilstoši senās sēļu dzīves telpas robežām, taču tā vēlas mazināt Sēlijas atpalicību, kopā ar Zinātņu akadēmiju un pašvaldībām tā rīko Sēlijas kongresus.

Tālākās diskusijas par Sēliju, īpaši 1997.—1998. gadā, ievirzījās arī novada ekonomiskās atdzīvināšanas, nodarbinātības problēmu, iecerētā celulozes kombināta celtniecības, infrastruktūras un ceļu sakārtošanas kontekstā. Administratīvi teritoriālās problēmas risinājumos (likums par tās pakāpenisku īstenošanu pieņemts Saeimā 1998. gada 21. oktobrī) kā viens no variantiem figurēja Vidusdaugavas reģiona koncepcija, kas sevī iekļautu tagadējo Aizkraukles, Madonas un Jēkabpils rajonu.

1998. gada 26.—27. februārī rīkotās Sēlijas dienas Gārsenē un Aknīstē arī liecināja par reģionālās apziņas mošanos. Tika uzsvērts, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas novadā notiek destruktīvi procesi, nav skaidru attīstības perspektīvu. Lai veidotu noteiktu perspektīvu, vispirms jāsakārto kaut vai elementārā līmenī ceļi (Ķegums—Jaunjelgava—Jēkabpils, Nereta—Aknīste, Zasa—Dunava—Dviete).

“Sēļu gada” gaitā un pēc tā arheologs Juris Urtāns izvērsis Sēlijas pilskalnu apzināšanu, valodniece Maija Poiša beigusi pētījumu par Vidzemes sēliskajām izloksnēm, grāmatu par Sēliju sastādījis Valdemārs Ancītis. Rīgas Brīvdabas muzejā ierosināts izveidot Sēlijas sētu.

 

Sēlijas kongresi

Plašā sagatavošanas darba apogejs bija divi pirmie Sēlijas kongresi, ko sarīkoja Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar vietējām pašvaldībām un Sēlijas asociāciju, piedaloties arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai, LU Latvijas vēstures institūtam, universitātēm un citām ieinteresētām institūcijām. Pirmais kongress notika Aknīstē un Viesītē (1999.g. 20. — 22. maijā), otrs — Ilūkstē un Neretā (2001.g. 17.—20. oktobrī), katrā no tiem piedaloties ap 400 — 500 cilvēku. Sēlijas atjaunotnes programma bija guvusi atsaucību gan zinātnieku aprindās, gan vietējo iedzīvotāju vidū, aizvadītajos gados no 1995. gadā iecerētā daudz jau paveikts. I Sēlijas kongresa noslēgumā 22. maijā Sunākstes luterāņu (Stenderu) baznīcā tika iesvētīts Sēlijas karogs, kas veidots karmīnsarkans — balts — zaļš (Latvijas karoga proporcijās 2:1:2), itin kā kombinējot Latvijas un Lietuvas karogu krāsas (pamatam ņemtas studentu korporācijas Selonija krāsas, gan nedaudz citos toņos un proporcijās). Heraldikas komisija 2000.gadā to oficiāli ir atzinusi par Sēlijas asociācijas simbolu, kuru atļauts lietot ar Sēliju saistītos pasākumos un svētkos. Dažādu iemeslu dēļ Sēlijas asociācija nav reģistrēta kā patstāvīga juridiska organizācija, bet darbojas pie Latvijas Zinātņu akadēmijas, ir ar to asociēta sabiedriska organizācija.

Lēmumu par šādu statusu pieņēma LZA Prezidijs jau 1999. gadā, atkārtoti to apstiprināja LZA Senāts 2001.gada 2. oktobrī. Sēlijas asociācijas vadībā pašreiz darbojas tās rīkotājprezidents LLMZA loceklis S. Timšāns, LZA akadēmiķis T. Millers, Sēlijas pārstāvji J. Dimitrijevs, S. Medvecka, L. Grebska un asociācijas pārstāvis ārzemēs G. Saiva. Sēlijas asociācijas goda prezidents kopš I Sēlijas kongresa ir LZA prezidents J. Stradiņš. G. Saiva daudz darījis Sēlijas jēdziena popularizēšanai un tās pasākumu atbalstīšanai ārzemju latviešu aprindās (īpaši Austrālijā, sakarā ar Selonijas korporācijas krāsu atsegšanas simtgadi 1997., ko plaši atzīmēja Austrālijā, kur ir spēcīgi seloņu centri).

Turpmāk — vēl

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!